es jau par to nesatrauktos , ja abiem ir ideaali pagaidaam bez beerniem ..... kad pienaaks laiks un abiem gribeesies, tad buus iistais laiks .... man tagad 29 un naakamajaa vasaraa ar taisos iestuureet lauliibas ostaa un tagad gribaas mazuli.
pirms 3 gadiem , par mazuli nebija ne doma ....mana draudzene 7 gadus ir preceejusies un ar viiru bija viss ideaali , tagad vinja ir staavoklii un abi ljoti gaida , bet pirms pat 2 gadiem , vinji veeleejaas patuseet veel un taa arii dariija ....
katrai lietai vietai savs laiks .... taapat Jums kad abi gribeesiet , tad arii buus...
nav ko satraukties

es 26 arī par bērniem negribēju ne dzirdēt:) arī šķita, ka divatā ir tik labi un pasaulē tik daudz foršu lietu ko darīt...
tagad 28, pavasarī precos un tad arī pie bērniņa plānojam tikt:))
tas mātes instinkts atnāk nemanot:)
nesatraucies, dzīvo un priecājies, pienāks tavs laiks, tad arī viss notiksies:))

Man jau liekas, ka viss ir ideāli, kamēr abiem domas sakrīt ;) Un, ja domas mainīsies, nekas taču nebūs nokavēts ;)

man tagad 29 un laikam tikai tagad sākam nopietni apsvērt domu par bērniem:)
ja vļe nejūties gatava bērniņam, nesteidzies.. sajūtas pienāks pašas no sevis...:)

Piekrītu meitenēm, ka labi ir tad, ja abiem domas sakrīt... lai arī esam precējušies jau pusotru gadu, tomēr arī nesteidzamies kļūt par vecākiem... vismaz vēl tuvākos 3, 4 gadus... zinu, ka par to droši vien saņemšu dusmīgas piezīmes, bet, manuprāt, jaunība ir domāta pašiem - tam, lai to izbaudītu un patiesi iemācītos būt kopā divatā... par trešo var domāt tikai pēc tam... arī mēs savām mammām esam dzimuši vecumā pēc 30 un tas, manuprāt, ir labākais laiks... cilvēki ir psiholoģiski un emocionāli nobrieduši, attiecības ir pieslīpētas un stabilas, pārsvarā - arī finanses ir nostabilizējušās... tas instinkts atnāk kopā ar drošības sajūtu... ja nav tās, tad par ko tādu kā mazais pat domāt nav iespējams...

Paldies, meitenes, par uzmundrinājumiem :) Es vienīgi nezinu, vai mūsu gadījumā tā bērnu negribēšana ir saistīta ar drošības sajūtas trūkumu. Mums itkā viss ir, ieskaitot ienākumus stipri virs vidējā un pat lieku istabu dzīvoklī, kas ir kā radīta bērnistabai. Es zinu, ka varbūt izklausīsies briesmīgi, bet bērnus negribam, jo patīk ceļot, iet uz pasākumiem, strādāt, kaut vai dejot līdz rītam. Neredzam motivāciju sev šo visu atņemt. Nu cerams, ka vēlēšanās nāks ar laiku, bet arī ne pārāk vēlu.

Pilnīgi Tev piekrītu. Es arī negribu bērnus tuvāko gadu laikā. Gribas 100% izbaudīt savu jaunību, 100% izbaudīt būšanu kopā ar vīru, gribas padzīvot pašai sev, sakārtot finansiālo pusi. Un tad, kad sagribēsies bērnu, tad varēšu tam nodoties par visiem 100%, jo nebūs paralēli jānodarbojas ar kaut kādām savām lietām vai jānožēlo, ka tik daudz labas lietas iet garām. Gluži 30 gados bērnu negribētu, bet īsi pirms tā maģiskā cipara gan. Un manā skatījumā apprecoties nav obligāti bērni jārada un manuprāt nekorekti, ka pēc kāzām masveidā uzdod šādu jautājumu :) Forši, ja pāris grib uzreiz būt vecāki un forši, ja pēc laika un forši, ja vispār negrib būt vecāki.

jūtos atvieglota, lasot šos viedokļus:)

Izklausās,ka te dažas par bērniem runā kā par preci...neaizmirstiet, ka to vajadzētu uztvert kā Dieva dāvanu, nevis kā lietu, kuru noteiktajā laikā var pasūtīt un dabūt kā veikalā! Ui, cik daudzas šādi plānojot un gribot nevar nemaz pie tiem mazuļiem tikt.

Nu tad nav lemts. Vai tad jāskrien ar galvu sienā?
vai labāk ir sadzemdēt bērnus, kad tos negribas un tad mocīties pašai un mocīt bērnu? Un nevajag morāli no sērijas, kad tad, kad turēsi bērnu uz rokām, jūtas uzradīsies. Nevienmērtā. Zinu gadījumu, kad sieviete tā vien sapņo, kad kāds to bērnu aizvāktu no viņas.... Tad vien gribas teikt - ko dzmedēji. A dzemdēja, jo precējusies jau gadiem, pāri 30 arī jau sen un no apkārtējiem spiediens bija, ka bērnu vajaga, jo kas tā par ģimeni bez bērniem

Šajā gadījumā, protams, SannyK, ir taisnība, ka itin bieži dzīvē sanāk, ka "cilvēks plāno, savukārt Dievs dara (un tas ne vienmēr sakrīt)", taču uz visiem 100% pievienojos sicilia viedoklim par to, ka, kamēr sievietei nav sajūtas, ka viņa vēlas iznēsāt, dzemdēt, mīlēt un lolot savu mazuli, tas nav jādara tikai tāpēc, ka to no viņas paģērē lielākā daļa sabiedrības.
Pati arī diemžēl pazīstu kādu jaunu sievieti, kura radīja bērnu tā teikt "ķeksīša pēc", jo draugiem jau bija, jo vecāki mazbērnu gaidīja utt., un tagad mazais 80% savas dzīves pavada pie vecvecākiem, jo mammai vēl gribas ceļot, izklaidēties un pēc tam atpūsties mierā un klusumā...

Piekrītu Sicilia un pa daļai Sannyk.
Nu, protams, es domāju, ka gan jau neviena no te esošajām sievām neplānoti iestājoties grūtniecībai, neskries taisīt abortu, jo vēl grib vienu gadu pagaidīt :D Protams, nevar ieplānot bērnu uz kādiem valsts svētkiem vai Ziemassvētku vakaru :D Bet ja bērnu negrib, tad vajag darīt visu iespējamo, lai tāds nerastos, bet ja jau būs lemts, tad mēs visas zinām, ka neviena kontracepcijas metode nav 100% droša- tie nieka procenti ir vieta izpausties liktenim. Nu vismaz es ar tādu pārliecību dzīvoju- ja Dievs piespēlēs bērnu ātrāk, nekā plānoju, protams, ļoti priecāšos, mīlēšu un rūpēšos, bet ja ir dota izvēle, tad es labāk gribu dažus gadus atlikt šo prieku :)

Man shobriid 28, bet taa pa iistam tikai shogad esmu apjautusi, ka gribeetu. Pirms paaris gadiem veel likaas, pati veel kaa beerns :) Reizeem gan liekas, jau tik veelu... bet nu neesmu vieniigaa, par laimi :)

kurš tad traucē tusēt, ja ir bērns. Dzīve ir jāizbauda no visām pusēm, nevis dīknienīgii jaskatās televīzors.Kad mazais piesakās tikai tad īsti saproti ka esi to vēlejusies visu laiku....man ir mazais, es mācos, gatavojos kāzām, eju atpūsties, patusēt, atrodu laiku aktivitātēm ar bērnu, katru dienu ejam ārā, vēl mājasdarbu paveicam kopā. nevaru iedomāties , ka kādreiz tā nav bijis...I patīkam snogurums

nekas sini pasaule nav krutak par bernu! visi pasakumi, tusini, celojumi nobal salidzinot ar to laimi, ko sniedz berns. lai gan agrak pati biju ballisu karaliene un domaju, ka mates instinkts man ir sveshs :)

nekad neesmu bijusi ballīšu karaliene, bet mātes instinkta man nav, sveši bērni arī nepatīk un auklēt bērnus arīdzan. Nezinu... pat nedaudz uztraucos, ka nav manī mātišķu jūtu :/

visas tās, kurām ir bērni, droši vien pateiks tām, kuras šeit runā, ke negrib bērnus, jo grib ceļot, tusēt utt, ka to visu var darīt arī, ja ir bērns. Bet es tomēr piekrītu, ka, ja negribas, tad nevajag, jo tā nodarīsiet pāri tikai mazajam bērniņam, jo patiesa mātes mīlestība mazulim viņa dzīves sākumā ir ļoti nepieciešama

Ja es būtu klausījusi tikai savam instinktam, man bērnu nebūtu līdz šai dienai. To, ka esmu mamma, sāku saprast, kad bērns sāka mani saukt par mammu. Līdz tam, man bija mazs cilvēciņš, par ko man ir milzīga atbildība. Un vispār, ja es būtu zinājusi cik mīļi ir mazbērni, man tie būtu vispirms.

Man ar nav ne grama instinkta un ja vīrs negribētu, tad par bērniem vispār nedomātu.
Patreiz 29 un jutos ļoti labi bez bērniem :)
Paļaujos uz to, ka daba zina ko dara un instinkts radīsies līdz ar bērnu - hormoni, sajūtas utml...nu, vismaz es uz to ceru :)

Piekrītu ka nevajag bērnus ja negribas.
Tikai mani pārsteidz apkārtējo attieksme. Esmu tikko precējusies (14.05.2011), bet no radiem un draugiem jau šādi teksti: nu kurā mēneši jau esi?, jāskatās vai tik jau nav liels vēders! utt.
Esam ar nu jau vīru kopā 7 gadus, bet precoties par bērniem vispār vēl nedomājam. Šķiet ka daudziem ir sabojāta izpratne par laulību. Mūsdienās to saprot - "katliņš piededzis" ja jau jāprecas!
Esmu šokā!