Es pati tāda esmu. Kā kas, tā brēcu. Bērnībā pat nevarēju multenes "Saule un Mēness" noskatīties nenobrēkusies. Tādēļ mani vienkārši tracina, ja pasākumos spiež uz jūtām un vēl saka:" Vai kur bija skaisti. Visi aiz aizkustinājuma raudāja." Man tai brīdī gribas mest ar zābaku. Kas tur skaists. Vai tie vispār saprot, kā ir dzīvot, ja dvēsele jūtīga. Un kas tur skaists, ja vēlāk sarkanas acis un uzpampusi seja. Nerunāsim par kosmētiku. Tagad es vienkārši šīs gaudu lejas cenšos neklausīties. Domāju par kaut ko citu. Ja varu kaut ko mainīt, tad pasaku:"Bez žēlabainām runām!" Mēģini neizvēlēties pārāk sērīgu mūziku. Atceries, kāzas ir foršs tusiņš. Neviens nemirst, bet precas. Veidojas jauna ģimene. Visi laimīgi. Māsiņu neviens neved aiz trejdeviņiem kalniem. Nekas jau nemainās, tikai gredzens pirkstā, cita uzvārds un cits statuss.

Pievienojos bariņam, arī bieži laimes asaras acīs :) Pat no sīkumiem... Esmu apraudājusies gan citu kāzu ceremonijā, gan skatoties filmas, gan ja kādam kas ļoti izdodas utt... :)
Savās kāzās gan izdevās noturēties... Ceremonijas laikā, kad bija jau tuvu tam brīdim, ka nu tik sāksies - sāku skatīties uz griestiem. Tas tiešām palīdz. Video gan nedaudz smieklīgi šis moments izskatījās, bet nu redz, ka laime spiežas ārā :)

Nav, nav tev tas tā vienai! :)
Man arī tieši kāzu valsim dziesmu meklējot, asaras birst. Ja kaut ko stāstu topošajam vīram, arī sāku raudāt. Esmu diezgan pārliecināta, ka nāksies raudāt kāzu ceremonijā. Jākniebj sev rokā būs, vai kaut kas jādara. Gribas jau arī izbaudīt to emocionālo brīdi, nevis sākt domāt par rozā zaķiem vai kāds laiks būs rīt.
Būs laikam jāskatās griestos, kā Ehz_forshaa darīja! :)

Uj, es arī raudu pie mazākā iemesla. Gan, kad, kas skaists notieks, gan bēdīgs, gan mīļs utt.. Raudāju māsīcas kāzās, kad viņā nāca baznīcā. Nezinu, kā savās kāzās noturēties kamēr nāk. 
Pietam es nezinu kāda mūzika skanēs baznīcā un, kas spēlēs, jo tas būs mammas pārsteigums. Bet, lai neizbojātu kosmētiku pieaudzēšu skropstas, lai vismaz tuša nav jāliek. 
 

vaaij, arī es esmu liels bimbu lācis :D
Pirmstam ar kā klausījos mūsu pirmās dejas dziesmu, tā vislaik bimbāju utt.
Pirms ceremonijas mums bija fotosesija ar vedējiem, stāstīju,ka 100% raudāšu un,ka negribu :D
tad vedējs man rādīja kaut kādu stulbu video, bet bij tik smieklīgs ( man tik supērīgas bildes no tā momenta,kad skatos un smejos :D)
Tad mazliet tas video palīdzēja, bet es centos neskatīties ne uz vienu īsti, protams,kad paskatījos uz vīru, tad bij tā uz robežas , bet noturējos, toties,kad abi tikām pie altāra, tur mums ar smieklīga bilde, es skatos griestos viņš sakniebtām lūpām, abi knapi turas :D bet asara nenotecēja.. es ar nemāku smuki raudāt, tāpāt kā šķobīties.. ir cilvēki, kuri sataisa kaut kādu briesmīgu seju un tāpat smuki.. man kaut kā tā slimi sanāk :D:D:D
Bet tā skatīšanās griestos man sķiet palīdz dēļ tā,ka tā asara tad saiet asaru kanāliņā, nevis gāžās pāri skropstām, un jā, man arī bija pieaudzētās skropstas :D
Galvenais,lai vedēja vai vedējs parūpējas par kabatlakatiņu glītu un viss būs ok :)
Mūsu gandrīz bimbu bildes nerādījām nevienam, tas tāds mūsu brīdis iemūžināts patiesais :)

Es arī domāju, par to kā būs - raudāšu vai nē. Atceroties kāzu ceremoniju, kuru vadīja tā pati sieviete, kura vadīs arī mūsu, jau tad asaras bira, lai gan jauno pāri nepazinu. Viņai tāda jauka un maiga balss, un tad vēl attiecīgie teksti. Nu kā būs tā būs, visi mazliet paraudās prieka asaras un viss. Cerams nesāks kāds kaukt pilnā balsī :D
Nav ko domāt - "kā es tad izskatīšos?!", tas taču tik dabiski un skaisti, vai arī, ka tā kāda vājuma pazīme. Metam pie malas šos stereotipus un izbaudām šo skaisto dienu ar visām asarām. Viss pēc tam ir pielabojams.

Lai visām veicās!

Es piebiedrojos raudulīgajām. Man citu kāzās jau ieraugot līgavu asaras birst un birst.
Tagad pati būšu līgava...
Mums būs bez ceremonijas vienkārša  sarakstīšanās... jo man ferbuārī māmiņa pēķšņi aizgāja aizsaulē... negribēju, ka piemin cik mammas mums ir nozīmīgas utt. Pēc sarakstīšanās uzreiz brauksim uz kapiņiem... bet vienalaga... ja man mammīte būtu blakus...
Bet, ja viņa nebūtu aizgājusi, mēs tā arī dzīvotu nereģistrētās attiecībās... dzīve ir neparedzama tapēc jāķer un jaubauda ik mirklis!
Kā, lai saņemos? Es jau kāzu vadītājai teikdama, lai nemin mammas un jau asaras bira aumaļām.. nevaru saņemties...
 

Esmu jau vienreiz bijusi precējusies, tāpēc mani izbrīna šādas raudulīgas līgavas. Savās pirmajās kāzās es visu laiku smaidīju, pat smieties drīzāk gribējās, ķiķināt, bet par raudāšanu nebija pat domas. Es esmu diezgan neemocionāla un tāpēc man arī no malas skatoties ļoti nepatīk tās pārspīlēti raudošās līgavas. Kāzas, tas jau ir tikai sākums, tas īsti vēl neko nenozīmē. Nodzīvot 30-50 gadus kopā- tad jau var teikt, ka ir izdevies, a tā- nu ko tur pinkšķēt? Nesaprotu...