Klasiski - tos, kas tuvumā nenovērtē, mīļāki ir tie bērni ar kuriem nav kopēja sadzīves rutīna.

man bija lidziga situacija.virs to visu redzeja un pats juta-ta ka man nekas vinam pat nebija jastasta,lai gan sirdi izkratiju.
virs mani atbalstija un atbalsta,es izdariju ta,ka uzskatiju par pareizu (ko izdariju,tiesi neteiksu).kops ta laika man sadas problemas vairs nav.galu gala-jaciena ari pasai sevi.

Man pat murgos nerādījās, tāda attieksne no viņas. Vienmēr esmu visiem lielījusies, cik laba vīramāte, nu man ir paveicies. Ar pēdējiem notikumiem sāk pamazām pazust vēlēšanās braukt, zvanīties, jautāt pat viņu.
Es jau pirmajam laikam izdomāju, ka jāsāk mazāt braukt pie viņas, varbūt ilgāka neredzēšanās ko mainīs....

Pārsliņa - prātīga doma. Savādāk izlutinam ar savu klātbūtni kā ar pašsaprotamu parādību.

Tas man atgādina mazu bērnu, kas ik pa laikam pārbauda vecāku robežas cik tālu drīkst. Tu šīs robežas esi paplašinājusi plaši un vīrene to izmanto. Tātad, ir aitiņas, būs cirpēji.

Mācies pateikt nē. Man ir līdzīga problēma- mana vīramāte pēdējā laikā iedomājusies, ka risināšu visas viņas problēmas tikai tāpēc, ka man vienmēr bijusi nostāja-ja varu palīdzēt, tad to arī jādara. Tomēr ilgtermiņā ievēroju, ka viņai jau izstrādājies nosacījuma reflekss-kā kāda problēma, jāzvana vedeklai, arī tad, kad principā pati var tikt galā. Tagad katru dienu sev atgādinu, ka man nav jādara citu cilvēku darbi un nav jārisina citu cilvēku problēmas, ja viņi paši var ar to tikt galā. Ne jau tieši acīs saku, ka nedarīšu un viss-izdomāju kādu ticamu attaisnojumu, kāpēc nevaru. Tici man, attiecības ir pat uzlabojušās-tagad braucu pie viņas ciemos un pļāpāju, nevis uzraugu remontmeistarus, skrienu pēc dokumentiem uz arhīvu un miljons citas lietas daru viņas vietā.

Es tevi patiešām ļoti labi saprotu, bet man situācija vēl sāpīgāka un traģiskāka. Manam vīram ir māsa ar kuru stāsts līdzīgs tavējam. Bet man tik sāpīgi par to runāt, jo vienmēr un visur būšu sliktā es. Un vīra māsa pat nekautrējas mani apmeltot visu priekšā :( Tiešām saprotu tavas izjūtas.

baigi traki jums iet, no vienas puses var saprast - tuvi radi utml, no otras - vai katram nav jādzīvo sava dzīve?
Es arī piederu pie sliktajām vedeklām-nekontaktēju ar vīra ģimeni, viņam pašam attiecības ar vecākiem tādas - nekādas.. un man nešķiet, ka es nu būšu tas burvju mājiens, kas tagad nāks un visu sakārtos.
Baidos vienīgi, kas notiks, kad mums būs mazais. tas jau visu baigi izmaina.

Hm....es gan domāju,ka pret vīru ir jābūt atklātam un visu jāizrunā.Ja nespēji pati vīrenei neko pateikt,tad vismaz varbūt vīrs varētu ko teikt savai mātei,un sevi vaig cienīt,nevis ļaut,lai tevi tur kā tādu pelnrušķiti...Man topošais vīrs nekad nav normāli kontaktējies ar saviem vecākiem,par to viņi paši ir parūpējušies,un arī sapratu,ka manos spēkos nekas nebūs izmainīt.Sākumā braucu,visu ko darījām,līdz beidzot neizturēju tādu attieksmi un aizbraucu un tieši pajautāju,kāpēc tāda attieksme,viņas atbilde ir skaidra un gaiša,viņa mani nepieņems un viss...
Nu par cik viņam pašam nekas ģimenisks nav bijis,tad nu mēs dzīvojam laimīgi paši savā ģimenē,bez vīra vecākiem.Dodam savu mīlestību viens otram,un vīrs it sevišķi ir pats mīļākais,labākais tētis un vīrs uz pasaules par spīti tam,kādi ir vīra vecāki...

nu sava zina jau pati esi vainiga - sis robezas mes veidojam kopigi - viena puse kapj soliti uz prieku - otra vai nu laiz vai nu nelaiz - nu un Jums tas robezas ir tur kur tas ir... tagad tev japadzen vina atpakal vinas teritorija... ir aitas, ir cirpeji...

jā, traki stāsti! :( Mana vīra māte nemazākajā mērā nelien mūsu dzīvē...mums ir labas attiecības, kad aizbraucam ciemos, tad palīdzu ko man palūdz izdarīt, bet ja man to visu teiktu pavelošā tonī, tad laikam izliktos, ka neko nedzirdu un izietu ārā no istabas!
Uzskatu, ka tev obligāti ir jāpastāsta savam vīram par šīm izdarībām!!!! Vīram ir jānoliek māte pie vietas un tev nevajag pakļauties visām viņas iegribām!