Visas summas liekam kopā, neatkarīgi no procentuālā pienesuma. Tad nosedzam komunālos dzīvošanas izdevumus, utt. Tad no atlikuma 3-5% liekam pensiju 3. līmenī. Un atlikumu saplānojam, vai nu virzam kam lielākam, kas mums ir svarīgs vai kam mazākam. (Protams mēs x summas arī paturam individualiem tēriņiem...) Itkā nekas sarežģīts, bet tikt līdz naudas kopīgai menedžēšanai prasīja turpat 10. kopdzīves gadus. Vieglāk teikt nekā iesākt un darīt. Procesa sākumā daudzi zemūdens akmeņi celās gaisā par naudas uzskatiem, nedrošībām un citiem jautājumiem. Bet tagad uz to atskatoties - sirdsmiers.

pilnīgi piekrītu. mēs gan katru mēnesi atliekam vairāk kā 10 % un ja iemācās visu saplānot un sevi organizēt, pat nejūt, ka nauda atlikta. un tad citi brīnās, kā m;ēs varam to un šito atļauties. bet elementāri, sakrājot un saplānojot.

par budžeta plānošanu varu ieteikt, pēc ROKFELLERA modeļa-sīkāk par to individuāli varu pastāstit un super saplānojas ar ar mazuminu arī var visu sadarītīt-JA PLĀNO ABI, jo ja nemācēsim rīkoties ar mazu naudas summu, tad ar to lielu it nemaz:(
bet par krāšanu-palasiet BAGĀTĀKAIS vīrs Babilonijā, grāmatu veikalos var atrast
un pirmā lieta pie kā sevi JĀDISCIPLINĒ-no katriem saviem ieņēmumiem ATLIEC 10%-un nekad neaiztiec, un tici mam, viņi noderēs...bet par to sīkāk arī varam individuāli, jo ar vīru jau vairākkā 2 gadus velkam savu ģimenes budžetu un nemaz nevaru saprat-kā cilvēki dzīvo, izdzīvo, ja to nedara-tad tik tiešām-uz dullo un viss iztērējas:)

katrā ziņā- lai visām izdodas: gan tām, kas nolēmušas meklēt darbiņu, gan tām, kas gatavojas kļūt par māmiņām :)

zini, ja kāds darba devējs mani neņemtu tikai tāpēc, ka man mājās mazs bērniņš, tad lai iet ieskrieties :)) vot neviens darbs nekad man nebūs svarīgāks par mazuli- protams, arī es to atskārtu tikai tad, kad sāku gaidīt mazo, jo iepriekš jau nav saprotams, kā tas būs, bet kad reāli mazais tevī aug, kustas un spārdās, liekot smaidīt katru dienu, tad saproti- NEKAS un NEKAD nevar būt svarīgāks par mazo dzīvībiņu- par Tavu bērniņu :)

Jā, ja tu atrodies darba attiecībās, bet ja esi bezdarbniece, tad tas laiks ir vienkārši pavadīts mājās. Nu nav jau slikti, bet labāk jau gribētos lai nav pēc tam topošajiem darba devējiem jāskaidro kāpēc šo laiku pavadīju mājās. Un tad sāksies:"Ā, jums mazs bērniņš? Visu gaišu..." :(

Nu nekas, pagaidām esmu cerības pilna atrast jaunu darbiņu un tad domāt par ģimenes pieaugumu :o)

viena lieta gan no tevis rakstītā nav tiesa- bērna kopšana iet iekšā darba stāžā :)

Hen, nu es jau arī no 01.10. būšu oficiāli bezdarbniece. tagad nezinu ko darīt... Itkā gribās bērniņu, bet būtu jau labāk atrast no sākuma jaunu darbu un tad iet bērnu kopšanas atvaļinājumā savādāk pabalsts tikaik 50 Ls un darba gadi arī neskaitās par to laiku, kamēr mājās sēdi. Tomēr tagad darbu atrast grūti. Pavisam nepiemērotā brīdī tās iestāžu likvidācijas :( Un ar lielu punci jau vispār darbu var nemeklēt. Tā kā vai nu jāatrod ātri darbs vai arī tad tikai pēc ~2 gadiem.

Man kaut kā bail tikai uz vīriņa naudu paļauties. Nav jau nauda galvenais, bet kaut kā ļoti bēdīgi, ka es visu laiku maksāju nodokļus un godīgi strādāju, bet tieši tagad, kad dzīvē viss nokārtojies un varētu sākt par bērniem domāt, es no valsts saņemšu tikai smieklīga izmēra bezdarbnieku pabalstu un nav nekādas cerības uz bērna kopšanas pabalstu. Nedaudz skumīgi :(

Tāpat nav jānorada reliģija un politiskā piederība. 3 TABU tā teikt!

jā, es arī lasīju, ka CV nav obligāti norādīt ģimenes stāvokli. es arī nepiemini to. bet tik un tā nelīdz... (((

Hmm, CV nav ģimenes stāvoklis jāraksta. Kā arī intervijās nav tiesību prasīt ģimenes stāvokli un vai ir bērni, savādāk var pat iesūdzēt tiesā. Par bērniem darba devējam ir tiesības uzzināt tikai tad, kad ir jau noslēgts darba līgums, lai zinātu vai darbiniekam pienākas papildus brīvdienas vai Ziemassvētku dāvanas mazajiem

mēs vēl tikai plānojam mazo (mēģinām un gaidām, kad būs) ;)
esmu gan es magistros iekshaa, bet taa kaa nezinu, kad mazais pieteiksies, taapeec bez stresa, peec laika jau pirmais semestris skolaa buus cauri. un atbalsts no viira un viira vecaakiem, kaa arii braaliem un maasaam pieskatiishanas zinjaa ir jau tagad :) gan jau!
darbu tieshaam patraki atrast, jo ja CV ir preceejusies, beernu nav un mani gadi, kas kaa reiz buutu beerninam, tad laikam neesmu darba deveeju sapnis :D

mjā... tām domām grūti nepiekrist! Bet tas būtu jāparāda vīriņam, kurš domā, ka man vispirms vajadzētu kādu laiku pastrādāt un tikai tad par bērniem domāt, lai tā naudiņa lielāka būtu. Taču es domāju, kad tad jau man būs daudz citu plānu...

paldies par sveicieniem :) Man pat NVA dāmas smējās, ka laba doma tagad gaidīt bebi, jo man patika kā viena Krievijas ekonomiste teica par LV situāciju un bērniem. proti, šobrīd ir izdevīgi dzemdēt bērniņus tām, kuras pagaidām bez darba, jo atrast jaunu darbiņu grūti, bet par bērniņu kaut kādu naudiņu maksā tik un tā (nu labi, tie ir mazliet vairāk kā 50 lati, un tomēr...), bet pēc tam, kad krīze beigsies, šīs dāmas jau varēs atsākt nopietnu karjeru, jo bērns jau būs izaudzis un varēs laiku veltīt darbam :) Tieši ar šādu domu dzīvoju, jo ne nauda man šobrīd svarīgākais :) (kamēr strādāju un nedomāju par mazo man arī tas likās ļoti būtiski. Tagad, kad gaidu mazo brīnumu, saprotu, cik mazsvarīgs faktors tas ir :))

Mjā es laikam būšu izlecēja starp Jums, jo mums nav kopējā budžeta!
Vīrs apmaksā VISUS rēķinus - kredītu, dzīvokļa rēķinus + vēl savas mammas rēķinus un lielākoties pērk arī pārtiku un, protams, pats savus izdevumus - tālruni, beznzīnu un visu ko citu...

Es šad tad nopērku pārtiku... un maksāju savus izdevumiņus - telefonu, skaistumkopšanu, apģērbu, izkalides u.c.
Ceļojumus pārsvarā apmaksā vīrs, es piemetu nedaudz...
Bet man ir savs krājkonts, jo visu savu algu mēnesī neiztērēju, tad nu sanāk iekrāt vai nu ceļojumam, vai arī nākotnei - mazulītim...

Mums visa naudiņa ir kopīga. Un paldies Dieviņam pagaidām abiem ir darbiņš.

Esi pamatīgi apņēmusies, bet pēc pieredzes varu teikt - iestājos maģistros, pirmajā kursā, kad gaidīju mazo. Likās - nu kas tad tur. Kamēr mazais bija puncī - viss čiki. Piedzima un viss. Kāda skola, kādas lekcijas un referāti. Tā nu visu pametu. Par laimi biju budžetā, robu ģimenes budžetā neizsita, bet ja maksātu - būtu ļoti žēl. Akadēmisko paņēmu, bet nu NAV iespējams mācīties un strādāt, kad mazais mājās tevi gaida ;(
Protams, lai Tev cita situācija! Lai visu iecerēto izdodas paveikt!!!!

Sirsnīgi sveicieni! ))) Es jau arī vīram jokoju, ka jādomā par mazo, jo darba tik un tā nav... ))) Bet tomēr gribās, lai būtu arī naudiņa, par ko mazulim visu sarūpēt... Tāpēc mēģinu, mēģinu atrast darbu un studēju, lai būtu ar ko aizpildīt brīvo laiku ;)

Ak, meitenes, kā es jūs saprotu. Arī es kopš jūnija esmu bezdarbniekos un lai cik cītīgi meklētu darbu, neko atrast pagaidām tā arī nav izdevies. Tā ka arī mūsu ģimenē šobrīd vienīgais pelnītājs ir vīrs, es saņemu bezdarbieka pabalstu.
Neskatoties uz to, šobrīd turpinu mācīties svešvalodu, ko darīju arī iepriekšējos divus gadus un, mierinot briljantinu, mēs arī gaidām ģimenes pieaugumu, bet, godīgi sakot, tieši tas palīdz pārvarēt to sajūtu, ka esi nevienam nevajadzīgs. Jo paskatoties uz citām grūtniecēm, kas skrien kā dullas darbos, streso un uztraucas (un tas nenāk par labu arī mazajiem), jūtos laimīga, ka es varu gaidīt mazo daudz mierīgākā situācijā. Protams, man nebūs tāds pabalsts par bērna kopšanu, kā citām, bet tā kā darbu šobrīd tāpat grūti atrast, tad nestresoju par to daudz un gaidu tikšanos ar savu mazulīti :)

Es arī pašlaik esmu bezdarbniece un pabalsts man jau maijā beidzās, jo man maksāja tikai 4 mēnešu, jo darba stāžs mazāks par 10 gadiem. :D Un tagad vīrs ir pelnītājs. Tātad nekādas naudas dalīšanas mums nesanāk. ))) Komunālos apmaksā vīrs un teica, ka tā arī turpmāk būšot. Pēc pārtikas parasti braucam kopā un viņš man arī iedod naudiņu transportam, sīkiem tēriņiem. Tik jocīga sajūta, ja godīgi... Esmu pieradusi pie tā, ka man makā ir naudiņa... Bet tagad ir jāsaka, ka man tās nav, lai iedotu... Darbu Latgalē arī nemaz tik viegli nav atrast... (((