Mans vīrs bija iemīlējies savā saimniecē un izjauca mūsu 3 gadus ilgo laulību. Pēc palīdzības saņemšanas no Adu risinājumu tempļa (solutiontemple.info) mans vīrs pēkšņi saprata savu kļūdu un atgriezās manā dzīvē. Es ļoti novērtēju priestera pūles, lai mūs atkal apvienotu.

Man liekas, ja tu to cilvēku mīli, tad dažus gadus pagaidīt tāds nieks vien ir. Varbūt viņš vienkārši nav gatavs. Nepieikrītu viedoklim, ja neprec pirmajā gadā, tad nemīl pa īstam. Katram ir savs skatījums uz dzīvi, ja tu nevari pieņemt viņu tādu kāds viņš ir un tad ir jādomā vai ir jēga palikt kopā.
Mēs ar vīru, pirms aprecējāmies, kopā nodzīvojām 5 gadus. Vīrs mani bildinājat tad, kad bija gatavs.
Gan jau tu arī sagaidīsi tos maģiskos vārdus no sava mīļotā cilvēka. Lai veicas.

Paldies, Levs, par sapratni. Es arī ļoti ceru, ka mans sapnis piepildīsies. Levs - var pajautāt, cik ilgi tu biji ar savu vīru kopā līdz kāzām?

nepazīstu Tavu vīrieti, protams, katrs cilvēks ir citādāks, BET.....man bija tā, ka mans topošais vīrs arī tā kā nedomāja precēties, jo domāja, kur tad lai ņem naudiņu....viņš zināja, ka es to ļoti vēlētos, jo ik pa reizei tā kautrīgi liku noprast, ka man gribētos to gredzentiņu pirkstiņā...:)un tā vienā jaukā dienā viņš mani bildināja..no sākuma domāju, ka uzdāvinās gredzentiņu un tad kaut kad gan jau precēsimies, BET nē-tas jau notiks šovasar un ma tiešām ir šoks!!! :)

tāpēc laikam jātic tam, ka viss ilgi gaidītais nāk pavisam negaidot...:))

Vēlu veiksmīti! Es Tevi tiešām saprotu .....

Ak Dievs, nu protams jūs varat gribēt apprecēties līdz 28 vai līdz 30 (mana draudzene šitā apprecējās, ka tik 30 gados nebūtu šķirtene), bet jūs NEVARAT pieprasīt, lai cilvēks jūs prec un ir bērnu tēvs.
Spiediena izdarīšana pie laba nenovedīs. To saku kā cilvēks, kas pats dara pretējo, ja kāds grib uzspiest savas vēlmes.

Paldies, krix. Daļēji var piekrist iepriekš pateiktajam - ka ir apsēstība ar laulībām. Meitenes arī ir dažādas. Piemēram manai draudzenei (arī 27 gadi) laulības nav vajadzīgas, darba kolēģei (32 gadi) arī tas šķiet muļķīgi, un pat par bērnu dzemdēšanu ne viena, ne otra nedomā. Savukārt man tas ir vajadzīgs. Un tiešām sāpīgi dzirdēt, ka precēties mums nevajag. PAGAIDĀM nevajag. Grūti dzīvot ar šo domu, kad tas PAGAIDĀM beigsies. Varbūt tad, kad mans mīļotais nobriedis laulībām, man tas vispār nebūs vajadzīgs vairs.
Un piedotiet, meitenes, bet es nevaru dzīvot vēl 10 gadus un gaidīt bildinājumu. Man pēc 4 mēn. paliek 28. Un par bērna vēl nav. Negribās būt par "veco" mammu, jo pēc 30 dzemdēt pirmo bērniņu tomēr ir jau sarežģīti.

piekrītu rutuxs teiktajam, ka bieži vīriešiem nav šo te labo piemēru un ir galvā ir "iesakņojies" uzskats, ka kamēr neesam precējušies, viss ir lieliski, bet, ja apprecēsimies, tad attiecības noies pa burbuli. Arī manējam bija tāds pats uzskats. Rezultātā bildinājumu gaidīju 10 gadus. Un diemžēl nepiekritīšu sicilia teiktajam, ka "nu ir pasaules gals, ja neesi 27 gados apprecējusies" - nē, loģiski, ka tā nav, taču ir tikai loģiski un saprotami, ka katra no mums ir kaut kur dziļi sirdī glabājusi savu sapni par skaisto kāzu dienu, taču, redzot, ka visapkārt visi precas, ir skumji un pat sāpīgi, ka pati vēl to neesi sagaidījusi un no mīļotā saņem signālus, ka precēties nemaz nevajag. Domāju, ka mums katrai ir savs stāsts un sava pieredze, un mēs nevaram "ielīst" otra pieredzē un sirsniņā, tāpēc nav jauki teikt, ka tas ir muļķīgi.

sweetdreams28 - domāju, ka vajag parunāties un censties izrunāt - vai viņš uzskata, ka attiecības mainās pēc kāzām, kāpēc viņš tā domā, kā viņš to var pamatot, centies argumentēti izklāstīt savu viedokli.

Paldies par atbalstu visām meitenēm! :)

man liekas, ka te kādam ir apsēstība. 27 un vairs necer būt līgavas lomā.... āaaaaa nu pasaules gals:D

Man jau liekas, ka cilvēku atbaida šī apsēstība. mani personiski arī atbaidītu. Nu ir vīrieši, kuriem "Jānobriest". mans vīrs arī negribēja precēties vairāk nekā 3 gadus. Viņš uzreiz teica, ka nav gatavs laulībām, bet ar laiku domas mainīja. (patiesībā viņš domas mainīja pēc saderināto kursiem, kas viņam deva pārliecību, ka esam viens otram tiešām piemērot, lai gan pazīstami bijām jau daudzus gadus un 3 kopā dzīvojāmi. Mēs tos gājām, vēl nemaz nedomājot, ka laulāsimies. )
izrunājaties un ļauj viņam pārdomāt. pasaki, ka tev tas ir svarīgs, nu ja viņam nav, tad iespējams nav jēgas sevi mocīt. Un 27 gados domāt, ka nekad vairs nebūsi līgava, ir muļķīgi. :)

Man jau liekas, ka, ja Tu neko nedarīsi, bet tikai gaidīsi, paliksi gaidīdama... Varbūt viņš tai domai par kāzām jāgatavo pamazām? Jāstāsta par kādiem darba kolēģiem vai draugiem, kuri apprecējās un viņiem viss ir tik forši :)) vēl palīdz aiziet kopā uz kāzām - pēc mūsu kāzām tajā pašā mēnesī 2 pāri saderinājās :)

Kad es savam vīram kādus trīs mēnešus pēc kāzām jautāju, kas mainījies, viņš teica - it kā nekas, bet patiesībā viss :) Man liekas kāzas kaut kādu jaunu elpu ienes attiecībās, pirmo laiku staigājām kā no jauna iemīlējušies...

Jā, Tu jau pati esi sarakstījusi visus iemeslus, kapēc viņš to nevēlas - un tās ir vienkārši cilvēciskas bailes.. ko lai iesaka? Grūti jau ko ieteikt. Vienā līdzīgā dikusijā šeit pavīdēja stāsts, ka kāda meitene bija palikusi stāvoklī un patiekusi savam vīrietim, ka, tā, ka viņa nav precējusies, bērnam būs viņas uzvārds :) un kāzas notikušas ātri vien :)

Izklausās, ka vīrietis citu dzīves neveiksmē vaino TIKAI precības. Ja tā nebūtu, tad līdz šai dienai visi dzīvotu laimīgi. Viņam nav pozitīvas pieredzes. Viņš nav redzējis, ka laulības var būt veiksmīgas un laimīgas. Viņa uztvere ir noregulēta uz, kamēr neesam precējušies, tikmēr esam laimīgi, tiklīdz apprecēsimies, tā viss ies uz grunti. Es nedomāju, ka tā ir necieņa pret sievieti. Galīgi nē. Drīzāk viņš netiek galā ar to, ko viņš redz citu attiecībās un baidās no neveiksmes.

Mīļas meitenes, varbūt tas izklausīsies muļķīgi, bet es tiešām ļoti vēlos ar šo cilvēku apprecēties. Un tiešām nezinu, kā to panākt. Esmu nogurusi 3 gadus gaidīt zelta gredzenu un bildinājumu. Redzot līgavas man acīs parādas asaras. Man pat šķiet ka nekad jau nebūšu līgavas lomā. :(

Paldies Jutle. Par bērniem arī izvairās runāt. Kādreiz ieminējās, ka ja viņam jāizvēlas - tad pēc gada padomās labāk par bērniem, nevis par laulībām. Runājot par Nelaulībā dzimušiem bērniem, uzskata ka tur nekādas problēmas nebūs. Vienkarši iedos savu uzvārdu un viss.
Atbilde Annačkai - diemžēl viņam nav draugos precēto vīriešu, kuru viedokļos viņš ieklausītos. Zinu tikai vienu, kas pats manējam vīrietim pateica, ka pēc laulībām viss paliek vēl sliktāk...
Pašam manam draugam ģimenes gandrīz nebija. Pēc mātes saslimšanas (insults) viņa tēvs aizgāja ar citu sievieti projām un mans draugs viens pats rūpējās par paralizēto mammu 4 gadu garumā. Viņa tēvs pats bija 2 reizes precējies. Varbūt šiet slēpjās bailes pieļaut tādas pašas kļūdas? Vai tiešam bailes no manīm, ka es jau biju laulībā?

Mans vīrs bija gatavs precībām 24 gados (bildināja, kad viņam bija 23), bet tas jau no cilvēka atkarīgs, no viņa iekšējā brieduma, zinu vīriešus, kas 30 gadu vecumā saka, ka vēl nav gatavi laulībām un bērniem.
sweetdreams28 - un ko viņš saka par bērniem? vai arī bērni jums dzims NElaulībā?

Man šķiet, ka vīrietis, kurš dzīvo kopā ar sievieti, bet nevēlas viņu precēt, vienkārši šo sievieti neciena... un varbūt pat zemapziņā apsver, ka kaut kur it kāda cita - viņam piemērotāka...
laulība ir loģisks solis mīlošās un stabilās attiecībās. Ja šī soļa nav, tad, manuprāt, kaut kas nav kārtībā un viens vai abi partneri to vai nu neredz vai negrib redzēt.

Nu jā, izskatās ka tavs vīrietis vēl nepavisam nav gatavs laulībām. Nu tad tagad tev ir jāizlemj ko tu vēlies vairāk:
1. palikt kopā ar savu vīrieti un gaidīt, kad viņš nobriedīs (Risks- viņš tā arī nenobriedīs un tev pēc 30 jau iespējams (nevis noteikti) var sākties problēmas ar bērna ieņemšanu)
2. šķirties ar šo puisi un apprecēties ar kādu citu un plānot bērnu savā vēl produktīvajā vecumā (Risks- var būt grūtības potenciālā vīra meklējumos)

Var jau nedaudz pabaidīt (lai gan tas nav jaukākais ieteikums) pateikt viņam, ka ja viņš gada laikā netiks skaidrībā ar to vai viņš vēlas vai nevēlas tevi redzēt kā savu sievu, tad tu meklēsi kādu citu.

Vispār jau būtu labi, ja ar viņu parunātu kāds nobriedis, precējies vīrieti, kuru viņš ciena un kurš viņam izskaidrotu, ka laulības nav nekas briesmīgs.

Paldies par Jūsu padomiem. Tieši vakar mums sanāca izrunāties. Mans draugs vēl joprojām uzskata, ka laulība nav vjadzīga. Runājot par to, ka man tas liekas svarīgs, atbildēja ka PAGAIDĀM viņš negrib neko mainīt. Tāpat labi ir un krīze valstī arī vēl joprojām turpinās.:)
Protams ir vēl viens faktors. Tagad man ir 27, bet es jau biju precējusies, kad bija 23. Varbūt arī tas ietekme manu draugu atturēties no laulībām?
Runājam arī par mīlestību. Jautāju, vai mīl mani... Atbilde bija fascinējoša - mīlu, bet savadāk, ne tā kā visi pārēji mīl. Runājam par kopdzīvi, ja dzīvo kopā jau 3 gadus, kāds tad ir iemesls bēgšanai no laulībām? Varbūt tikai kaisle, komforta izjūta, ir pierasts pie tā cilvēka blakus? Un mīlestibas tur nav? Mans draugs atbildēja, ka ja tā nebūtu mīlestība, viņš kopā ar manim ne dzīvotu.
Piekrītu tam, ka džeks 25 gados vēl nav gatavs precībām, esmu gatava pagaidīt vēl.... bet cik ilgi? Vai es sagaidīšu savu 30 gadu jubilēju laulībā ar mīļoto cilvēku un ar viņa uzvardu?

Esmu dzirdējusi no viena vīrieša, ka viņš nevēlas precēties , jo pēc kāzām abi palaižas un nedomā par to kā patikt otram...... lūk šāda arī mēdz būt vīriešu loģika
Bet mans uzskatas, ka šādi var domāt vīrietis, kurš nav īsti laimīgs un pārliecināts par savām attiecībām.