Cik ļoti labi Tevi saprotu! Mans tētis ir citā saulē jau vairākus gadus, taču manai mammai šobrīd ir attiecības ar reti riebīgu tipu, kurš ir krietni jaunāks labuma meklētājs. Simpātijas nav izraisījis ne manī, ne manā topošajā vīrā, nemaz nerunājot par māsām un brāli, visi viņu necieš ne acu galā. Es pati kā uz adatām. Tulīt jādod ielūgumi, bet nezinu, kā rīkoties. Es tik ļoti negribu to divkosīgo lišķi redzēt savā dienā, bet pieļauju, ka māte stipri apvainosies, ja viņš netiks ielūgts.

Tev nav jābūt neērti par to, ka mātei nav otras pusītes. Tā jau nav tava vaina, bet runājot par tēva otro sievu, tur jau ir nedaudz trakāk. Kā var saprast, viņa ir tā, kas nosaka attiecībās toni. Man tāda situācija savā laikā bija ar vīra brāļa sievu. Gan es, gan vīrs viņu nevaram ciest. Priekšā smaida un uķinās, bet aiz muguras īsta gurgona un tā aprunāšana un kladzināšana pa visu pasauli. Tad nu abi nolēmām, ka viņa mūsu kāzās nebūs. Tā arī vīra brālim pateicām, ka viņš ir mīļi aicināts, bet bez sievas. Tālāk jau bija viņa izvēle. Rezultātā brālis bija ieradies viens.

Un kā tālāk izvērtās attiecības ar nelūgto "radinieci"?

Tur jau tā neraža, ka dady zem tupeles...

Runāt runājam. Baigais naids jau nav, bet es vienmēr esmu centusies pēc iespējas mazāk ar viņu kontaktēties, gan pirms, gan pēc kāzām. Ja arī es ar viņu runāju, tad ļoti piedomāju ko drīkst un ko nedrīkst teikt. Citādi tas viss aiziet tālāk un ne jau tai labākajā formā. Tad iemācījos, jo mazāk viņa zina par mums, jo mazāk viņa var pļerkšķēt. Nu nepatīk man divkosīgi cilvēki un it īpaši tādi, kas "barojas" no citu neveiksmēm un nelaimēm. Viņa bija tā, kas visu laiku gaidīja, kad tad mums viss pajuks un nebūsim kopā, bet še tev, piga, mēs joprojām esam kopā.

Ilzy21
Vienkārši izrunājies ar tēvu un skaidri pasaki iemeslu, kādēļ nevēlies viņa sievu redzēt. Vismaz mūsu kāzās bija tikai tie, kas mums no sirds vēlēja laimi un par mums priecājās, lai gan attiecību sākums mums nebija viegls. Tikai nelaimē var redzēt kurš ir draugs, kurš ienaidnieks, uz kuru tu vari paļauties, bet kurš tev vēl ar kāju iespers. Un tādi man točna nav vajadzīgi. It īpaši manās kāzās.

Ilzy21: tu neesi atbildīga par to, kāda dzīve un kādas attiecības tagad ir Taviem vecākiem. Bet kāzas ir Tavi (un topošā vīra) svētki, tāpēc ir jādara viss, lai tieši jūs tajā dienā justos labi. Ja tēva jaunā sieva Tev liks justies neērti un liks visu laiku uztraukties, vai tikai nerodas kādi konflikti Tavu vecāku starpā vai arī par to, vai šī sieviete nestaigā riņķī, žulti uz visām pusēm gāzdama, tad risinājums ir viens - tēva otro sievu neaicināt. Jo sava kāzu diena nav tā diena, kad uztraukties par citu attiecībām. Tā arī paskaidro tēvam un citiem ieinteresētajiem, ka nevēlies šai dienā liekus uztraukumus un tāpēc aicini tikai tos, ko aicini.

Man bija līdzīga situācija, tikai tēvs nav ar savu "jauno" dāmu precējies, un viņa bija ilggadēja mīļākā, pirms mani vecāki izšķīrās. Šo arī izmantoju kā argumentu, aicinot tikai tēvu ar norādi, ka manu vecāku un tās sievietes attiecību trīsstūris un vēsture ir tādi, ka nekāda draudzīgā svinēšana kopējās telpās pie viena galda nav iespējama, un viņiem pašiem tas būtu jāsaprot, tāpēc uz ceremoniju un svinībām viņš ir aicināts viens. Tā teikt - paši jau vien to zupu ievārīja, un tās ir tikai sekas. Protams, dabūju noklausīties dusmīgus monologus. Protams, tēva draudzene tagad tēlo (varbūt arī ir - neiedziļinos) aizvainoto un tēvs lien uz vēdera, lai pielabinātos. Bet - tās nav manas problēmas. Tēvs mani pēdējos gados pat uz savām jubilejām nav aicinājis un svinās ar jaunās draudzenes radiem. Un kāzas ir mani svētki, tāpēc - ko gribu, to lūdzu. Tāpat kā viņi. Es patiešām uzskatu, ka manā rīcībā nebija nekā nepareiza. Drusku aizsvilos, bet, manuprāt, šādās reizēs etiķeti var mierīgi ignorēt, un nav vērts lūgt cilvēkus, kas nepatīk vai par kuriem ir skaidrs, ka viņi radīs konfliktus, tikai ķeksīša pēc, lai cik tuvi radi, pusradi vai draugi tie nebūtu, un lai ko pēc tam aiz muguras kāds nebubinātu. Es šādu loģiku pielietoju, veidojot savu viesu sarakstu, un ne mirkli neesmu to nožēlojusi.

Man bija tāda pat situācija, tikai ar mammu. Viņas draugs ir reti riebīgs tips - alkoholiķis un izvirtulis. Mēģināju ar mammu mierīgi izrunāties, bet neas no tā nesanāca, mamma pateica, ka bez viņa uz manām kāzām nenāks nemaz, varbūt vienīgi uz ceremoniju un tad ātri prom. Precējušies viņi nav, tā ka etiķeti varēja neievērot, bet tādu variantu kā kāzas bez mammas negribēju un nācās vien aicināt arī viņas draugu. Liku gan mammai viņu brīdināt, lai "labi uzvedas". Tā jau neko, bija saņēmies un vismaz es nekādus viņam ikdienā raksturīgos izlēcienus tieši nepiedzīvoju. Diemžēl vēlāk gan no viesiem dzirdēju, ka bija kliedzis uz mana vīra māsu, ņirgājies par fotogrāfu un vēl "uzbraucis" arī manai māsai, kā arī mācies virsū vienai manai draudzenei. Stulbi... bet vismaz prieks, ka es pati to tajā brīdī neievēroju (izņemot to ieņirgšanu par fotogrāfu). Bet nu par laimi tas viss ir garām un secinu, ka bija jau ok lielos vilcienos.

Lai neraditu negativas runas ap Jusu skaisto dienu-es ieteiktu aicinat- ta bus Jusus diena,lielakoties Jums apkart bus milie draugi un radi, ka nemaz tas ignas nepamanisiet sava dinamiskaja dienas ritma :) nosediniet tik talak no sevis un lieta darita :) un visi apmierinati :) un neviens nebus apvainojies un Jus nepaliksiet sliktie, par kuriem stastis visam tantem :)

Man ir līdzīga situācija, bet ar atšķirīgu niansi... Es tieši vēlos, lai mana tēva "jaunā" draudzene (viņi kopā jau 10 gadus) ir manās kāzās. Šobrīd visus svētkus svinam kopā ar viņas bērniem un viņu otrajām pusītēm, kā arī ar viņas brāļa ģimeni. Tā kā mana mamma dzīvo ārzemēs viņu es satieku daudz retāk nekā šo "jauno" ģimeni. Mana mamma arī ir viena, bez otras pusītes, kā arī ļoti ienīst tēva jauno dāmu. Šis pat ir iesmesls kāpēc es vispār sākumā nevēlējos nekādu kāzu ballīti, bet beigu beigās tomēr nolēmu rīkot. Vienīgi nezinu kā rīkoties ar mammu. Līgavaiņa vecāki piedāvājās, lai sēdina manu mammu pie viņu galda, jo mammas savā starpā jau ir sapazīstinātas... bet nestādos priekšā kā mana mamma to varētu uztvert. 
Godīgi sakot mana mamma pat nezin, ka plānojam jau kāzas un vispār esam saderinājušies. 
Varbūt kādai ir bijis līdzīgi? Ko iesākt ar vienu vientuļo un greizsirdīgo vecāku? 

Mana ģimene ir šķirta jau vairākus gadus ir šķirta, bet oficiāli mamma ar tēti tā arī nav izšķīrušies un tētim ir draudzene, bet es viņu neaicināšu, sanāks mazliet neērti, bet tā ir tikai mana un topošā vīra diena un nevēlos nepatīkamu atmosfēru savās kāzās, savējie sapratīs. Labāk mazliet neērti pirms kāzām nevis ļoti neēri savās kāzās, ka visu laiku jādomā kā katrs jūtās.