Sveika! 
Man tā pieredze ir diezgan ražena! Ar pimro piegājienu nesanāca,tāpēc nācās meklēt citus vedējus! 
Mēs nopirkām kūku un pieteicāmies uz tēju! Tad sarunu gaitā, paziņojām priecīgo vēsti un tad ar teicām, ka vēlētos, lai mūs laulību dzīvē ieved tieši viņi! Jo mēs pamantojām, ar to, ka vēlamies precētu pāri, pāri, kuru mēs uzskatām par tiešām ļoti saskanīgu un vēlētos mēs arī tādi būt! 
Tā kā mums pirmie atteica, kas tiešām bija ļoti liels sarūgtinājums! Tad devāmies pie nākošajiem. Atklāti varu pateikt, ka vecāki cilvēki uzskata to par godu, kad viņus aicina par vedējiem. Sākumā, protams, vēlējāmies jaunu cilvēkus, bet tā kā viņi atteica, tad mums ir manu vecāku draugi! Bet viss kas notiek notiek uz labu. Un esam tiešām ļoti priecīgi, ka tomēr mūsu vedēji būs tieši viņi! 
Lai izdodas! ;) 

Mēs īsti nekādas ceremonijas netaisījām, devāmies ciemos ( tas ir kaimiņos) un gan bija tikai vedējtēvs, bet sākām runāties un teicām ka gribam lai viņi ir mūsu vedēji.
Vēl pasmējāmies ka citu cilvēku mums nav ko lūgt tāpēc nāksies vien viņiem piekrist :D

Viss beigās ir ideāli jo mēnesi vēlāk viņi saderinājās un nu jau 3 nedēļas ir precēts pāris. Tā kā mēs tikām arī pie precēta pāra kas ievedīs mūs laulības dzīvē :)

Mūsu gadījumā galīgi neformāli sanāca. Pirmkārt jau mūsu vedēji nav pāris un nāk katrs no savas valsts. Savu draudzeni, kura būs vedējmāte, pārsteidzu viņas dzimšanas dienā, dāvinot dāvanu un pie reizes jautājot, vai viņa būs mana vedējmāte. Vedējtēvam piedāvājumu izteicām mājas ballītē un viņš bija ārkārtīgi laimīgs par šo aicinājumu. Piebilde gan, ka mūsu vedēji ir tikai un vienīgi liecinieki. Mēs no viņiem negaidām neko, visu organizējam paši un ja nu viņi gribēs kādu pārsteigumu sarūpēt, tad lai tas tiešām nāk no sirds, nevis tāpēc, ka tāds pienākums. :)

Mums bija ļoti līdzīgi kā Bebris. Es savu draudzeni uzaicināju vnk pļāpājot un vīrs vedējtēvu caur whatsapp, jo nedzīvo vienā valstī :) Arī uzreiz bija piebilde, ka paši visu organizējam un viņu loma ir vairāk kā lieciniekiem :)