es viennozīmīgi varu ieteikt Vecumnieku dzimtsarakstu nodaļu! Ļoti burvīga nodaļas un ceremonijas vadītāja Anda Ķiene, nāk visam pretī, vienīgais nosacījums, viņa jauno pāri vēlas satikt kādu dienu pirms kāzām,. jo katram pārim veido atsevišķu ceremonijas tekstu :) mums bija dikti, dikti skaisti, joprojām smaids un laime par veiksmi atrast viņu :) mums gan bija izbraukuma kāzas, bet arī dzimtsarakstu nodaļas zālei nav ne vainas ;)

Piekritīšu Bonijaunklaids izteiktajai domai, ka jāraugās mazās dzimtsarakstu nodaļas (vienmēr būs kāds izņēmums). Salīdzinājumam... Ar vīru precējāmies Jaunpilī. Kad bijām tikties ar ceremonijas vadītāju, lai rezervētu datumu un laiku, tikām aicināti izteikt savas vēlmes. Mums apjautājās, vai ir kāda īpaša dziesma, ko muzikantam nospēlēt, vai ir kāds īpašs solījums, ko vēlamies viens otram dot utml. Visas mūsu vēlmes uzreiz tika atzīmētas, Savukārt, pavasarī bija iespēja būt kāzās Jelgavas dzimtsarakstu nodaļā, kur jaunajam pārim iespējas variēt netika dotas, aizbildinoties ar pārsteiguma nepieciešamību. No svinīgās daļas iespiedušās atmiņā 2 frāzes (kas diez cik pacilājoši neizklausījās): "... un tagad apgredzeno savu kundzi!", ".. lai gredzens kalpo kā ārišķības zīme..". Tekstu saasināja vadītājas vīrišķīgā, aukstā, armijas tipa, pavēlnieciskā balss.
Ja svarīgs ir ne tikai reģistrācijas fakts, bet saturs, noskaņa utml., tad noteikti ir vērts pacensties, lai atrastu nodaļu, kurā var kaut nelielā mērā realizēt ieceres. Lai veicas!

Par konveijeri Rīgā pilnīgi nepiekrītu...Mums sarakstīšanās bija Dzirciema ielas dz.nod.un nekādā gadījumā nebija sajūta ka būtu baigā steiga - viss notika mierīgi, sirsnīgi un patīkami, ja arī gribējās ko īpašu, tad visu varēja sarunāt (protams saprāta līmenī). Lai arī zināma lieta, ka visus tekstus vadītājas zin no galvas kaut vai 2 naktī pamodinātas, teikšu tā, ka varēja just, ka tiek runāts no sirds un īpaši mums, tika lasīti ļoti skaisti dzejoļi, mūzika bija ļoti skaistu (to pat arī ja būtu iespēja precēties vēlreiz, nemainītu). Mums par šo nodaļu ir tikai tās labākās atmiņas :)

Pilnībā piekrītu par to neatkarīgo laulātāju. Viens no mūsu draugiem teica, ka būtu priecīgs, ja Latvijā būtu tāda iespēja un labprāt mūs ievadītu laulības dzīvē. Diemžēl, Latvijā tāda iespēja nav... Mums tas viss ir krietni novecojis.

Man arii ir veel shis tas bilstams - par lauliibu kaa taadu. Religjioziem paariem ir pashiem sava dariishana un arii ticiiba tam, ka par laulaatu paari vinjus padara tieshi Dieva klaatbuutne attieciibaas un sakraments, bet kaa ar nereligjioziem paariem? Tieshi kaadaa veidaa tas, ka dzimttante muus regjistree civilo aktu regjistraa definee muusu lauliibu? Jaa, mees esam pazinjojushi valstij, ka uznjemamies zinaamus pienaakumus, bet manos uzskatos par lauliibu, tie nosedz varbuut 10% no taa, ko mees uznjemamies un ar kaadu jeegu piepildaam lauliibas jeedzienu. Un es neredzu kaa mana veeleeshanaas manaa kaazu ceremonijaa komuniceet manam viiram taas lietas un veertiibas, ko es uzskatiishu par esenciaalaam muusu lauliibaa, ko es solos dariit un tas, ka es vinju miilu, buutu aarishkjiiba, izaraadiishanaas vai mazveertiibas kompleksi. Manupraat tieshi taa arii ir lieta, kas paari padara par laulaatu. Tas notiek starp 2 cilveekiem, nevis tam ir speeks tikai tad, ja treshaa persona to atziist. Mees par preceetu paari nekluvaam mirklii, kad valsts to atzina, mees kljuvaam par preceetu paari tad, kad viens otram soliijaam ruupeeties, cieniit un buut liidzaas.
Es buutu gribeejusi taisiit savu ceremoniju, kad dzimttante tikai pasaka to dalju, kas vinjai peec likuma pienaakas teikt un visu paareejo - muuziku, lasiijumus, soliijumus rakstam un runaajam mees pashi, bet jau peec pirmaas telefonsarunas es sapratu, ka tas kaa cuukai lidot uz meenesi. Tad jau labaak lai zaksaa ir 5 minuutes un tieshaam tikai formalitaates un mees savu trauslo, skaisto un svariigo mirkli piedziivojam kaut kur citur. Mees taa arii dariijaam, mums bija 2 ceremonijas, vispirms muzejaa un tad piecminuute zaksaa.
Visu laiku plaanojot man brieda doma, ka vispaar vajadzeetu rakstiit priekshlikumu likumdoshanas groziijumiem par: a) neatkariigu, sertificeetu laulaataaju ievieshanu un b) nolikums par ceremonijas valodu, jo kaa tas var buut, ka lauliiba ir likumiiga pat tad ja viena no puseem nesaprot valodu, kuraa ceremonija notiek? Kaa ar ES regulaam par ES oficiaalajaam valodaam?

Aiko, bet Tu pati sāki ar tekstiem, ka visu varot sarunāt, galvenais ir komunikācija. Te cilvēki no savas pieredzes izstāstīja, ka nevar gan sarunāt, un tas par gadījumiem, kurus nekādi nevar kvalificēt kā "izrādīšanos" - piemēram, Spicausis gribēja tikai parakstīt dokumentus bez nekādiem dzejoļiem, bet dzimtsarakstos stīvējās pretī un lasīja morāli, kā "pareizi" bija jādara :) Katram ir savas lietas kāzu organizācijā, kas šķiet svarīgākas par citām - kam kleita, kam dejas, kam torte. Kāpēc lai tā nebūtu ceremonijas norise? Un kāpēc uzreiz izrādīšanās - varbūt jaunais pāris paši grib jaukas atmiņas no šīs norises, nevis ātrāk parakstīt papīrus un projām.

Esmu laikam laimīga, ka man gandrīz vienmēr viss patīk. Esmu laimīga, ka mani nesatrauc izrādīšanās "kas uz ko ir spējīgs un kurš kuru pārspļaus"! Patiešām laimīga.

Lai arī jums viss izdodas un lai esiet apmierinātas ar dzīvi. Ja kādai šķita, ka esmu aizvainojusi - piedodiet.

Nē, Aiko, es neesmu ar mazvērtības kompleksiem - tieši tāpēc es uzskatu, ka vēlēties ceremonijas laikā mūziku, kas man patīk, nevis riebjas (kā augšminētais Mendelsons), ir tikai normāli un par to nav jākautrējas. Kā arī - kleitu, kas ir tikai apģērba gabals, mēs izvēlamies ļoti rūpīgi un pēc savas gaumes; viesu namu, kas ir tikai telpa, dekorējam no augšas līdz apakšai, pirmo deju, kas ir tikai tāda jauka tradīcija, iestudējam mēnešiem iepriekš. Bet par to īsto brīdi, kurā patiesi tiekam likuma vai Dieva priekšā pasludināti par vīru un sievu, mums nav nekādas daļas? Ja neskaita obligātās ceremoniāla daļas, kas ir gan dzimtsarakstos, gan baznīcā, viss pārējais, ko tur dara reģistratore vai mācītājs, ir viņu gaumes, pieredzes un priekšstatu diktēts (it īpaši tas attiecas uz dzimtsarakstiem). Man nepavisam nebūtu iebildumu, ja pie mums, tāpat kā anglosakšu kāzu ceremonijās, varētu izvēlēties gan to, ko reģistrators lasa, gan to, ar kādiem vārdiem jauno pāri ievada laulībā, un izvēlēties arī reģistratoru (ja Tev šķiet, ka tas uzreiz nozīmē klaunādi, tad tas ir visai šaurs priekšstats).
Mums paveicās, ka ceremonijā runātais visai labi atbilda mūsu priekšstatiem par to, kāpēc vispār vēlamies precēties, taču ir pārāk daudz gadījumu, kad vienīgais, ko gan jaunais pāris, gan viesi spēj pateikt par reģistratora runāto, ir "WTF?" Ja kādu apmierina esošā kārtība, tad lieliski, bet nākotnes jaunie pāri tikai iegūs, ja tiks radīts precedents personiskāku ceremoniju virzienā.

Nu jā, ja mēs baznīcā mācītājam pateiksim, kādu sprediķi, pēc mūsu vēlmēm būtu jālasa, nevis to, ko mācītājs lasa, tad.....tādām laikam jāreģistrē savs pasākums tikai zaļā pļavā ar klaunu priekšgalā, kurš jāiedresē, ko runāt, kā dejot.
Es pat nevaru iedomāties, ka atnākot uz piem. ministriju vai dzemdību nodaļu, vai zagsu, komandētu, kā mani jāuzņem un kā uz mani jāskatās.
Mīļās meitenes, jūs ko, ar mazvērtības kompleksiem?Protams, ka es nenāku zagsā uz koncertu, bet pieņemu to, kā mūs ar vīru sagaida un pateicos par to, ar kādiem vārdiem mūs uzrunā. Mūzika... tā jau nav mana padarīšana un nav mani instrumenti, tādēļ tur ir mūziķi, kuru ziņā sniegt mums muzikālo pavadījumu. Savas melodijas un savus instrumentus mēs klausamies un spēlējam svinību vietā.
Es neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējusi pat no daudziem draugiem, kuri precējās zagsā, ka viņus kaut kas neapmierināja. Te laikam apgrozās tauta no citas planētas, es ļoti atvainojos, bet mani patiešām izbesīja kaut kādas untumainas vēlmes. Tak dancojiet viesu namā vai pilīs ko gribat un cik gribat. Neba būs jāmāca baznīckungs vai reģistrators, ko viņiem būtu jārunā.

Rīgā jau ir "konveijers"-un tādēļ nekādas atkāpes nepieļaujas...
Ar to arī rēķinājāmies,kad pieteicāmies. (mums bija PDzN)
... ja godīgi...neko no tā neatceros- atceros vīra seju, atceros mūsu mammas-kuras raudāja ne aiz ceremonijas smalkumiem- bet vienkārši aiz iekšējās emocionalitātes, miglai atceros pašu reģistrētāju...man emocijas ne pati ceremonija radīja, bet gan pats process-kas bija visas dienas garumā-sākot no mūsu satikšanās parkā..līdz dančiem līdz pus 7ņiem rītā-kā tāda milzīga puzle.


bet ja grib kādas atkāpes-ir jāskatās mazās dz.nod.-jo tur ir mazāka noslogotība...un līdz ar to iespējas variēt.

Musu Salaspils nodala nelautu dejot valsi. Pie tam tru ir drumi un nepatikami :) Kad Pilsrundale rasktijam iesniegumu, ari nebija diez ko laipni. Bet nu ko tur vairs. :)

Kad mēs bijām skatīties nodaļas, tad Teikā mums uzreiz pateica- var izvēlēties starp 2 melodijām, bet savu jūs noteikt nedrīkstiet!
Māsai Valmierā vispār neteica, kāda mūzika būs, jo tas bija pārsteigums jaunlaulātajiem.

Man mūzika nav svarīga. Es pat aizmirsu pajautāt kas un kā būs :D Tieši tik ļoti man ir vienalga :D

Piekrītu Spicausim, ka ne vienmēr dzimtsarakstu nodaļā var sarunāt to, ko pašiem gribētos, pat ja tas nav nekas ekstravagants; mums arī diezgan negribīgi atļāva nākt ar savu mūziķi (un, kad jautāju par iespēju palūgt spēlēt konkrētu mūziku nodaļas "štata" mūziķim, vadītāja komentēja, ka te nu neesot nekāds koncerts, un, ja nepatīk Mendelsons, tad var dabūt citu "svinīgu un notikumam piemērotu mūziku"). Kā izrādījās, meitene, kas parasti spēlē ceremonijās, vienkārši nevarētu nospēlēt to, ko es biju iecerējusi, tāpēc mana mamma veltīja visai daudz pūļu šim jautājumam, un beigās dabūju, ko gribēju :) Nezinu gan, kas būtu bijis, ja es būtu iecerējusi kaut ko ekstravagantāku par Geršvinu :) Un no kolēģes dzirdēju pavisam interesantus stāstus par centieniem sarunāt neformālu ceremoniju kādā no Rīgas nodaļām, tur arī uzskata, ka bez dzejoļa un svinīgas runas sareģistrēties nedrīkst :D

Kaut nu taa buutu! :))) muusu komunikaacija ar Liepaajas Dzimtsarakstu nodalju bija viena vieniiga ciinja tostarp ar emocionaalaas shantaazjas un kauninaashanas elementiem (no nodaljas vadiitaajas puses). Peec gandriiz gadu ilgas runaashanas mees tomeer (gandriiz) tikaam pie ceremonijas, kas apmierinaaja muusu vajadziibas, bet piedabuut vinju kaut druscinj atkaapties no ierastaa standarta bija gruuti, no uzskatiem par to "kaa vajag" - neiespeejami. Mees dabuujaam savu treshdienu, iiso variantu (gan ar 1 dzejoli bonusaa), savu muuziku utt., bet attieksme bija skaidri redzama - nu ljoti vinjai nepatika tas ko vinja dariija :))) Kad mees jau gaajaam aaraa pa durviim, vinja veel sauca pakalj, ka es nepareizi ejot, man tak esot viiram pie labaas rokas jaaiet... :)))
Taa, ka es tieshaam nezinu, cik ljoti un kur var izveersties - ar saviem tekstiem, savu muuziku utt.

Manuprāt katrai dzimtsarakstu nodaļai ir savi plusi un savi mīnusi. Ja vēlaties dejot valsi, tad tā arī piesakiet un neviena nodaļa jums neliegs šādu iespēju un nav vajadzīgas pilis un muižas.
Izrādās, kaā jau saka, ka vienmēr kādam neizpatiksi, tā tas arī ir: vieni sūdzas, ka 30 min svinīgā ceremonija par īsu un vēlas 1 stundas ceremoniju, savukārt citi pieprasa, lai nekādas garas ceremonijas nav - 10 minūtes un ne vairāk. Nu re, kā ir. Bet kas ir ar jūsu komunikāciju, vai nemākat runāt, vai kā? Izstāstiet savas vēlmes un viss būs ok jebkurā vietā.

Mums bija Tukuma dzimtsaraksti. Ļoti forši, divas dāmas, zāle burvīga, dzīvā mūzika, viss forši, gaiši un vienkārši skaisti.

Mēs izvēlējāmies Babītes novada nodaļu, kura atrodas Piņķos. Maza un mājīga zāle.
Tieši tāda, kādu meklējām :)
+ tur pārus pieņem ik pēc stundas, nevis 30 min, līdz ar to nav konveijers :)

Mūsu ceremonija notiks Rundāles pilī, jo gribējām dejot valsi, bet tad nolemām par labu arī ceremonijai tur. Dzīvoju Salaspilī, mūsu dzimtsarakstu nodaļa man nepatīk - drūma. Tapēc nolēmām, ja nu kaut kur jābrauc, kāda starpība cik tālu, ja vien tas ir tā vērts :)