Viss atkarīgs no draudzenēm. :) Es savējām uzticos. Prioritāte manā dzīvē ir mans vīrietis, bet arī savas draudzenes neatstāju novārtā. Katram vajag cilvēkus, ar kuriem pavadīt laiku kopā. Nevar taču 24/7 iztikt tikai viens no otra (lai gan pagaidām bieži vien tieši to gribas).
Un arī draudzību cilvēki izprot dažādi.
Ir, protams, robežas, kam es arī draugus pāri nelaistu.

Palikt pavisam bez draudzenēm, nu nē, tad es savam vīram arī agri vai vēlu vairs nelikšos pievilcīga, ja man visas savas sievišķās problēmiņas būs jāstāsta viņam, ja tik sēdēšu pa vakariem viņam blakus un mēģināšu izteikt tos nepieciešamos 3000 vārdus, kas sievietēm dienā esot jāizrunā:D Galu galā kaut reizi mēnesī, bet tikšanās ar meitenēm man ir ļoooti svarīgas.

Es arī lasīju tieši to pašu UNU! Un domas, jautājumi bija līdzīgi.. Bet manā dzīvē gan man, gan manai mammītei vienmēr ir biji tā, kā uzrodas kāda BAIGĀ draudzene, tad drīz vien parādās viņu īstā sejas. Tapēc šobrid mammīte var teikt, ka viņai ir trīs draudzenes - viņas māsa, viņas mamma un es!
Bet nav tā, ka nevajag tikties ar draudzenēm, tad tiešām būs tā, kā VEISA saka, ka var gadīties, ka kļūsim nepievilcīgas vīretim ar saviem skuķu sīkumiem.. :)

Lasīju to Unu. Pārdomāju lietas. Sāku turēt aizdomās ģimenes draudzeni. Laikam pamatoti...

Patiesībā... ne vienmēr viss ir atkarīgs no draudzenes. Reizēm puiši izmanto situāciju, jo zina, ka draudzene taču nekad nenodos.
Bija reiz traka ballīte, kā sanāca kā nē, bet mājās devos ar vienu savu draudzeni un citas draudzenes puisi. Solījās pavadīt, bet tad beigās uznāca ieēst un tā nu izlēma, ka ies projām tik no rīta - esot pārāk saguris. Dzīvoju toreiz vienistabas dzīvoklī, tā kā vienīgā guļvieta visiem trijiem bija viena gulta. Naktī pamodos no tā, ka viņš skūpstīja un glāstīja mani, neskatoties uz blakus guļošo draudzeni un situāciju kā tādu. Es biju kā paralizēta. Burtiski izspēru viņu laukā no gultas un lūdzu iet projām. Viņš atkal lūdzās, lai neko nesaku viņa draudzenei. Pie sevis nodomāju - varbūt pa miegam sajauca... kas zina. Neko toreiz neapteicu. Un neesmu teikusi arī tagad, nedomāju, ka kādreiz teikšu, tas izjauktu jebkādu mūsu draudzību, kas starpcitu turpinās, un šo starpgadījumu ar viņa spuisi nekad neesam pieminējuši, pat pieļauju, ka ir aizmirsis. Un beigās tāpat vainotu mani. Toreiz vairs acis neaizvēru. Izrunājos ar blakus guļošo draudzeni (kas vājprātīgajā jandāliņā paspēja pamosties) - abas bijām manāmi šokētas. Un nolēmām, ka tas būs mūsu noslēpums.
Bet iedomāsimies, ja es būtu malziet citāda draudzene - ilgi man toreiz nebija bijušas seksuālas attiecības. Rupji sakot, biju diezgan nogribējusies. Paldies Dievam, pietika veselā saprāta. Bet ja nepietiktu?
Ok, šobrīd vispār nesaprotu, kāpēc pieļāvām, ka paliek, bet toreiz bija jau kādi 5 no rīta, nenormāls nogurums un vispārējs vienalga uz visu.
Bet gribēju teikt, ka tas viss nav tik viennozīmīgi. Uzskatu, ka puiši diezgan bieži izvēlas savas sievas draudzenes (māsas utl), jo jūt zināmu drošību. Viņa taču nekad neteiks. Jo baigās vainīga izrādīsies viņa, un zaudēs abus. Bet sievietei vienmēr taču ir patīkami apzināties, ka kāds viņu iekāro, pat neskatoties uz to, ka tas ir draudzenes vīrs, vīra brālis vai kāds cits ļoti tuvs cilvēks. Pat tad, ja viņa vispār pat nedomā pārkāpt robežu - apzināties ir patīkami.
Protams, ir nenormāli, ja šo robežu pārkāpj, lielāku nodevību no abu puses es vispār nevaru iedomāties....

Man šajā gadījumā liekas, ka viens ir otra vērts - kāda pati, tādas draudzenes un tāds arī vīrs. Man šķistu pazemojoši, ja ar laulības reģistrācijas brīdi sāktos jauna dzīve, kurā man nemitīgi būtu aizdomas, visās draudzenēs redzētu sava vīra mednieces ,vīru apsargātu kārtīgi un turētu īsā pavadiņā...
Vai tiešām visas draudzenes ir izbadējušās un vientuļas? Vai tiešām vīrs ir pilnīgs muļķis, kas labprāt pārgulēs ar katru, kas par to izrādītu interesi? Kāpēc tieši pēc kāzām visiem vajadzētu sazvērēties pret jauno ģimenīti, varbūt izdevīgāk un vienkāršāk to bija izdarīt pirms kāzām, jeb arī dzīve pirms kāzām vispār neskaitījās? Kaut kāds marasms! Man liekas, ka precēties un arī draudzēties vajadzētu ar cilvēkiem, ar kuriem saista kaut kas vairāk nekā sarunas par lupatām vai vakariņu zupa, kuriem var uzticēties un kurus cienat.

Vai... nu stulbums. man ir nācies saskarties, ka no manis "atbrīvojās" pēc bērnu piedzimšanas, jo es taču neko nesaprotot no dzīves... stulbas sajūtas.
Es neuzskatui, ka no draudzenēm jāatbrīvojas, jo pirmām kārtām ar viņām es esmu saistīta daudzus jo daudzus gadus un man ir jautri. otrkārt, viņas zina manu vīru un ja šo gadu laikā viņš viņām nav bijis interesants kā vīrietis, tad diez vai tāds būs tagad. un mums ir dažāda gaume uz vīriešiem - viņām patīk jauni blondīni, man tumši vīrieši:D

Jāuzmanās no tām draudzenēm, kurām nav sava vīrieša. Jo tad viņas ir īzslāpušas pēc vīriešu uzmanības, koķetā ar visiem pēc kārtas un var arī ieskatīties tavā vīrā, it īpaši ja tu viņu visu laiku slavē. Ar tādām draudzenēm ir jātiekās kādā neitrālā teritorijā bez vīra klātbūtnes.

Kaut kādas muļķības. Manas brīvās draudzenes ir superīgi cilvēki un nedomāju no viņām šķirties tikai tāpēc, ka tagad esmu apprecējusies. Turklāt ,mans vīrs ir ļoti intraverts cilvēks un maz komunicē ar manām draudzenēm, tāpēc diez vai tāds "nocelšanas" mēģinājums vispār kaut kad varētu notikt. Un vispār nemēdzu rīkot tādas baigās dzerstiņu ballītes, kur visi apdzērušies un beigās nesaprot kas ar kuru mājās devies. Lielākoties ir pasākumi ar draudzenēm bez otrajām pusēm. Gribās jau vienkārši paklačoties un relaksēties meiteņu kompānijā. Turklāt manam vīram vispār nekādi lielie tusiņi nepatīk.

Lai vai kā - draudzenes ir draudzenes un vīrs ir vīrs. Un šīs lietas nevar aizstāt viena otru. Pēc bērniņa piedzimšanas gan draudzenes mēdz uz kādu laiku nozust, jo vienkārši ir pārāk apgrūtinoši māmiņai ar savu zīdainīti uz kādu pasākumu iet. Bet, kad bērniņš ir paaudzies, tad parasti draudzene atkal atgriežas mūsu bariņā :)

Parasti jau cilvēki sagaida, ka otrs rīkosies tāpat kā pats to darītu. Acīmredzot liela daļa sieviešu līdz sava sapņu prinča atrašanai un apprecēšanai tiešām to tik vien ir gaidījušas kā nogrūsties ar svešu vīru. Laikam jau arī infantilo teicienu par ābola divām pusītēm ir izdomājušas sievietes, kas bez vīrieša klātbūtnes nav spējīgas justies kā pilnīgs cilvēks, viens veselums.

Man ir drusku cita situācija, ar sievietēm nekad neesmu īpaši labi mācējusi saprasties, tāpēc 90% no maniem draugiem ir vīrieši - tas, protams, nepatīk manam topošajam.
Konkrēto rakstu neesmu lasījusi, bet spriežot pēc novērotā - Tu nekad nevari zināt, kurā brīdī uzticamajai draudzenei kaut kas saies uz īso.

Lai cik arī laba nebūtu draudzene, tā vienmēr ir jātur drošā attālumā no sava vīrieša. Protams, es nerunāju par kaut kādām galējībām, bet īsti 100% uzticība nevar būt. Pat mammas un māsas reizēm izdara muļķības, kur nu vēl draudzenes...
Man pašai ir dažas ļoti labas draudzenes, kuras ir bez stabilām otrajām pusēm. Viņām ir labas attiecības ar manu vīru un tas viss ir feini kamēr runa ir tikai par kopīgām izklaidēm :) Šobrīd man nav pamata aizdomām par kaut kādiem draudzeņu nodomiem un vē vairāk nav pamata aizdomām par mana vīra nodomiem, bet esmu reāla: Man ir superīgas draudzenes. Jaunas, skaistas, gudras - vienkārši lieliskas! Un tik pat superīgs vīrs, par kuru viņas visas ir sajūsmā gluži tāpat kā es un tieši tāpēc vienmēr ir jābūt uzmanīgai.
Stāsts no dzīves, kas man vienmēr ir šķitis pamācošs: 2 ļoti, ļoti labas draudzenes. Abas precējušās. Vienu vīrs fiziski iespaido un pēc kārtējās šādas reizes viņai nav kur palikt, jo mājās atgriezties baidās. Otra draudzene, protams (tik pašsaprotami,ne?) piedāvā kādu laiku (dažas dienas) padzīvot pie viņas kādā no brīvajām istabām. Rezultāts diemžēl tāds, kāds nu tas ir...mēs visi esam tikai cilvēki un lieka piesardzība nekad par skādi nenāk pat tad, ja uzticamies kādam uz visiem 100%.

Manuprāt, šis raksta zemtesks ir - vai tavas draudzenes ir tavas draudzenes??? Man vienmēr draudzeņu puši ir bijuši tabu un nav pat prātā ienākusi doma, ka kāds man varētu patikt kā vīrieties,t.i. cilvēks ar kuru es varētu būt kopā! Tā kā es esmu principu cilvēks, tad man nav saprotams, kā īstas draudzenes varētu laksototies un lenkt manu vīru...Protams, liktens ir liktens, bet ir principi, kas ir svēti!

man taas liekas pilniigas mulkjiibas. vienmeer tajos zjurnaalos ir kaut kaadi mistiski raksti. Pirmkaart,ja attieciibaas ar viiru ir 100% uzticiiba vienam pret otru, otrkaart ir parlieciba,ka esi taa vienigaa un iistaa (savadak es nemaz neprecetos) par tadam lietam nav jadomaa!!!
Un ko noziimee labaakaa draudzene-cilveeks, kuram var jebkura diennakts laikaa piezvaniit,ja ir probleema, cilveks ar ko dalities priekos un beedaas, un galvenais, cilveeks, kuram uzticies par visiem100%. Ja taa nav, tad to cilvelu nevar nosaukt par labako draugu, bet labakaja gadijuma vienkarshi draugs vai labs pazinja un tad jau tiesham var izvertet shi vienkarshi drauga, labaa pazinjas uzvediibu attieciibaa pret tavu lauliibu un viiru....

man ar tas pats. lai es kadreiz mestu acis uz draudzenju virieshiem ar domu,ka varetu kadreiz kaut ko... kaut kas neiedomaajams.
Protams, dzivee gadas visaadi. Ja virs gribes vinjam nemaz nevajadzes kadu no draudzenem,lai atrastu sev izklaidi. tas var notik gan darbaa gan vel daudzas citas vietas. Bet nevar dzivot baidoties, ir jauzticas un ir jarupejas par savam attiecibam un tad viss bus kartiba. Neaizmirstiet meitenes,ka tad, kad ir izveidojushas attiecibas, kad ir savs virietis, viirs, taas attiecibas nevajag uztvert kaa kaut ko pashu par sevi saprotamu un laist visu pashplusma dzivojot. Attiecibas tas arii ir darbs, kur vienmeer ir jaaiegulda un jaiegulda, lai vinjas butu stingras un ilgstoshas. Jaiegulda miljums, sapratne pret otru, jaciena otrs...daudzas attiecibas izjuk tapec,ka attiecibu sakumaa daudz kas ir bijis ieguldiits, bet ar laiku cilveki par to aizmirst un viena no pusiiteem, kurai sak trukt daudz kas no taa,kas bija agraak attieciibas, neapzinaati, varbut, pat apzinaati sak to meklet citur un tad sekas ir tadas kadas ir!

Raksts ir muļķības! Nevis draudzenes, bet darba kolēģi ir lielākā nelaime. Esmu strādājusi divās lielās firmās, kur darbinieki ir vairākos simtos (respektablās). Regulārajos Ziemassvētku, Jaunāgada, Sporta spēļu uc lielajos pasākumos, tas bija murgs, kas darījās - sievietes, tikko precējušās, vientuļās - veči, kuriem mājās tikko dzimuši zīdaiņi, draudzenes vai sievas. Tur pat nebija jāgaida melna nakts un jādomā, ka kautrēsies. Nē - viss notika atklāti un tieši.
Neuzticēties nevar, bet paskatoties, kas notika tajās ballītēs, godīgi, es vairs nezināju, vai vispār kādam drīkst uzticēties!!!

Piekrītu Sniegpārslai-lielākais ļaunums ir kolēģi. Strādāju sfērā, kur ir daudz kopīgu komandējumu un esmu atskatījusies to pašu-liekas, ka tiklīdz iekāpj lidmašīnā, pārvēršas par mežoņiem-ne sieva, ne vīrs vairs neinteresē. Kad kādā pasākumā painteresējos, kādi motīvi ir kolēģim, kam sieva bija palikusi mājās 8. grūtniecības mēnesī, bet tas viņam netraucēja man paziņot tipisko tekstu ''mani vēl ne pie vienas nav tā vilcis"', saņēmu atbildi- es šeit "'atlaižu bremzes'', tas visiem ir vajadzīgs, lai varētu pēc tam normāli pildīt savus vīra un tēva pienākumus. Jauki,vai ne?

Manas draudzenes arii ir superiigas un uz manu viiru noteikti aci nemetiis.
Lai gan no mammas arii ik pa reizei dzirdu, ka vajag draudzenes tureet taalaak no attieciibaa, bet ne taadaa zinjaa, ka ievilks viiru gultaa, bet gan taadaa zinjaa, lai nepavadiitu paaraak daudz laika ar draudzeneem skraidot pa tusinjiem un viirs nepaliek paaraak novaartaa shajaa draudzenju padariishanaa.

man puse "drauzdeņu" atbira pašā kāzu dienā... izrādās, ka tās nemaz nebija draudzenes, bet viena tomēr ir palikusi drauzdenes īstas draudzenes statusā. tā kā problēma ir tajā vai draudzība ir patiesa...

Protams, ka mums visām ir pašas labākās draudzenes (ja jau reiz viņas ir mūsu draudzenes :) )
Tomēr es arī uzsktu, ka viņas vajadzētu turēt zināmā distancē ar manu vīrieti.... Izpalīdzēju draudzenei, un aicināju padzīvot pie manis kādu laiciņu, bet tagad neesmu pārliecināta, ka pareizi darīju... it kā jau viss ir ok un viņa ir jauka, bet liekas, ka pārāk jauka... arī pret manu vīrieti... un šamējam, protams, glaimi patīk... paldies dievam, ka viņš strādā pa nedēļu citā pilsētā un tikai nedēļas nogalēs ir mājās.. un tagad mūsu nedēļas nogales atpūtas cenšos ieplānot tā, lai nebūtu kopā ar manu draudzeni...
draudzene drīz domā izvākties un labi vien ir, lai nesabojātu mūsu attiecības, jo mums tās ir lieliskas...
man arī mamma visu laiku saka, ka draugiem ir jābūt, tomēr parāk bieži mājās nav jāved...