Sveikas. Varbūt kāda no jums ir saskārusies ar kaut ko līdzīgu.. 
Mēs ar draugu vēlamies aprecēties, ceremonija notiek dzimtsarakstu nodaļā kopā ar ģimeni. No sākta gala gribējām tikai mēs divi vien, un liecinieki, bet tad sākām domāt par mammām un tētiem, brāļiem un māsām, ka būs apvainojušies, un nesapratīs mūs. Mammas vairāk kā pārējie nesapratīs. Tāpēc nolēmām, ka aicināsim uz ceremoniju.. pēc tam galvassāpes sākās par to, kur un kā svinēt. Gribējām sākumā taisīt neformālo dārza ballīti pie mums mājās, vieta ir kur, vajadzēja tikai domāt par to, kā barot cilvēkus.. to domu izteicām drauga mammai, viņa pateica, ka vajag restorānu.. nopūtāmies, un sākām meklēt restorānu.. esam nonākuši tagad līdz tam, ka mums ir ceremonija un svētku vakariņas kādā kafejnīcā kopā ar ģimeni un pašiem tuvākajiem draugiem, kas ir liecinieki ar otrām pusītēm. 
Satiku beidzot savu mammu un māsu. Un izstāstīju kā tā diena izskatās no mūsu puses, ka vēlamies vienkārši ceremoniju, fotogrāfēties un pavakariņot ar ģimeni.. man atbildēja, ka tas ir muļķīgi, ka cilvēki sēdēs vienkārši pie galda, ēdīs un dzers un viss.. paspēju arī sakasīties ar māsu par to visu,  ka vajag vakara vadītāju, muzikantus sāk domāt u.t.t.. bet to, ka mēs nevēlamies neko tamlīdzīgu, mēs vēlamies vienkārši pavadīt šo dienu kopā ar saviem tuvākajiem, pēc iespējas intīmāk, un tuvāk vienam ar otru. Mana mamma jau izdomājusi, ka vajag tradīcijas.. izrādās,ka es pati nedrīkstu savu līgavas pušķi izvēlēties, tas ir jāgādā lieciniekam/vedējam un līgavainim tas ir jāpasniedz man, līgavas kleita ir jāgādā manai vecmammai vai mammai..  tad manai mammai gribās ar visām tradīcijām, kad sagaida jaunlaulāties ar maizi un ko tur vēl.. ar bluķa ciršanu, un kāpšanu uz šķīvjiem.. man tas viss tā kā netraucētu, bet  manam draugam tas viss ir lieks. Viņš vispār man pateica, ka tas vairs nav tas, ko viņš vispār gribēja, un kā to visu iedomājās , ka tagad mums ir ceremonija ar visiem kopā un restorāns un vēl jādejo pa šķīvjiem, kā viņš man saka, ka viņš negrib būt  kā cirka klauns, uz kuru visi tajā dienā skatās un gaida kad viņš izklaidēs atnākušos.. 

Lieki piebilst, ka viņam un maniem vecākiem, nav tās tuvākās attiecības.. mani vecāki ir no tiem, kuri (izrādās) gaidīja, kad mans draugs atbrauks un lūgs manu roku, ka mēs kopā atbrauksim un paziņosim,ka esam saderinājušies.. 
Es esmu pa vidu saviem vecākiem un manam topošajam vīram, un gribot negribot man sanāk būt sava drauga pusē vairāk kā manu vecāku pusē. Tāpēc šobrīd nezinu ko darīt, lai visiem ir labi. Lai visi būtu priecīgi par mums un būtu kopā ar mums!
Varbūt kādai ir kāds ieteikums, kā maigāk pateikt vecākiem par savām vēlmēm, ka mums nevajag neko tamlīdzīgu.. ka vēlamies, pēc iespējas mazāk un vienkāršāk..