FB Pixel
e-veikals Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Līgas bildinājuma stāsts

Tas notika 2012.gada jūlijā. 11.jūlijā... Skaistā, saulainā vakarā, nekādas nojausmas par gaidāmo notikumu, pilnīgs pārsteigums.

Tikai nākamajā dienā apzinājos, ka TĀDU bildinājumu - kā ideju - nebiju ne redzējusi filmā, ne dzirdējusi no paziņām, draugiem...


Tāpēc neliels ieskats dienā, vienā no mūsu visskaistākajām dienām...


Darba diena tuvojās beigām, mans vīrietis mani sagaidīja pēc darba, lai dotos mājās un baudītu saulaino vakaru ārpus pilsētas burzmas. Aizbraucot mājās, draugs piedāvāja izbraukt ar riteņiem, taču, jāatzīst godīgi, īsti negribējās, jo bija nogurums un pirms tam bijām aizbraukuši vakariņās, taču šoreiz piekāpos, jo draugs bija jau saģērbies, riteņi gatavībā – izvēles nebija. Domāju: „Labi, laižam, silts, saulains, kāpēc ne?!”


Braucam, braucam... Kādā brīdī draugs piedāvāja apstāties, atpūsties, apstājāmies Babītes stacijā, sēdējām uz perona, pļāpājām... Runājāmies par un ap daudz ko, ļoti saulains vakars. Atcerējāmies kopīgos ceļojumus utt., taču nekāda nojausma, jo bieži vien mēdzam par un ap daudzām lietām runāt.. TAČU! Vienā brīdi draugs ir nometies uz ceļa un, turot rokā gredzenu, jautā: „Vai Tu kļūsi par manu sievu?” Man uz īsu brīdi iestājās pauze, acīs sariešas asaras un apķerot, samīļojot draugu, atbildēju „Jā!”. Pēc samīļošanās, kas ilga kādu brīdi, draugs uzvilka pirkstā gredzenu. Sajūtas bija neaprakstāmas, likās, ka esam citā pasaulē, smaidi, skūpsti, laimīgi...


Protams, mājupceļā ritenis vairs nebrauca taisni. Satraukums... Domājām, kā un kad paziņosim vecākiem...


Lai tiktu uz mājām, jāšķērso Jūrmalas šoseja, tāpēc jātiek pāri gājēju tiltam (iespējams, daudzi ir pamanījuši, braucot uz Jūrmalu). Ejam pa tiltu, un skatos - kaut kas spīd, saku draugam: „Skaties! Te laikam kādam kāzas bijušas...” Protams, ak es muļķe!! Pat nenojautu.. Uz tilta bija servēts galdiņš divām personām, ziedi, balti baloni, sushi, mūsu pirmais vīns, deserts, nomierinošā tēja... Un tas viss mums, ko bij noorganizējis mans draugs! Mūsu pirmās vakariņas jaunajā statusā, mūsu pirmās svētku vakariņas kā saderinātam pārim! Protams, satraukums, laimes asaras. Un tā mēs kā sapnī sēdējām un baudījām vakariņas, vērojām saulrietu, smaidījām... Laimīgi, satraukti, taču ĻOTI, ĻOTI LAIMĪGI!


...tiltu šķērso citi gājēji, kuri apsveic, smaida, velta laba vēlējumus, mašīnas brauc, pīpina... un, kā izrādījās, tad bija arī fotogrāfs, kas, braucot ar mašīnu, mēģināja pāris mirkļus iemūžināt...


Tas bija skaistākais, oriģinālākais bildinājums, kādu jebkad biju dzirdējusi un redzējusi. MANS bildinājums!


Un tā šovasar, 2013.gadā, būs mūsu viena no mūsu dzīves skaistākajām dienām, mūsu kāzu diena!!!