Kā tu to domā " cerēšanas laiks" ir bijis ilgāks par gadu, diviem.....Jo ilgāk pirms kāzām dzivo kopā jo tas taču vien parāda ka šis IR tas īstais! Es pirms kāzām ar savu vīru nedzīvoju kopā tos 6.5 gadus tikai tapēc ka nebija cita ko darīt. Ja varējām saticībā un mīlestībā nodzīvot 6.5...tad varēsim vēl 65 :)) Es domāju ka tieši tām kurām bildinājums tiek izteikts pāris mēnešus pēc iepazīšanās jau....ka tās vēl nevarētu saprast-ir īstais vai nav.Būs visu mūžu, vai nē. Un to jau nezinam neviena. Tad jau redzēs kā būs! No mums atkarīgs tas, cik ilga būs arī laulības dzīve...ne tikai "draudzēšanās" pirms laulības. "Liekot roku uz sirdi" varu teikt-man nebija šaubu ne minūti, jo mīlestība mūsu starpā nav rimusi.

Kā man draudzene teica - man esot jārēķinās ar to, ka pirms kāzām uznāks tāds šaubu brīdis. Uz to gan es atbildēju, ka negribu, lai man tāds atnāk.. Jo negribu, lai viņam tāds būtu. Uz to viņa man atbildēja tā, ka vīriešiem šāds brīdis parasti pienākot tikai pēc kāzām.... ;D

Kāzas pēc 2 mēnešiem un jo tuvāk tās nāk, jo laimīgāka jūtos. :)
Šaubas man bija pirmajos mūsu iepazīšanās mēnešos, jo tik labi vēl viens otru nepazinām, pagāja kāds pusgads līdz sapratu, ka patiešām ar šo vīrieti vēlos nodzīvot mūžu.

Es neteikšu, ka šaubos... vienīgi - daudz ko sevī pārdomāju, sakārtoju... cenšos mazliet distancēti paskatīties uz mums abiem... jo pieeju šai lietai atbildīgi un zinu, ka, sakot baznīcā savu jā, gribu būt pilnīgi droša... tomēr, lai kā es sevi un viņu "inspicētu", zinu, ka šī ir mūsu vienīgā pareizā izvēle... un ceru, ka mēs abi par to būsim pārliecināti arī pēc 20, 30 gadiem...

Nu katrs gadījums ir īpašs un nesalīdzināms :)

Es varu tikai piekrist Jutlle jo tuvāk tā diena nāk, jo laimīgāka jūtos!
Nelielas pārdomas radās kādu mēnesi pēc bildinājuma, bet tagad nav vairs nekādas pārdomas vai kur nu vēl šaubas! Es tik ar uguntiņām acīs gaidu jūliju! :)

Jā, bet ja šo 6 ar pus gadu kopādzīvošanas laikā ir bijušas ne tikai rožainas dienas, kurās pavīdējusi arī citas sievietes klātbūtne.... Ar prātu jau aprotu, ka krāšņais bildinājums ir pārvilcis treknu strīpu pāri visām, kuras bijušas pirms tam un, ka, iespējams, līdz tam bildinājumam viņam arī vajadzēja tikt skaidrībā ar savām jūtām, tomēr tagad šķiet, ka tā esmu es, kas vairs nav pārliecināta...
Jā, es jau saprotu, ka tas irtikai pirmslaulību panikas sindroms, kas pāries - vēlākais - pieejot pie altāra :))))

Protams, ka nevēlies tapt sāpināta, rodas šaubas, ka pēc kāzām varētu sākties vecā dziesma, jo sievietes jau neko neaizmirst.
Atliek vienkārši izvērtēt, vai ar šo cilvēku gribi būt kopā visu dzīvi- neskatoties uz pagātni. Un ja sajūta tāda ir, tad atbilde par to, ko darīt arī.

Tu esi vieda sieviete, nudien :) Patiešām tā ir, ka sievietes neaizmirst (vismaz es noteikti).
Ar to izvērtēšanu arī šobrīd intensīvi nodarbojos. Lai kādus scenārijus savā galviņā arī neveidotu, kaut kā nezīmējas man tā nākotnes bilde bez VIŅA.... :) Nezinu - vai nu iztēle švakra, vai arī tiešām būs īstais :))))

Ja bildināšana un laulība ir ielāps, tad nekas nesanāks, jo baro vilku kā gribi, viņš tik un tā skatīsies uz meža pusi. Pirms pieņem galējo lēmumu, tev 100% ir jābūt pārliecinātai, ka pagātne paliek tikai pagātnei. Un vai varēsi nekad to necelt gaismā. Tā pat ir ar puisi. Vai viņš ir pārliecināts?

Man atkal, kā vienmēr, gribas teikt, ka nevajag šo lietu dramatizēt. Ja ir sākta gatavošanās kāzām, tad nevajag vairs par to domāt - ir īstais vai nav. Tas patiesi atklāsies tikai laika gaitā. Nu nevaram mēs tagad paredzēt kādas būs sajūtas pēc 10, 15, 20 gadiem. Tad jau redzēs. Pašlaik labāk dzīvot tagadnei un priecāties par pieņemto lēmumu dibināt ģimeni :o)

Paldies, ka padalījāties! Jūsu komentāri tiešām palīdzēja!
bellydancer, tur tev pilnīga taisnība! Neviens nevar pateikt kas notiks pēc gada, diviem, daudziem... Un galu galā - nevar taču visu laiku dzīvot tikai baidoties kļūdīties. Izbaudīsim šo laiku un būsim laimīgas! :) :) :)

Tu Krauklīt jau tā esi ļoti stipra....ja esi spējusi piedot, un turpini dzīvot kopā. Tas jau vien pierāda ka viņš Tev ir dārgs. Es nevarētu....vismaz tā domāju, ka nevarētu. Piedot varbūt....bet ne aizmirst...tieši tā. Mums gan līdz šim ir pieticis vienam ar otru.....Ceru ka izteiktais bildinājums Tev.....pierāda to, ka arī vīrišķis ar šo soli ir parādījis-viss...tikai Tu. Veiksmi, mīlestību un saticību Jums :))

Manprāt, ja patiešām visu daram pareizi, tad šaubas par to nerodas. Vienīgais, kad atnāku mājās varen' feina tusiņa, tad ir prātā doma "priekš kam..." , jo saprotu, ka pēc kāzām vairs nekas nebūs kā agrāk :)

pilnīgas muļķības.. kas tad pēc kāzām mainīsies? Vai uz tusiņu vairs nevarēs iet? Ja jau tagad dzīvojat kopā ar savu topošo, tad principā nemainīsies nekas, tikai statuss un apziņa, ka esat viena ģimene, bet dzīve jau tāpat nemainīsies... man liekas, ka domāt, ka pēc kāzām nekas nebūt kā agrāk ir diezgan nepareizi.... jo lielos vilcienos būs viss tas pats :)

kāpēc lai pēc kāzām nebūtu kā agrāk?! Man liekas, ka laulība dod citādāku iekšējo sajūtu, bet faktiski jau viss ir tāpat... tāpat mēs tiksimies ar draugiem, tāpat iesim uz ballītēm un centīsimies dzīvot forši... laulība jau nenozīmē, ka jāmaina savi paradumi par 100 %... un, galu galā, mani jau prec tādu, kāda esmu šobrīd, nevis to, kas es varētu but pēc 10 gadiem... ko tad vīrs iesāks ar pēkšņu mājās sēdētāju?! ;)

Būtītbā, pēc kāzām būtu gan kaut kam jāmainās!
Jāmainās ir attieksmei, jāsaprot, ka tagad nav vairs nekāda atpakaļceļa, nav vairs - es negribu, man nepatīk, apnika.. Tagad ir jāsaprot, ka nav vairs tāds ES kā primārais. Bet MĒS. Ja iestājas rutīna, apnikums, tad ABIEM ir jāstrādā savas ģiemenes glābšanā, uzlabošanā. Pirms laulībām neviens, nevienam nav neko solījis. Tāpēc - pēc būtības - var skriet apkārt, krāpt utl, bet laulību laikā (baznīcā) tiek dots solījums. Ja cilvēki tiešām pildītu to, ko apsola Dieva priekšā - viss būtu daudz citādāk!
Laulībai BŪTU jāmaina domāšanu un attieksme. Bet nu ne vienmēr tā notiek.

jau arī prims laulībām ABI ieguldīja daudz pūļu attiecību kopšanā, tad, manuprāt, tik būtiski nekam nevajadzētu mainīties... bet laulība laikam tiešām liek izjust lielāku atbildību vienam pret otram, arī iespējams kaut ko mainīt savos pieradumos un veidot kopīgos, lai vienotu ne tikai gredzens uz pirksta un uzvārds, bet kaut kas lielāks par to.

Man šķiet, ka tas lielā mērā ir mājas darbs, kas jāizdara jau pirms laulībām - uzticība, kopīgi ieradumi, noskaidrošana, kas mums patīk/nepatīk, ko mēs gaidām viens no otra... ja to sāk darīt pēc laulībām, var slikti sanākt... bet, ja viss jau ir sakārtots, ja mums ir skaidrs, kas mēs esam un uz ko ejam, tad radikāli pēc laulībām nekam nebūtu jāmainās...

njā...dīvaini, ka ir uzskats, ka pirms laulībām varēji skriet apkārt un krāpt, bet pēc kāzām vairs nē... es laikam esmu vecmodīga, bet uzskatu, ka arī pirms kāzām to nedrīkst darīt... un ne tikai nedrīkst- ja mīli cilvēku, tad nekas tāds pat prātā neienāks :) ne jau nu solījums baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā ko mainīs- ja ir krāpis (krāpusi), darīs to vēlreiz :)