Kopā esam septņus gadus, ja godīgi, tad mums bija pusotra gada pauze, taču atkal sanācām kopā un attiecības uzplauka pilnīgi citā līmenī. Līdz kāzām kopā dzīvojām divus gadus. Mums bija svarīgi precēties, lai kļūtu par oficālu ģimeni, būtu šī stabilitātes, "nopietnības" sajūta, kā arī sakārtotas attiecības Dieva priekšā.

Mēs abi zinājām, ka vēlamies kopīgu nākotni un kāzas bija tikai loģisks solis mūsu tālākām attiecībām. Pirms kāzām dzīvojām kopā un tie bija aptuveni 3 gadi

Dzīvojām kopā pusotru gadu, tad saderinājāmies.

Dzīvojām kopā 3 gadus un mums ir dēliņš Marsels, vēlamies viens otru sava dzīvē, tāpēc nostiprinājām attiecības !

Precēties tieši 2024 gadā nolēmām diezgan spontāni. Vienā vakarā vīram uzdevu jautājumu - ''Varbūt precamies šogad?'' Un viņš bez nekādiem jautājumiem vai iebildumiem piekrita. Tā arī sākām visu organizēt. Bet varu arī teikt, ka ''sen bija laiks'' , jo kopā esam jau 9 gadus. Kaut arī sākām satikties no 16 gadiem un tagad ir tikai 25, sapratām, ka nav vairs ko gaidīt. Varu teikt, ka arī, ar kāzu datumu ļoti paveicās. Tā, kā kāzas nesākām plānot laicīgi, tad visur piektdienu un brīvdienu datumi jūlijā un augustā bija aizņemti. Sazinoties ar svinību vietu ''Dunduriņi'' mūs gaidīja patīkama ziņa, ka tieši nesen viens pāris ir atteicis kāzu svinēšanu 26. jūlijā, jo ģimenē gaidāms bērniņš. Tā nu mēs tikām pie sev vēlāmā datuma un skaistas svinību vietas. Šis gads noteikti nebija tas piemērotākais, jo organizējot savas kāzas paralēli beidzu studijas augstskolā. Bija diezgan grūti, taču bija papildu motivācija pabeigt ātri visas skolas lietas, lai ķertos klāt kāzu organizēšanai. Tāpat sevi uzmundrināju ar pārliecību, ka tieši tā tam ir jābūt, jo Pūķa gads ir enerģisks un jaudīgs, kā arī, ļoti palaimējies ar kāzu datumu un svinību vietu.

Kopā esam jau 11 gadus, un divi forši dēli aug - viss beidzot bija jāsakārto oficiāli.

Mēs gribējām dalīt kopēju uzvārdu, mīlam loti Stipri viens otru un tas likās pareizi un vajadzīgi, raisīja pareizās sajūtas. Kopā dzīvojam jau sen, 12 gadus

Dzīvojām 4 gadus kopā, pazīstam viens otru jau 10+ gadus.

Bildināta tiku 2019. gada augustā, bijām bijuši kopā tikai 9 mēnešus, tādēļ ar pašām kāzām nesteidzāmies. Tad, kā zināms, nāca pandēmijas laiki, un par kāzām pārstājām runāt pavisam, līdz pagājušā gada vasaras sākumā nolēmām, ka ir laiks, un sākām plānot. Apprecējāmies šī gada 14. maijā pēc 3 gadu kopdzīves un jau ar mazuli :)

Principā - drošības sajūtas dēļ. Un lai papīri būtu kārtībā. :) Precējāmies mūsu piektajā kopābūšanas gadadienā. Dzīvojam kopā arī gandrīz tikpat ilgi.

Tas likās kā loģisks attiecību nākamais solis, lai gan apzināmies, ka šis vairāk sakārto juridiskos jautājumus, jo ikdienā jau nekas nemainās :) Pirms kāzām bijām kopā vairāk kā 7 gadus, kādus 6 gadus dzīvojām kopā.

Jau 12 gadus bijām kopā, bija pienācis laiks precēties.

Tāpēc ka esam pārliecināti savās attiecībās un redzam nākotni kopā, arī tāpēc, ka beizot parādījas iespēja apprecēties. Parvācamies dzīvot kopā tikai kādus 2 mēnešus pirms kāzām, bet līdz šim jau sapratam, ka varam sadzīvot viens ar otru + esam attiecībās jau 3.5gadus(uz kāzu datuma brīdi).

Precējāmies, jo, kad patiesi zini, ka ir, tad ir! :) Līdz kāzām kopā dzīvojām aptuveni 3 gadus.

Tas likās loğisks turpinājums, jo draudzībā bijām jau 14! Gadus un kopā dzīvojām 6gadus:)

Gribējās būt juridiski saistītiem. Tas ietekmē pat tādus sīkumus kā iespēju nakšņot vienā numuriņā ceļojumos uz valstīm ar stingru reglamentu par laulātajiem un neprecētajiem, kā arī uz vietas Latvijā ziņu saņemšanu par mīļoto, viesošanos, ja gadījies nokļūt slimnīcā. Nu un, protams, tā saldā apziņa, ka otrs ir gatavs uzņemties pilnu atbildību kā priekos, tā bēdās. Un ir tik patīkami dzirdēt vārdu "sieva" un mīļoto saukt par vīru Jā, līdz kāzām dzīvojām kopā gandrīz 3 gadus.

Esam bērnības draugi un kopā jau no 17 gadu vecuma. Vienmēr zinājām, ka gribēsim apprecēties. Dzīvojam kopā jau aptuveni 6 gadus.

Mīlestība, ģimenes veidošana. Bijām kopā 5 gadus (vairāk kā 4 gadus dzīvojām kopā), kad vīrs mani bildināja. Viņš sagaidīja, kad būšu pabeigusi augstskolu un kad mūsu iekrājumi būs izveidojušies tik lieli, lai varētu uzorganizēt tādas kāzas, kādas abi vēlamies.

Dzīvojām kopā nu jau 5 gadus, beidzot nolēmām, ka vēlamies kļūt vīrs un sieva.

Bija nu jau pienācis laiks. Audzinām kopā 2 bērniņus. Jā dzīvojam kopa 9 gadus

Esam kopā jau vienpadsmit gadus, no tiem kopā dzīvojam deviņus. Uzskatām, ka kāzas ir jauns posms mūsu attiecībās. Tā mēs ne tikai nostiprinājām un viens otram apliecinājām vēlmi turpināt šīs attiecības, bet arī piešķīlām jaunu dzirksti ikdienai.

Līdz kāzām jau dzīvojām kopā aptuveni 4 gadus, kopā esam jau 8,5 gadus, bija jau laiks precēties, ņemot vērā kopīgos mērķus, interesi un mīlestību

Ilgāku laiku (9 gadus) jau dzīvojām kopā un sapratām, ka beidzot laiks veidot kopīgu ģimeni.

Jau no pašiem attiecību pirmssākumiem bijām runājuši par laulībām, jo uzskatījām, ka attiecības, kuru mērķis nav laulības, mums nav nepieciešamas. Jā. Aptuveni 10 mēnešus.

Nolēmām jau ļoti sen, bet pilnībā izlemts tas tika tikai kad tiku bildināta ( nekad nevar būt drošs par to, kas notiek otra galviņā), kopā nodzīvojām 9 mēnešus.

Nolēmām precēties, jo bildinājums bija jau pirms 7 gadiem. Visu šo laiku arī dzīvojām kopā.

Tas ir loģisks turpinājums attiecībām - vienoti domās un vārdos, un darbos. Tas ir sākums ģimenei. Bijām 3 gadus kopā, kad bildināja. Pēc gada precības.

Nolēmām precēties,jo nosvinējām 5 gadu kopā būšanas jubileju. Kopā dzīvojām kādus 2.5-3 gadus.

Kopā dzīvojām jau 3 gadus, kad līgavainis izteica bildinājumu. Bijām nolēmuši ar kāzām nesteigties, bet tad, pateicoties jūsu portālam, laimēju pasakaini skaistu kāzu kleitu un tas arī bija iemesls sākt nopietnus plānošanas darbus. No bildinājuma līdz kāzām pagāja gads un 5 mēneši.

Pirms kāzām bijām kopā 8 gadus, tāpēc arī izlēmām precēties 18.08.2018,

Vīrs jau vairākas reizes mani uzrunāja uz precībām, bet es tākā īsti nedomāju, ka tas ir vajadzīgs, bet 18.08.2017 atbrauca mājās ar ziediem un gredzenu un teica, ka pēc gada būs kāzas, un es piekritu beidzot. Dzīvojām jau 7 gadus kopā.

Abi gribējām precēties, kamēr esam jauni, likās ka pienācis īstais brīdis. Īsāk sakot, abi viens otru mīlējām un vēlējāmies veidot ģimeni. Dzīvojām kopā pirms kāzām 10 mēnešus.

Tāpēc ka mīlam viens otru. Nodzīvojām kopā 5 gadus.

Jo pirms gada saderinājāmies. Kopā dzīvojam jau 4,5 gadus.

Līdz kāzām dzīvojām kopā 5 gadus.

Nolēmām precēties, jo vienkārši mani nu jau esošais vīrs bildināja (bildināja tad, kad mums bija četri gadi kopā). Šī gada septembrī paliks mūsu draudzībai seši gadi (kāzas bija 5 gadi un 11 mēneši kopā). Kopā vienā mājoklī dzīvojam aptuveni trīs gadus.

Ar vīru iepazināmies 2004. gada 1. septembrī. Mācījāmies vienā klasē. Katru dienu viens otru atbalstījām mācībās, brīvo laiku pavadījām kopā. Daudz runājāmies par lietām, kurām šķietami nav jēgas, un tomēr ilgu laiku mūs vienoja tikai draudzīgas attiecības. Šobrīd domāju, ka sirds jau tolaik saprata, ka viņš ir īstais, bet prāts turējās pretim. Velti, jo dzīve mūs saveda kopā atkal un atkal. Kopā, kā pāris, esam kopš 2009. gada 1. marta. Lai gan iepriekš šķita, kā kāzām nav liela loma, tagad tā nedomāju. Laulībai ir milzīga nozīme. Tā ir būtiska ne tikai mums pašiem, bet arī bērniem.

Dzīvojām kopā 4 gadus. Gribējām "sakārtot papīrus", arī domājam par ģimenes pieaugumu.

To, ka vēlamies laulību, sapratām jau sen, apmēram 2 gadus pēc satikšanās. Kad radās izdevība, nelaidām to garām. Pirms kāzām bijām pāris jau 7 gadus, kopā dzīvojām 2,5 gadus.