Es tomēr ieteiktu ļauties tās dienas un tā mirkļa emocijām. Vismaz mēs tā darījām :) Pateicām no sirds un bez papīra lapas :)

Ehz_forshaa,
ir cilvēku daļa, kuri tiešām nav ne rakstnieki, ne dzejnieki un šādas runas viņiem ir vislielākās problēmas! šajā situācijā, neskatoties, ka emocijas sit augstu vilni, vairāk par "paldies" nespēs pateikt... tā nu tas ir!
Es arī špikoju no Googles, protams, pielāgoju, kas vairāk atbilst mūsu vecākiem. nesaku, ka lasīšu no lapas, bet šī lapa savā ziņā mazina stresu un ja tiešām neko nespēšu atcerēties, tad būs šipkerītis.

Rimstieties! Tikai nevajag ne dzejoļus, ne kaut kādus sarežģītus tekstus. Pat špikeri nevajag. Vai tiešām vajag baigās lapiņas, lai vecākiem pateiktu paldies par mīlestību, sapratni un pacietību mūs, bērnus, veidojot par labiem cilvēkiem. Kā podnieki, no maza necila māla pikucīša veidojot skaistu māla krūku, kas visiem nes prieku. Nav grūti kļūt par vecākiem, bet grūti ir būt LABIEM vecākiem un Jūs tādi esat. Jūs bijāt un esat mūsu patvērums tveicē un būsiet, kā ceļa maize izsalkušajiem un, kā malkas ūdens izslāpušajiem.

Ai, nu kaut kā tā. Dzejoli točna neviens neatcerēsies, bet no sirds pateiktu paldies, atcerēsies.
 

Paldies! :) 
Apsēdāmies uz pāris min, un vārdi paši kā pupas bira laukā! :) Par to mums pašiem milzīgs prieks! :)

Man neviena nenorādīs vai man vajadzīgs špikeris vai nav! Ja špikeris man mazina stresu, tad kaut 100 tādas lapeles būs!

Sabo, tikai mieru! Protams, ja Tev palīdz špikeris, droši! :)  Neviens neko neaizliedz! :)
Man, piemēram, otrādi špikeri uzdzen stresu, trīc rokas un negribot sajaukt, sanāk :D vienu reizi šādi ieberzos, vairs tā nedaru! :)

Es gan dariju ta, ka uz labas uzrakstiju tikai domas un dažus teikumus, kurus obligāti jaiekļauj savās pateicības vārdos. Bet tad uz vietas redzes ka bus :D Atcerešos ko rakstiju, vai muldināšu to kas pratā ienaks :D

uzsita dusmu :D
atvainojos, par iebļāvienu!