Kāzu plānošana
Kāzu apraksti un bildes
Kāzas: Neaizmirstamais 25.07.2008
Nu arī mana kārta. Pēdējā nedēļa bija viena traka skriešana. Bet tā jau tam jābūt.
Pēdējo nakti ar topošo pavadījām šķirti. Es paliku vecmammas dzīvoklī kopā ar mammu. Topošais palika pie saviem vecākiem.
Bija neliels satraukums, jo nevarēju sagaidīt rītdienu. Viss bija padarīts, un še tev! Miegs nenāca! Pa LTV1 rādīja "Saldo indes garšu". Bija karsts. Visis logi vaļā. Vāļājos pa gultu līdz aizmigu, bet miegs bija diezgan švaks, jo ik pa laikam pamodos, jo aiz loga daudzdzīvokļu māju pagalmā vēl draiskojās jaunieši.
Pusdivpadsmitos vēl bija sazvanījusies ar topošo, viņš arī aizgāja tā pavēlāk gulēt, jo rakstīja diskos mūziku gan pirmajam valsim, gan pauzītēm, kad nespēlēs muzikants.
No rīta bija jāceļas 6.30, bet es pamodos jau 5.30 un sapratu, ka nav jēgas ilgāk gulēt, jo tikpat labi neizgulēšos. Mamma jau bija augšā un abas mierīgi izdzērām kafiju (mamma - tēju, jo negribēja, lai viņu pārņem uztraukums).
Pēc septiņiem ieradās tētis, lai aizvestu mūs pie frizieres.
Arī tur ieradāmies ātrāk. Bet... friziere pati nokavēja 20 minūtes! Tad mani jau nedaudz pārņēma satraukums. Bet daudz lielāks bija mans satraukums, kad friziere manu frizūru veidoja jau trešo stundu, lai gan bija paredzētas tikai divas stundas (izmēģinājuma frizūra tapa pusotrā stundā!).
Es jau prātā sāku pārcilāt, ko varētu pārcelt, atlikt, saīsināt... :D Mierināju sevi ar domu, ka galvenais ir paspēt laikā uz zagsu. :D
Kad beidzot frizūra bija gatava, steidzos ātri uz mājām(vecmammas) ģērbties. Ieskrēju mājās, un tur jau vedējmāte un fotogrāfs jautri pļāpā ar manu vecmammu! :)
Nu un fotogrāfs sāk jau fiksēt manu zibenīgo ģērbšanos...
Līgavainis kāpj ārā no lifta kopā ar vedējtēvu. Viņus sagaida mans tēvs un vedējmāte. Vedējmāte uzdod līgavainim jautājumus par mani un manu ģimeni. Hmm... 2 nepareizas atbildes - mans augums 164cm (pareizā - 158cm) un kas par dienu (svētki, ieražas) ir mana dzimšanas diena - 29. septembris? (Miķeļdiena) Viņš: okupācijas diena? Tēvs: Skolotāju diena! :D
Lasot šīs rindas tā vien pārņem patīkams satraukums, sejā parādās smaids līdz ausīm .. :)
Bet sajūtas kaifīgas... vai ne?!
Nākamais uzdevums: kāpt pa kāpnēm un uz katra pakāpiena saukt mani mīļvārdiņā. Mana mamma pa durvju spraugu klausās un sasmejas par mīļvārdiņu "Sīkā". :)
Mīļais te jau sapriecājies, ka tik ātri ticis galā ar uzdevumu. Mans tēvs tikai noteic, ka viņam tāds švaks uzdevums bijis, tikai viens kāpņu posms, bet vajadzēja sākt no pirmā stāva! (Līdz piektajam) :D
Mīļais pārbaudījumus ir izturējis un beidzot mēs ieraugam viens otru. Abiem aizraujas elpa skatoties vienam uz otru... Mīļais dod man pušķi :)
Sasmejamies par viņa tauriņu, kas ir cietis no līgavaiņa māsas centīgi uzklātās tonālā krēma kārtas uz kakla... Par laimi, to var manīt tikai tad, kad to pasaka... :)
Tālāk tiek saskandinātas šampanieša glāzes un atklājas, ka mums vēl ir ļoti daudz laika, tāpēc nav par ko uztraukties! Tas priecē!
Dodoties prom, līgavainim jānoslauka mājas slieksnis pret skauģiem, un mamma pārklāj baltu dvielīti, pār kuru mums iet pāri...
Jau gatavojamies doties pāri, kad uzdodam jautājumu - kurš pirmais?
Tūdaļ atskan atbilde no fotogrāfa - Vispirms iet fotogrāfs un videooperators.
Atkal ir par ko pasmieties :D
Izejot ārā no daudzdzīvokļu mājas, izdzirdu no mazas meitenītes: "a... cik skaista līgava!". Bērni bija tur sapulcējušies, jo jau redzēja rosību, atbraucot līgavainim, tāpēc bija gaidījuši, kas nu notiks tālāk...
Šis dzirdētais teikums mani tik ļoti uzmundrināja, ka es turpināju tikai smaidīt un smaidīt.... :)
Kad bijām jau aizgājuši līdz mašīnai, bērni bija jautājuši, uzkurieni Viņi brauc? Uz ko mūsējie atbildēja: Precēties brauc! Kur tad vēl līgavas var braukt?
Ierodamies zagsā, un pirmām kārtām, visi četri pēc kārtas dodamies uz tualeti... :D
Satraukums dara savu. :D
Uzgaidam istabiņā, mums izskaidro ceremonijas norisi... pārbaudam dokumentus... dodamies lejā, kur mūs jau gaida viesi, nostājamies un mums izskaidro ieiešanas kārtību. Manējais tikai atkārto: "Es neko nesaprotu!" Ar visu savu dīdīšanos, viņš gandrīz apgāza statīvu ar puķēm un svecīti... :D
Galvenais, ka es esmu visu sapratusi, un saku, lai viņš paļaujas uz mani...
Viss noris ātri... bez dzejas rindām un tautasdziesmām... svinīgā balsī tiek pateikti vienkārši vārdi. Mazliet smaidu radīja dziedātāja, kas uzsāka operas cienīgu gabalu, kad vilkām viens otram gredzenus...
Mīļotā vecmamma visu laiku raudāja, jau no brīža, kad iegāja zagsā...
Miervaldis Jenčs dažbrīd izraisīja smaidu ar savu svinīgo balsi, teikdams tik vienkāršus vārdus, kā "pamatojoties uz jūsu rakstīta iesnieguma".. Bet ceremonija bija jauka un man patika. Šķita ļoti īsa.
Daži novēlojošies viesi ieradās ceremonijā, kad Miervaldis jau teica apsveikuma vārdus, bet viņš apsveikumu pārtrauca, lai ļautu sveicējiem mūs apsveikt :) Tas bija jauki no viņa puses.
Vijiet kopā dzīves audus
Zeltītiem ziediņiem.
Tā kā šodien visu mūžu
Roku rokā staigājiet.
Starpcitu, mēs tik ātri izbraucām no mājām uz zagsu, ka pa ceļam sanāca laiks fotosesijai mežā!
Pēc zagsa braucām uz Turaidu, kur vedēji bija sarūpējuši rogrammu mums ar visu vadītāju. Bija uzdevumi ar kāpnēm un mīļvārdiņiem uz katra pakāpiena, piemēram "rozītis, neļķīte, piciņa, ozolzīlīte..." Līgavainis nesa mani uz rokām iekšā baznīciņā, kur klausījāmies stāstu par Turaidas Rozi un paralēli atstājām novēlējumu grāmatā nākamajiem pāriem...
Tad devāmies pie Turaidas Rozes , kur lasīj;am viens otram zvērestsu, tikai vadītāja nedaudz pārteicās, pasakot "Šodien, 2005. gada 25. jūlijā..." :)
Bija "Rūgts!", skaitot līdz 25, jo tāds datums tajā dienā... Tālāk nestāstīšu, lai nākamajiem pāriem būtu interesantāk... Katrā ziņā, bija interesanti!
Bijām arī pie kalēja, kur izkalām gan pakavu, gan monētiņas...
Turaidā draudzenes palīdzēja dalīt viesiem pīrādziņus, cepumiņus un sulu, ko padzerties karstajā dienā... Un daži tūristi mūs nepameta visu programmas laiku, turklāt bez liekas kautrēšanās nāca un ņēma pīrādziņus. :D
No Turaidas braucām uz Vitrupi, kur saslēdzām slēdzenīti, bet atslēdziņas iemetām upē. Piesējām arī balonus, atvadoties no bērnibas. Vīriņš pārnes arī pāri tiltam, kopā sanāca 75... :) Es viņu jau brīdināju, lai iet maziem solīšiem :D
Fūres taurēja kā trakas, visis sveicināja mūs... Limuzīna šoferis gan bija pie tā jau pieradis... :D