Es precētos tikai divatā ar lieciniekiem, jo savā kāzu dienā pārāk fokusējos uz to, kā jūtas mani 30 viesi un mazāk uz to, kā jūtos es. Un gredzenus taisītu pie nevis caur paziņām atrasta juveliera, bet kādā atzītā uzņēmumā. Mūsu juvelieris neglābjami sabojāja mūsu zeltu, to nepareizi izkausējot, rezultātā pēc mēneša gredzeni jau bija vienās švīkās, lai gan tā tam nav jābūt. 

Viss noritēja kā plānots, tā bija ļoti, ļoti sirsnīga un priecīga diena, ir daudz jauku mirkļu, ko atcerēties. Ja ko mainītu - laicīgāk pievērstos jautājumam, ko dāvināt tuviniekiem, neizvēlētos salona piedāvāto šuvēju kleitas apakšmalas saīsināšanai (pārmaksāju, citur būtu izdevīgāk).

Hmm... pāris dienas pēc kāzām man likās, ka 50% vajadzēja darīt savādāk, bet tas bija tāds mirkļa iespaids. Tagad, kad laiciņš jau pagājis:
1) noteikti ņemtu kādu cilvēku (organizatoru), kas ir klāt jau no dzimtsarakstu nodaļas, kas pasaka, kur doties, kur viesiem jābūt, padod signālu, kad šampi taisīt vaļā, kad doties bildēties utt. 
2) pēdējā dienā pirms kāzām atpūstos, nevis līdz vēlaj naktij vēl kko vestu uz svinību vietu, printētu utt.
3) nedaudz pārplānotu dienas gaitu... lai nedaudz kompaktāk viss.