Mičošana ir tas brīdis, kad jaunlaulātie tā pa īstam kļūst par vīru un sievu jeb tiek uzņemti precēto ļaužu pulkā. Ir beigusies kāzu diena, un jaunlaulātie zaudē līgavas un līgavaiņa statusu.

Mičošana parasti notiek pusnaktī, kad sākas jauna diena, krīt plīvurs un jaunie pāriet sievas un vīra kārtā. Nu pašiem jākurina savs ģimenes pavards, jādomā par saviem pēcnācējiem un jākļūst pilnīgi patstāvīgiem.

Nolūkojot kāzu svinību vietu, uzreiz jānoskata vieta, kur rīkot mičošanu. Tā var būt lapene, laipa, terase, kalns, ūdens tuvums, varbūt pludmale vai vienkārši placis ēkas tuvumā. Katra viesu nama, kurš nodarbojas ar kāzu svinību organizēšanu, teritorijā ir jau tāda vieta, kas ir īpaši pielāgota vai speciāli izveidota mičošanai, bet, protams, ka jūs varat izvēlēties savu vietu, kas jums šķiet vispiemērotākā un ko atļauj svinību vietas saimnieki.

Mičošana var izvērsties par ļoti romantisku un skaistu kāzu svinību daļu. Mičošana var norisināties gan telpās, gan brīvā dabā. Vasara ir tas laiks, kad šis rituāls var noritēt zem klajas debess, ārā var izveidot svecīšu un lāpu ceļu uz mičošanas vietu. Pašā mičošanas vietā var veidot lielu sirdi no svecītēm vai izkārtot tās kādā citā formā, var pat izlikt jaunā pāra vārdus, īpaši skaisti tas ir tad, ja jaunais pāris, nākot uz mičošanu, tos jau no attāluma var saredzēt. Ziemā ir nedaudz sarežģītāk, jo mičošana ir jāorganizē telpās, bet tas netraucē no svecēm izveidot kaut ko skaistu un vienreizēju.

Vēl mičošanas laikā tiek dziedāta vai atskaņota kāda mičošanas dziesma. No seniem laikiem mičošanas dziesma ir bijusi „Līgodama upe nesa...”. Šodien šo dziesmu mēdz aizstāt ar kādu citu – jaunam pārim mīļu – vai vienkārši skaistu dziesmu. Šeit var pasaukt talkā savus kāzu muzikantus, kas reizēm ir ar mieru piespēlēt arī mičošanas laikā. Viesiem tiek izdalītas kāzu dziesmu grāmatiņas, ja tādas ir sagatavotas.

Mičošanas laikā visiem viesiem var izdalīt svecītes, ko turēt rokās. Uz mičošanas vietu pirmie var doties viesi, aizdedzināt savas svecītes, nostāties kolonnās vai aplī un gaidīt jauno pāri. Agrāk viesi sastājās divās kolonnās – vienā puiši un otrā meitas, - jaunajai sievai un vīram vajadzēja sasveicināties ar katru, tā simbolizējot atvadas no meitām un piebiedrošanos sievām vai atvadas no puišiem un pievienošanos vīriem. Kad viesi ir sagatavojušies, tad uz mičošanas vietu dodas jaunais pāris. Mičošanas vietā var nolikt divus krēslus, uz kuriem apsēdināt jauno pāri tādā kā goda vietā. Šajā brīdī līgavai tiek noņemts plīvurs, ja tāda nav, tad no matiem var izņemt ziediņus. Līgavainim noņem līgavaiņa piespraudi.

Jaunais pāris saņem īpašus aksesuārus, kas iezīmē jauno vīra un sievas statusu. Agrākos laikos jaunajai sievai uzlika aubi un apsēja priekšautiņu, deva pat septiņus priekšautiņus – katrai nedēļas dienai savu, jaunajam vīram galvā uzlika hūti un iedeva pīpi. Šie aksesuāri simbolizēja pieaugušo cilvēku dzīvi. To, ka tagad jaunais pāris nu ir saimniece un saimnieks un pašiem par sevi ir jāspēj parūpēties, radot pēcnācējus un audzinot tos.

Mūsdienās šie aksesuāri tiek dažādi apspēlēti – jaunajai sievai un vīram var uzdāvināt kādus īpašus priekšautus, kuru kabatās var salikt visas nepieciešamās lietas jaunajiem saimniekiem, var uzlikt galvā salmu cepures vai kādas citas interesantas cepures, kas īpaši veidotas jaunajam pārim (mūsdienās ir pieejamas dažādas apdrukas iespējas uz visdažādākajiem materiāliem). Reizēm jaunos kronē par karali un karalieni vai kādu citu pasaku tēlu vai piešķir viņiem kādu citu interesantu statusu. Ir atrodamas dažādas lentas ar uzrakstiem: vīrs, sieva un tamlīdzīgi.

Ko darīt ar aksesuāriem, kas tiek noņemti mičošanas laikā? Plīvurs, tas vienmēr ir bijis svarīgs līgavas aksesuārs. Plīvuru mēdz atdot jaunajam pārim, kuru parasti jaunlaulātie jau iepriekš izvēlas no viesu vidus, - tas ir kāds pāris, kurš nav precējies, bet kuram, pēc šī jaunā pāra domām, būtu jāapprecas nākamajam. Izraudzītajam jaunajam pārim var piešķirt arī līgavaiņa piespraudi. Plīvuru var arī atdot mammai glabāšanai vai uzdāvināt līgavas jaunākajai māsai. Ja negribas atdot savu plīvuru, bet ir vēlme to paturēt pašai, tad šis atdošanas process var būt simbolisks, un nākamajā rītā savu plīvuru dabūt atpakaļ. Ja ir vēlēšanās kronēt jauno pāri, bet negribas dot savu plīvuru, tad var novīt ziedu vainadziņu un piešķirt to jaunizvēlētajai līgavai. Var sagatavot kādus citus simboliskus aksesuārus, plīvuriņu.

Bieži tiek izmantotas aizgūtas tradīcijas, piemēram, līgavas pušķa mešana. Visas neprecētās meitenes sastājas vienkopus, un līgava, uzgriezusi tām muguru, pār plecu met savu pušķi. Kura to noķer, tā nākamā izies pie vīra. Vēl līgavainis ar zobiem novelk no līgavas kājas lentu un met to neprecēto puišu jūklī. Kurš to noķer, tas ir nākamais potenciālais vīrs. Reizēm, lai līgava savu pušķi varētu paturēt, tiek izveidots viltus pušķis, ko mest mičošanas laikā. Ir pat iespējams izveidot pušķi, kas sastāv no daudz maziem pušķīšiem, mešanas laikā šī buķete izjūk, un katra neprecētā meitene var tikt pie sava pušķīša.

Kad jaunais pāris ir iecelts jaunās sievas un vīra kārtā, tad var dot vārdu pašam jaunajam pārim, kurš ver vaļā tā saucamo pūralādi. Dalot dāvanas, stilizētus diplomus un labus vārdus, var pateikties vecākiem, vedējiem, viesiem par ierašanos, muzikantiem, ēdinātājiem, viesību nama saimniekiem un visiem citiem, kas palīdzējuši kāzu tapšanā, norisē. Šajā brīdi ir iespēja izteikties ikvienam viesim, kurš vēl vēlas kaut ko teikt vai sveikt.

Mičošanas procesā var iesaistīt vecākus, kuriem jaunais pāris pasēž klēpī, vecāki nodzied šūpuļdziesmu, jo simboliski mičošana ir brīdis, kad tuvojas guldināšana, un tas simbolizētu bērnību, kura jau ir aiz muguras.

Ja mičošana ir ūdenstilpnes tuvumā, tad mičošanas laikā var izbraukt ar laivu, var palaist ūdenī peldošās sveces vai peldošās laternas, var iemest vainadziņus, iedomājoties kādu kopīgu vēlēšanos.

Ļoti populāras ir kļuvušas debesu laternas, ko var palaist mičošanas beigās, kas būs lielisks noslēgums šim procesam. Tās ir papīra laternas, kurām aizdedzina īpašu degli, tās piepildās ar gaisu un paceļas debesīs. Izskatās skaisti un romantiski. Vēl ir iespējams palaist gaisā hēlija balonus, pie kuriem ir piestiprinātas brīnumsvecītes, arī tās rada līdzīgu efektu. Ar šiem baloniem un laternām ir jābūt ļoti uzmanīgiem vējainā laikā vai gadījumos, kad tās tiek palaistas tuvu ēkām.

Lai padarītu interesantāku savu mičošanu, varat pieaicināt folkloras kopas dalībniekus un citus māksliniekus, kas nodarbojas ar mičošanas vadīšanu. Jums tikai jāizdomā, vai vēlaties īstu mičošanu senlatviešu garā, apspēlētu ar uguns un citiem rituāliem, vai baudīt kādu skaistu priekšnesumu, piemēram, ugunsšovu. Ja izvēlaties īstus mičotājus, tad par daudziem procesiem, piemēram, plīvura noņemšanu, jaunās līgavas izvēlēšanos un tamlīdzīgi jums nebūs jāraizējas. Mičošana kopā ar māksliniekiem var izvērsties par iespaidīgu priekšnesumu un pārsteigumu jūsu kāzu viesiem un pašiem.

Mičošanas beigās var nodejot jaunās sievas un jaunā vīra deju, tas ir tāds kā pirmais kāzu valsis, tikai šoreiz jaunā statusā. Līdz ar to var iesaistīt arī jaunizvēlēto jauno pāri vai varbūt likt dejot visiem neprecētajiem viesiem. Tikai jānovērtē, cik daudz starp viesiem ir šādi neprecēti jaunieši un vai sanāk pa pāriem.

Mičošana ir sirsnīgs brīdis, jo tiek paveikts viss, kas nav paveikts kāzu dienas laikā, - izteiktas pateicības, apsveikumi un noraustas pēdējās prieka asaras par diviem skaistiem un mīlošiem cilvēkiem.

Ļaujiet vaļu savai fantāzijai un klausiet savai sirdsbalsij, un Jums izdosies pati skaistākā mičošana, kādu jel kāds būs piedzīvojis!