Rādās, ka dzīvē notiek visādi ...
Cerams, ka šoreiz viss būs o.k. ;)

Protams, nedomāju, ka skaitļi kaut ko ietekmē, mēs šo datumu izvēlējāmies patiesībā neapzināti. Bet nu rādās, ka varbūt šogad atjaunosim savu laulību, uzvelkot atkal gredzentiņus viens otram pirkstā :)

Mēs esam laimīgi, skaitļi gan to nav ietekmējuši, bet vienu varu apgalvot-pēc kāzām ir daudz daudz labāk, mīļāk un atbrīvotāk :)777 bija mūsu laimīgai skaitlis :)

Mēs arī ejam laulību kursos, pie mācītaja no baznīcas "Dieva māja". Tie kursi tiešām, ir ĻOTI liela svētība mums....

Piekrītu kariina! :)

Arī mēs pirms kāzām pēc mācītāja uzaicinājuma izgājām laulāto kursu... Bija interesanti, lai arī konkrēti mēs, neko jaunu neuzzinājām! Bet tāpat bija jauki kopā vēl kaut ko sadarīt... ;)

Skumji.
Meitenes, turieties. Viss, kas nenogalina padara mūs stiprākus.
Mēs gājām uz lieliskiem kursiem - Laulāto kursi Vecajā Ģertūdes baznīcā - tie mūsu attiecības vēl vairāk stiprināja (ja abiem ir vēlme ir attiecības uzlabot, šie kursi ir viena no iespējām).

Es tik domāju...vai to nevar sajust pirm laulībām...nu to, ka kaut kas nav o.k....jo vīrietis tā pat vien īsi pēc laulībām neaiziet pie citas vai prom....tad kāpēc vispābā precēteis?

Mana pazina aprecejas 777 un teica ka pec 7 gadiem viniem bus otras kazas baznica...
Bet nu tagad .. vinai notiek kaut kadas sausmas... Vina ir stavokli.. bet ne no vira...ar viru vini razvelisj kad vina bija jau stavokli .. tas ir 2,5 gadi pec kazam... Un paslaik vina dzivo ex-vira dzivokli, jo vinai nau kur iet.. un ar bernu teti vina negrib dzivot...

Re kur LUCKY NUMBER 777!!! =/

Domat vajag, bet ne nu aiz datumam skriet! =/

Viss,kas notiek, tas viss uz labu! :)
Un...esmu pat vairāk kā laimīga! :))

Šausmas!!! Kā cilvēks otram var ko tādu nodarīt??? Neko nepaskaidroja? Turies!!! Gan jau būs labi!

Mēs kāzas nosvinējām 09.08.2008., pirms kāzām bijām ilgi kopā, pēc 7 mēnešiem laulībā vīrs savāca mantas un aizgāja. Vai ir cita, nezinu, bet esmu jau tajā vecumā, lai saprastu, ka tā pat vīrietis neaiziet. Tā kā tu neesi vienīgā. Tā notiek un neko tur nevar padarīt. Pāgājuši jau 4 mēneši, bet es joprojām to nevaru pārdzīvot.Droši vien nebija man lemts nodzīvot laimīgu dzīvi ar vienu vīrieti. Kāzām gatavojāmies abi, nebiju arī stāvoklī. Tā nebija spiesta lieta un tiešām biju ļoti laimīga. Kāzas nosvinējām paskaisto, pat tagad ar patiku apskatu kāzu bildes. Pašlaik pie manis ir mūsu abi laulības gredzeni, kuri tika izgatavoti īpaši mums, ļoti skaisti, pie meistara, kuram laimīga ģimenes dzīve. :) Saņēmos un iesniedzu laulības šķiršanos, lai pieliktu punktu un vēlāk neatgrieztos pie šīm sāpēm. Ja jau tas ir beidzies, tad lai beidzas līdz galam.Katrs izvēlās nodzīvot savu dzīvi tā ka patīk, un otrs, pat ļoti gribēdāms to nevar mainīt.

Njā mums arī bija krīze laulībā, mēnesi nodzīvojām šķirti, vīrs paspēja sadarīt palaidnības... :( Bet tomēr pēc tā mēneša sapratām, ka vēlamies būt kopā un nu atkal esam kopā un cenšamies, lai viss izdotos... Visgrūtāk laikam ir man, piedot sānsoli... :(

Jā, mīlu viņu un joprojām vēlos atgūt...

Ui, tas nu gan ir traki :(

meitenes, es gan domaaju, ka sheit viss nav tik vienkaarshi- jo Ipilzepe miil savu viiru, un ar shkjirshanos jau juutas nebeidzas...

Izturību... meitenes domās ar tevi!

Vienkārši neticami....

Tur nu tev taisnība...Es arī pirms tam domāju, ka laulība visam mūžam...līdz sapratu, ka depresija mani dzen kapā un labāk izbeigt šo agoniju... :( Tas bija pareizs lēmums.

Meitenes, tas ir baigi labi, ka jūs nemocījāties nelaimīgā laulībā, bet gan izšķīrāties un tagad esat atradušas savu laimi ar citu cilvēciņu. Un galvenais, ka jūsu iepriekšējā neveiksme neietekmē vēlmi precēties :o)

Man ir patiesi žēl tās meitenes, kas dzīvo ar domu, ka laulība ir tikai un vienīgi uz mūžu un viņas labāk cietīs un raudās pa naktīm, nekā pārkāps tam pāri un šķirs savu neveiksmīgo laulību.

Ilze (Ipilzepe), esmu pārliecināta, ka pārtraucot šo neizdevušos laulību un uzsākot jaunu dzīvi, Tu satiksi savu Īsto cilvēku, jo šis acīmredzot nebija viņš.

Tas ir traģiski, bet tiešām labāk ir zināt to agrāk nekā vēlāk.
Es varu pastāstīt cik komiski un reizē neiedomājami sanāca ar manām pirmajām "laulībām".
Arī pirms tam it kā svārstījos vajag vai nevajag precēties, bet tomēr apprecējāmies. tas bija 2006 gads, baznīcā. Pēc nepilna mēneša nebija iespējams vairs viņu izturēt un turpināt dzīvot kopā, tad es aizgāju. Par laulības šķiršanu neviens no mums neinteresējās (atlikām formalitātes slinkuma dēļ), dzīvojām katrs savu dzīvi.
Kad mani šogad janvārī bildināja, taisnā ceļā devos uz dzimtsarakstu nodaļu pēc laulības apliecības dublikāta (oriģināls pazudis), lai iesniegtu uz šķiršanos. Liels bija mans pārsteigums, kad man paziņo, bet ziniet.. jūs nemaz neesat bijusi nekad precējusies. Es prasu, kā tad tā? Izrādās viss ļoti vienkārši... baznīca aizmirsa iesniegt dokumentus uz dzimtsarakstu nodaļu reģistrācijai.
Es jau priecājos par tādu likteņa pavērsienu (pēc mēneša arī atradu laulības apl.), bet gadījumos, ja laulība ir laimīga??? Tā ir totālā bezatbildība.
Rezultātā baznīca iznīcināja ierakstus, kas varētu pēc gadiem uzpeldēt un apvainot mani divvīrībā:)