labāk laikam tomēr atcelt kāzas laikus nekā, kad jau ir par vēlu...

No tās dienas kad nolikām datumu esmu sākusi pievērst pastiprinātu uzmanību viņa gājieniem, domām, runasveidam. Netestēju, bet bargi izvērtēju to, kas nepatīk, saku ko domāju un ko gribu, paldies Dievam tas tiek ņemts vērā. Vienkārši tagad skatos uz cilvēku nevis kā vienkārši blakus mīļumiņu, bet cilvēku vai ar kuru spēšu sadzīvot kopā arī pēc 5 gadiem un vai spēšu sevi un viņš sevi pilnveidot dzīvē.

pirms kaazaam nemaz neveerteeju. es atceros ka savu viiru krietni vien izverteeju jau pashaa attieciibu saakumaa, kad ij runas par preciibaam negaaja. es vinju veerteeju - vai buus labs viirs, vai buus labs teevs beerniem. shis veerteeshanas proces ilga gandriiz gadu. un jau pashaa saakumaa zinaaju - ja sapratiishu ka vinjsh nav tas cilveeks ar ko gribu pavadiit kopaa visu savu muuzhu, un ka tas ir abpuseeji - tad attieciibas paartraukshu, pat ja tajaa mirklii viss it kaa buutu ok. kad saakaam satikties man bija 21 gads un aiz muguras 3 gadus ilgas attieciibas, kuraas tika ieguldiits liels darbs, daudz no sirds un dveeseles...un ljoti daudz laika, pacietiibas, un rezultaats bij tikai vilshanaas un lauzta sirds. taapeec jau saakumaa noleemu - vieniigais cilveeks kam esmu ar mieru veltiit tik daudz ir mans viirs, un nav jeegas velti teereet laiku ar cilveeku, ar kuru nav lemta kopiiga naakotne. un jau krietnu laiku pirms kaazu datuma noteikshanas zinaaju - vinjsh ir iistais, un es vinjam iistaa. zinaaju ka appreceesimies, un nevienu mirkli neshaubiijos.

ieveens
man arī tā bija!
tad sapratu, kad uzrakstījām iesniegumu viss kļuva nopietnāk, sāku piedomāt vai ir īstais.
sāku klusībā izvērtēt pat un pret
sākot no attieksmes pret mani, mammu, vecmāmiņu.
morālās vērtības, veselības stiprumu, spēku, uzņēmību, pakļāvību utt...

tas bija smieklīgi, kad sevi pie tā pieķēru, bet tā bija!
gandrīz vai tiešām liku zem stikla-kredzentiņu biju novilkusi divas reizes.
vienā no tām viņš lūgtiņ lūdza, lai uzvelku braucot uz laukiem pie viņa mammas.
neuzvilku!
izdomāju, ja mamma ko prasīs, teikšu ka nospieda roki vai aizmirsu-neteikšu tak ka satrīdējāmies.
viņš bija paņēmis līdzi un kad pirtī salīgām un izrunājāmies uzvika atpakaļ!

tas sāk darboties zemapziņa, jo lai cik gudri būtu pimatnējais neandertālietis liek sevi manīt!
senos laikos savādāk izvērtēja precamos.
protams, kad nāca caru laiki un pirms laiki, tad sievietei nebija teikšana.
cilvēki vērtēja izturību, veselību un tādas lietas!
un nejau tāpat viens mums patīk stipri vīrieši un sievietes ar kuplām krūtīm un platiem gurniem-tas nozīmē, ka būs labi pēcnācēji, jo tikai tāpēc mēs esam radīti viens otram-primitīvajā domāšanā.

Es nekā savu vīru netestēju. Kopā jau esam tieši 5 gadus, līdz šim nav bijusi vēlēšanās sūtīt viņu pie velna, un arī šaubas nav bijušas, kāpēc, lai turpmāk tādas rastos? Turklāt, ja arī notiks sliktākais un mēs nejutīsimies kā viens vesels (tfu, tfu, tfu), nu neko darīt, šķirt Latvijā laulību nav liela problēma.

Skatos uz dzīvi tāda kāda viņa ir daudz nezīlējot kā varētu būt, ja varētu..., no tā kas ir - izveidoju un gūstu labumu sev. Ja kaut kas nav - iegūstu, ja nesanāk un neigūstu, daudz neraudu meklēju citu iespēju.

Nav ko zilēt! Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to izšķiestu zīlējot!

Es uz papīra lapas uzrakstīju sava vīrieša sliktās un labās īpašības. Sēdēju un domāju, vai varēšu sadzīvot ar viņa sliktajām īpašībām NEKAD tos nepārmetot, jo es taču tās zināju PIRMS laulībām. Ja jā, tad var doties uz zagsu. Ja tomēr nē, tad jāatsaka. Bet labās īpašības uzrakstīju lai salīdzinātu, kas viņā ir vairāk, pozitīvais vai negatīvais.

mums rit 4 gads, bet prātā iešāvās šaubas - vai maz vairs to gribu. Varbūt vairs negribu neko... :(

man nav nekādas testēšanas. tā varbūt bija sākumā, kad mums veidojās attiecības, pirms tās pārgāja nopietnā līmenī. Tagad es tikai katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka viņš ir tas vīrietis. lasīju kāzu žurnālā, ka katrai līgavai uznākot šaubas, bet man tādas vēl nav bijušas , kopš esmu līgavas kārtā ;) tikai dziļāka un dziļāka pārliecība.

Un tagad esmu paarliecinaata, ka vinsh ir iistais :D Briinos, tikai kaa vins pacieta manus paarbaudiijumus, laikam jau ljoti miil, citaadaak jau nebuutu saderinaashanaas gredzenu daavinaajis :P

Es savu puisi ,,testeeju'' visus shos 2 gadus, ja to taa var saukt, kopsh esam kopaa, jo man tachu jaabuut paarlieciibai, ka tieshi vinsh ir tas, kuru es gribu redzeet kaa savu viiru.[/url]

Svarīgi ir nevis vīrieti, bet sevi notestēt. Citādi būs kā ar skabargām un baļķiem. Un noteikti visiem iesaku izlasīt Begbedera "Mīlestība dzīvo 3 gadus" un padomāt vēlreiz...

tas normaali, man ar taa bija: saac kritiki veerteet vai speesi sadziivot, samierinaaties un pienjemt, jo tas tach uz muuzju kaa nekaa. atbildei gan shajaa gadiijumaa vajadzeetu buut daudz maz pozitiivai citaadi ir veerts visu veelreiz kaartiigi apsveert...

Droši vien, ka tas tik tā pirmā šoka iespaidā pēc tik nopietna lēmuma pieņemšanas:))) Patiesībā zinu, ka tāpat mans draugs ir tas labākais (man), un nevienu citu precēt negribu.
Vienkārši šorīt, pavērojot sevi itkā no malas, secināju, ka uzvedos vienkārši šausmīgi - neapzināti, bet provocēju kaščus, lai pavērotu, cik tālu sniedzas viņa pacietība...varbūt tāpēc, lai pavērotu kā viņš reaģē dzīves ļaunākajās situācijās...un varbūt tikai novedot cilveeku līdz baltajām pelītēm, var saprast kāds viņš patiesībā ir...ar ko rēķināties?!
Domāju, ka tas varētu būt saistīts arī ar to, ka abi ar draugu dzīvojam kopā jau labu laiku, bet tagad pēkšņi jāprecas un līdz ar to arī nostrādā kaut kāds iekšējais klikšķis - "paga, paga, kāds tas vīrietis īsti ir, vai varēšu ar viņu nodzīvot vēl ilgus gadus un kāds viņš būs kā tēvs"... Citādāk domājams tas ir gadījumos, kad jaunie cilvēciņi pirms kāzām nav dzīvojuši kopā vai precas fiksi un veikli pēc iepazīšnās, kamēr otrs cilvēks šķiet absolūts ideāls un pati pilnība...:)) Bet manā gadījumā, kad kopā pavadīti diendienā jau vairāki gadi, gribas šo vīrieti iepazīt jaunā kvalitātē - kā topošo vīru...
Gan jau būs labi:)))

nu man vismaz pagaidaam nekaada "testeeshana" nav bijusi.vismaz ne apzinaati :)

Man arī tā bija, bet tas bija kaut kādu 2 mēnešus pēc bildinājuma. Domāju, ka tas vienkārši ir sākotnējais šoks un bailes. Tagad, kad kāds brītiņš kopš bildinājuma pagājis un gatavojamies kāzām, esmu mierīga un ar katru dienu ar vien vairāk saprotu, ka viss būs ok mums :))

Lai Tev veicas!