Rahēles bildinājuma stāsts
Ilgi nebija vilcis garumā, lielais notikums un jautājums jau notika nākamā dienā...
Mums bija jābrauc uz Siguldu pie Edgara vecākiem, jo vakarā bija paredzēts doties uz Operas svētkiem pilsdrupās... bet vēl pirms tam mums esot jāsatiek viņa draugs Paradīzes kalnā, viņš tur braukājoties ar velosipēdu... Pieminēšu, ka Paradīzes kalnā mēs bijām bijuši tikai vienu reizi pirms tam un tā bija ļoti romantiska mūsu tikšanās attiecību sākumā. Tā nu viltīgi viņi bija sarunājuši, ka pa ceļam, braucot uz Siguldu, viņi vēl sazvanās un tēlo, ka tikšanās tiešām ir sarunāta. Protams, es to visu dzirdu un tiešām domāju, ka braucam draugu satikt... Tā nu ejam uz liktenīgo vietu, un es neko nenojaušu... Esam jau gandrīz klāt, un pa gabalu es redzu, ka ir nolikti ziedi, šampanietis (bezalkoholiskais, jo gaidīju jau mazo) un neliela grāmatiņa... Tā nu pieejam klāt, un, protams, es sāku apjaust, kas notiks... Edgars iedod man šo grāmatiņu, kurā iekšā viņš ir uzrakstījis pasaku par mums... Pasakas sākumā ir rakstīts, ka reiz viņš esot Paradīzes kalnā saticis burvīgu meiteni, un pasakas beigās rakstīts, ka viņš ir ieradies atkal šajā liktenīgajā vietā, lai piepildītu vēl vienu sapni un lūgtu meitenes roku...
Protams, to visu lasot, jau ap pasakas vidu sāku raudāt, knapi tiku izlasījusi līdz beigām, kad Edgars jau manā priekšā bija un ceļa ar gredzenu kastītē un lūdza manu roku.... Es nespēju neko atbildēt, protams, domā iekšā bija- JĀ,JĀ,JĀ!!! Bet pār lūpām vārdus dabūt ārā nevarēju, tāpēc apķēru savu mīļo un pēc kādām sekundēm 10 iečukstēju austiņā JĀ! Un tā mēs vakarā gājām uz Operas svētkiem un bijām abi lidojumā!!!
Tāds nu ir mūsu stāsts! Pasaka! Jo mani bildināja pasakā!