Nezināšu, jo mūsu dzimtā kā jau Zemgales auglību un pārticību simbolizējot dod pienu, medu, rudzu maizi.
Piens baltai dzīvei, laimei, attiecību baltumam (uzticībai), rudzu maize auglībai, pārticībai, medus - mīlestībai, viena otram iekārei, seksualitātei, ciešai "salipšanai".

Paldies! Drīzumā gaidāmas arī kāzas Zemgales pusē, tāpēc noteikti noderēs!!! :)

Dod mamina ko dodama
Trejas lietas lidzi dod
Dod Sali, dod maizi,
Dod avota ūdentinu.

Sals un maize – nozīmē mūžam mīli sadzīvot. Bet skaidrais ūdentinši ir Jūsu dvēselīte.
Māte, kurai ir maize un sals piekrīt barot jauno ģimeni grūtos laikos un gaidīs tos ar atvertām durvīm.
Māte, kurai ir ūdentinš piekrīt auklēt bērniņus momentos, kad jaunais pāris ies izklaidēties.

Paldies!!!
vai ir vēl kādi varianti, ko teikt šajā brīdī???

Maize - tā dos dzimtās zemes spēku,
Sāls - stiprumu un mūžīgu mīlestību,
Bet dzidrais ūdens - skaidrību un veldzi, baltās un nebaltās dienās.

kopīgi jānolauž maize.....pamērcē sālī un pabaro viens otru, lai tā dzīve neliktos pārāk salda.....pēc tam izdzer ūdeni!

brrrrrrrr - tas teksts, lai "dzīve neliktos pārāk salda".... Noteikti negribētu saņemt šādu vēlējumu kāzu dienā. Kā darvas piliens medus mucā.
Cik zinu tieši tāpēc mūsu dzimtā pliku maizi un sāli vairs nevienam nedod. Vecvemāmiņai vīramāte līdzīgā tekstā vēlēja (cik vēsture stāsta īsti nebija mierā ar dēla izvēli) - un tā arī dzīvoja - no rokas mutē, ar pliku maizīti un sāli, visu laiku cīnīdamies ar trūkumu, nelaimēm un slimībām, smagiem zaudējumiem ģimenē. Vecvemāmiņa savām meitām piekodināja, "ja vīramāte dos pliku maizi ar sāli - neņemiet". Protams, tas ir katras ģimenes māņticība, bet mēs to ievērojam, cienot to, ko bijis jāizdzīvo maniem senčiem.

Ek, lepnie zemgaļi!
Bet vispār jau tiesa ir.. lai gan.. kādreiz sāls bija teju zelta vērtē, tā ka tā pati par sevi apzīmēja pārticību. Varbūt tas ir atkarīgs no tā, kādu vēlējumu dod līdz ar to sāli un maizi.

Mūs vecāki arī ar maizi un sāli sagaidīja, un vēlēja, lai mūsu mājās nekad netrūktu ne maizes, ne sāls - t.i. pārticību.

o, jā - novadu tradīcijas atšķiras un nopietni. Neviens vien kuriozs bijis, jo esmu precējusies ar "ārzemnieku", kam dzimtā puse ir kūrortzeme Malta (gan skaidrības labad - tā, kas Rēzeknes rajonā).
Kuriozas pretrunas par to pašu maizi. No saākuma mani kaitināja tas, ka vīrs pie visa ēd klāt maizi, pat pie miltu izstrādājuma ēdieniem, tas ir makaroniem, par kaut kādiem kartupeļiem un rīsiem nemaz nerunājot. Viņa pusē ir teiciens "Bez maizītes ēdinam nav tā garša/sāts". Un, uz mani, kad svinībās atteicos no galda biedru piedāvātās maizes pie pamatēdiena, visi skatijās, kā uz tādu izvirtušu, nepieklājīgu dīvaini. Savukārt mūsu pusē jau no mazotnes pieradusi pie nostājas un teiciena - "Neesi jau pie bada vai krievēns , ka visam maize klāt jāpiekož". (atvainojos, tāds ir teiciens, un tas nav domāts kādu aizvainojot.) Un maizes ēšana pie pamatēdiena ir uzskatāms par aizvainojumu saimniecei - jo tu kā viesis parādi, ka viņa vai nu gatavo, tik negaršīgi, ka to var dabūt tikai ar maizi kopā iekšā, vai arī, ka viņa ir skopa un tu uzskati, ka ar viņas gatavoto ēdienu vien paēst nevarēsi.
Laika gaitā mēs protams šīs pretrunīgās pieejas noskaidrojām, izrunājā, un mēģinam pieņemt un vairs netaisam "Maizes karu". Bet, teikšu godīgi, novada reģiona audzināšanai ir liels spēks - vīrs no maizes gumzīšanas iekšā pat pie izsmalcināta delikateses ēdiena nevar atturēties (diez vai garneļu sautējuma garšas nianses var izjust uz rudzu rupjmaizes fona), man savukārt tas uzdzen tādas pašas asociācijas it kā manam no sirds gatavotam ēdienam tiktu bez pagaršošanas virsū uzgāzts ketčups.
Tā kā vispār vedējiem vajag painteresēties pie jaunā pāra vecākiem, vai viņiem nav kaut kādas ģimenē ievērotas tradīcijas, māņticības. Mēs sava jaunā pāra vecākiem braucām , prasijām, lai nesanāk šmucīte "rados" par it kā sīkumiem, bet tomēr nozīmīgām lietām - tas ir tradīcijām un vērtībām.

Novelejumu saka, lai vienmer majas ir maize, ko ieest, un udens, ko padzerties.

Mums arī deva sāli, maizi, ūdeni - mēs ar vīru atceramies to kā kaut ko šaumīgi riebīgu, jo pēc baznīcas iedzērām auto Martini Asti un izkāpjot pie pils bija tādas kārtīgas sālsmaizītes...brrr...pilnīgi zosāda uzmetās atceroties... pēc tam kādu stundu mocījos, likās, ka tā maize pielīp pie mutes...es šo atraksciju nomainītu pret kaut ko foršāku - kāpēc nevar ūdens vietā dot šampanieti, sāls vietā cukuru un maizes kādu garšīgu kūciņu?!hehe!

Mūsu - Daugavpils pusē ar sālmaizi sagaida vecāki, kad jaunais pāris ierodas svinību vietā. Tas laikam no krievu tautības aizņemts. Ta teikt tiek izrādīta viesmīlība.Jaunais pāris lauž maizīti un mērc sālī,tad viens otru baro,ta teikt lai viens otram pēdejo reizi "iesālītu".... un talāk dzīvotu saticībā, mīlestībā utt. Kaut kā tā...

Laikam tā ir,ka Latgalē visi ēd maizi, un ar visu... Maizi piekožu pie visa. Esmu tā pieradusi. Pat varu pateikt tā, ka ja nepiekožu maizi pie ēdiena paēst nevaru. ;-D

scorpio20 - nu vīriņš un vīra māte to pašu saka :) Tā kā tas tiešām ir interesanti par tradīciju dažādību. Nepilni 400 km un pat garšas izjūtas atšķiras :)

Interesanti gan par to maizes piekošanu pie ēdiena.. Nekad tam nebiju pievērsusi īpašu uzmanību, tik biju manījusi, ka daži ēd maizi pat pie kartupeļiem, bet daži (kā es pati) ar to neaizraujas. Nekad nebiju domājusi, ka tas ir atkarīgs no izcelsmes vietas! Turklāt ka tas ir bezmaz vai goda jautājums!
Es esmu vidzemniece, tā ka laikam neitrālā teritorija :D

Tikko ar vienu Zemgalieti ap 50 gadiem runājām, viņa teica, ka vecmāmiņa viņu pat kaktā likusi, ja ēdienu ar maizīti kopā, citēju, - "šņergājusi". :)

Mums maizīti un sāli vecāki deva ar novēlējumu, lai dzīvē nekad mums netrūktu ne maizes, ne sāls. Taču lauzt un ēst mums neviens nelika. Veselu Lāču maizes kukulīti uz pārlocītas salvetes un sāls maisiņu pēc tam ielikām lādē.

Vakar pie mums ciemojās itāļu puisis - izrādās viņam tāpat Itālijā. Pats nāk no samērā nabadzīgā ziemeļu rajona, un arī tur zemnieki, lai varētu kārtīgi paēst, visam ēda klāt maizi. Tā arī viņš ēda maizi klāt pie vakariņām, kamēr mēs skatījāmies un brīnījāmies :D
Laikam tiešām atkarīgs no bagātības un lepnuma.

Ir cilvēki, kuri sajūt sātu, piekožot pie kartupeļiem, maizi, citi sajūto sātu - ēdot kartupeli vien.

Mums bija ļoti skaista maizīte ceļojusi lielu gaisa gabalu no svešām zemēm, manas un līgavaiņa vecmāmiņas darinātas salvetītes un sudraba sālstrauciņš, kurš no līgavaiņa puses kāzās tiek nodots jau 3. paaudzei....

Bija ļoti skaisti un mīļi...mūsu māmiņas bija dikti pie visa piedomājušas....

Ja godīgi, ko teica īsti neatceros, jo vēl bija satraukums.... ;)