Līgodama upe nesa

I variants "Līgodama upe nesa":
Līgodama upe nesa
Zaļu ziedu vainadziņu,
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņu.
 
Redz, kur skaistis ezeriņis
Ar ieviņu savijies,
Redz, kur skaisti tautu dēls
Ar māsiņu saderēja.
 
Nāc, māsiņa vidiņā,
Sievas goda nebaidies,
Skaista mice galviņā
Nu visam mūžiņam.
 
Ņemiet, tautas, vainadziņu
Vieglajām rociņām,
Lai man būtu viegla dzīve
Garu mūzu dzīvojot.
 
Raudiet, meitas, raudiet, meitas,
Viena meita mazumā.
Dziediet, sievas, dziediet, sievas,
Viena sieva vairumā.
 
Ai, tautiņas, ai, tautiņas,
Nekar vadzī vainadziņu,
Uzlieciet galviņā
Jaunākai māsiņai.
 
Raudiet, puiši, raudiet, puiši,
Viens puisītis mazumā,
Dziediet, vīri, dziediet, vīri,
Viens vīriņš vairumā.

II variants (garais):
Līgodama upe nesa
Zaļu ziedu vainadziņu,
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņ’.
 
Tādas tautas mani veda,
Kas dziesmiņu daudz zināja,
Lai varēja kopu soli
Ar dziesmiņu ritināt.
 
Redz, kur stalti ozoliņis
Ar ieviņu savijās’i,
Redz, kur daiļi mūs’ māsiņa
Ar tautieti saderēj’.
 
Tev, eglīte piederēja
Visu mūžu zaļi svārki,
Māsiņai(i) nepieder(a)
Visu mūžu vainadziņš.
 
(nosēdinot un iededzot sveces)
 
Dedziet, brāļi, vaska sveces,
Dedziet skala uguntiņu.
Šovakar mūs’ māsiņa
Ar tautieti līdzinās.
 
Dedzi gaiši, uguntiņa,
Tu dzisīsi šovakar’i,
Vizi, manu vainadziņ’i,
Tevi noņems šovakar.
 
Visapkārt sveces dega,
Vidū kronis laistījās’i ,
Visapkārt’i tautas sēda,
Vidū sēda līgaviņ’.
 
(noņemot plīvuru)
 
Ņem, tautieti, vainadziņu,
Vieglajām’i rociņām’i,
Lai man būtu viegla dzīve,
Visu mūžu dzīvojot.
 
Lēni, lēni ziedi bira
Baltajam’i ievziedam’i,
Lēni, lēni tautas ņēma
Tavu ziedu vainadziņ’.
 
Zuda,  zuda, kas man zuda,
Zuda ziedu vainadziņ’is,
Tika, tika, kas man tika,
Tika zemes arājiņš.
 
Spīdi, spīdi, vizi, vizi,
Mans līgavas vainadziņš,
Gan tu drīzi vizuļosi
Jaunās māsa galviņā.
 
Dzīvo gudri, tautu dēls’i,
Liec lietā’i padomiņu,
Tu noņēmi māsiņai’i
Ziedu laikā vainadziņ’.
 
(noņemot līgavaiņa pušķi)
 
Mičojam’i, mičojam’i
Vienu staltu tautu dēlu,
Ne vienai’i  dieniņai’i,
Bet visam’i mūžiņam.
 
(Liekot sievai aubi)
 
Skatieties’i jūs, tautiņas,
Mēs māsiņu godinām’i,
Vainadziņu noņēmām’i ,
Baltautiņu uzliekam.
 
Skaista bija mūs’ māsiņa
Košajā’i vainagā’i,
Vēl jo skaista, jo ražena
Baltajā’i aubītē.
 
Jauna sieva ietecēja
Vecu sievu pulciņā’i,
Pērn bij’ meita, šogad sieva,
Citu gadu māmulīt’.
 
Dziediet, sievas, dziediet, sievas,
viena sieva vairumā’i,
Raudiet, meitas, raudiet, meitas,
viena meita mazumā.
 
(liekot vīram cepuri)
 
Dziediet, vīri, dziediet, vīri,
Viens vīriņš’i  vairumā’i,
Raudiet, puiši, raudiet, puiši,
Viens puisītis mazumā.
 
Jaunais gailis ietecēja
Veco gaiļu pulciņā’i,
Nu jums saku, vecie gaiļi,
Jauno gaili neknābiet.
 
(pāra godināšana)
 
Nu ir skaisti, nu ir labi,
Nu ir labi saderēti,
Ilgu, dižu darba mūžu,
Kuplu saimi novēlam.
 
Ņem, Laimiņa, nu pie rokas
abus ceļa gājējiņus,
Dod tiem dienu saules zeltu,
Nakti – mēness sudrabiņ’.

III variants:
Līgodama upe nesa
Baltu ziedu vainadziņu
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņu vijējiņu.
 
Mičojiet mičotāji
Gaiļa laiku negaidot.
Kad gailītis nodziedās
Nedos māsa vainadziņu.
 
Mičojiet mičotāji
Ar vieglām rociņām
Lai man būtu viegla dzīve
Garu mūžu dzīvojot.
 
Sien galvā lakatiņu
Apsien baltu priekšautiņu,
Tā ir Tava sievas rota
Nu visam mūžiņam.
 
Raudiet meitas,raudiet meitas
Viena meita mazumā.
Dziediet sievas,dziediet sievas
Viena sieva vairumā.
 
Pēr bij rudzi,pērn bij mieži,
Citu gadu papuvīte.
Pērn bij meita,šogad sieva,
Citu gadu māmulīte.
 
Raudiet puiši,raudiet puiši,
Viens puisītis mazumā.
Dziediet vīri,dziediet vīri,
Viens vīriņš vairumā.
 
Vēlreiz jaunam pārim vēlam
Ilgu mūžu nodzīvot
Lai var zelta kāzas svinēt
Kuplā bērnu pulciņā.

Vēl IV garais variants:
Līgodama upe nesa
Līgodama upe nesa
Baltu ziedu vainadziņu,
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņa nesējiņu.

Zaļais miršu vainadziņis
Ne visam(i) mūžiņam(i),
Toties zelta gredzentiņis
Visu mūžu valkājams.

Bērziņš lapas darināja,
Es darinu vainadziņu.
Salna koda bērza lapas,
Tautiets ņēma vainadziņ.

Ņemiet manu vainadziņu
Vieglajām(i) rociņām(i),
Lai galviņa nesāpēja,
Visu mūžu dzīvojot.

Kur es likšu, kam es došu
Savu zīļu vainadziņu?
Lieciet manu vainadziņu
Jaunas meitas galviņā.

Spraudiet manu miršu pušķi
Jauna puiša atlokā(i).
Lai varēja tautās iet(i),
Malējiņu mājās vest.

Glabā labi, tautu dēls(i),
Savu jaunu līgaviņu,
Lai vējiņis pāri pūta
Ļaunas ļaužu valodiņs.

Godā turi, tautu meita,
Savu zemes arājiņu,
Lai netrūka mīļu vārdu,
Visu mūžu dzīvojot.

Laime, laime,
Laimes māte,
Dos jauniem(i) baltas dienas,
Baltas dienas, spožu sauli
Visu mūžu dzīvojot.

Šeit nedaudz atšķirīgs variants:
Līgodama upe nesa
Zaļu ziedu vainadziņu;
Līgodamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņu.
Dedza skalus, dedza sveces,
Tumši tautu istabā;
Kad ieveda mūsmāsiņu,
Visi kakti atspīdēja.

Mičojiet, mičotāji,
Negaidiet gaiļu laiku,
Lai gailītis neaizdzied
Ar vainagu galviņā!

Sargaties, jaunas meitas,
Mice līda istabā;
No tās mices līdumiņa
Trūks vienai vainadziņa!

Godam dzimu, godam augu,
Godam gribu nodzīvot;
Godam, tautas, noņemiet
Manu zīļu vainadziņu!

Zemē, tautas, nemetiet,
Vizulīšu vainadziņu;
Dodat meitu māmiņai
Par meitiņas auklējumu.

Raudiet, meitas, raudiet, meitas,
Viena meita mazumā;
Dziediet, sievas, dziediet, sievas,
Viena sieva vairumā!

Līdzens lēca mēnestiņš
Pār zarotu ozoliņu;
Šonakt jaunu tautu dēlu
Par vīriņu līdzinām.

Pacel krēslu, tautu dēls,
Ņemi gudru padomiņu
– Paša lauki tev arami,
Paša sieva mīlējama.

Klaus’, tautieti, manu vārdu,
Es klausīšu tavu vārdu;
Viens otram klausīdami,


 

Ceru, ka kāds no variantiem raisīs idejas skaistai un romantiskai mičošanai.
Kā labi dziedātāji prot dziesmu ne tikai nodziedāt, bet līdzi tai izdzīvot, parādot īstu aktiermākslu, tieši tāpat - var dziesmas pavadījumā izdzīvot, uzburt ļoti romantisku mičošanas mirkli. Šī dziesma paver tik daudz ideju un variantu, bet tikai pie nosacījuma, ka šo dziesmu viesi prot dziedāt. Ja neprot, tad labāk to mičošanā neizmantot. Var jau atskaņot ierakstu, bet tas nedos to gaidīto īstas romantikas efektu. Ir izmēģināti dažādi varianti, tāpēc stāstu no savas pieredzes.

Biju kāzās, kur viesi sastājās pusnaktī aplī jaunajam pārim (tas notika ārā), turēja rokās svecītes un dziedāja "Upe nesa ozoliņu". Tas bija tik skaisti, ka man vismaz asaras uz visām pusēm bira. Jāpiebilst, ka vedēji bija parūpējušies, lai visiem visiem (vai uz pāri) ir viena lapiņa ar šīs dziesmas vārdiem.