Ritas bildinājuma stāsts
Mūsu gadījumā bija zināms, ka kāzas būs kaut kad. Tieši tā - kaut kad, ja citu reizi meitenes bieži ir tās, kuras par to runā un gaida, tad šķita, ka mūsu gadījumā mans puisis bija tas, kas visu salika pa plauktiņiem.
Mana ģimene ir liela, bet tajā ir tikai viens samērā stabils precēts pāris un neteikšu, ka ticība laulībām bija tā stiprāka. Man šķita, ka var taču tāpat dzīvot kopā, tas ir vienkāršāk. Bet ar laiku manas domas par to mainījās. Mans puisis ieveda mani savā ģimenē, kur tiešām visiem ir otras pusītes, stabilas attiecības, bērni. Ir tāda kā hierarhija, kur vecākie ir lielā godā. Nu tāda parauga vērta ģimene Latvijā. Un tā ar laiku jau tika runāts par kāzām un tālāku nākotni. Zināju, ka bildinājums būs, bet nebiju to gaidījusi tik ātri, relatīvi ātri. Kaut gan ar savu puisi bijām kopā tad jau vairāk nekā 5 gadus.
Mans vīrs mani bildināja manā vārda dienā. Kas nu tur tik īpašs? Ir gan!
Mums ir tāda neliela tradīcija svētkos, kad kādam no mums ir dzimšanas diena vai vārda diena, otra "uzdevums" ir cept kūku vai torti. Torti, jo tas ir kas īpašs un personīgs. Attiecīgi, ja svētki ir man - vīrs pošas uz virtuvi un ko garšīgu gatavo man. Un otrādi. Vīrs ieviesa šo tradīciju. Jo pēc tam, kad pēc vidusskolas iestājos augstskolā, uz laiku arī pārtraucu darba attiecības, izglītība šķita svarīgāka, diezgan loģiski. Izlēmu, ka, dzīvojot no vienas algas, nav vērts mocīties ar dāvanām. Nav tik traki kā izklausās! :D Nu ir taču daudz veidu, kā vienam otru iepriecināt un, jā, mans vīrs šo veidu atrada, un katru gadu mums top tortes, lai gan palēnām atrodas arī pa dāvaniņai.
Tā tas, nu jau pirms apmēram 3 gadiem, bija arī manā vārda dienā. Vīrs gatavoja slaveno torti un, protams, kā vienmēr, jānodekorē ir tā, lai priecē arī acis. Šoreiz uz tortes no marcipāna jautājuma zīmīte, sirsniņas. Jautāju, kāpēc tāds dekorējums. Viņš nosmējās un teica, ka nevarēja izdomāt, ko šoreiz uzlikt. Sasmējos! :D Bet nu labi, nu nebija idejas, nebija. Laikam loģika vai aizdomīgums nebija manā pusē tajā dienā! :)
Sanāca ciemiņi, vakars un nu jāēd torte, kas mūsu mājās, vīra gatavota, vienmēr ir ļoti gaidīta (nesaprotu, kā vienam cilvēkam var sanākt tik garšīgi). Starp citu, ciemiņi laikam jau bija nojautuši pārsteigumu. Nu lai nu kā - prātā man tas tiešām neienāca līdz brīdim, kad tik noteikti man bija jāēd kūkas vidus :D... tad sāku aizdomāties un tā samulsu no visiem klātesošajiem, ka torti ne vairs ieēst un neko vairāk! Ieraudzīju mazu spīdīgu maliņu, kur bija ielikts gredzens vilku to arā un žvīks uz otru istabu. Ha! Tas ir tas ko domāju? Gredzens! Āāā, kas jādara? Pašai jāvelk? Eu, bet, ja nu tā ir tikai dāvana? Pilnīgs nemiers un pašai sev jautājumu jūra. Skatos, nāk man GATIS, smaidošu smīniņu. Skaidrs! :) Vairs pat neatceros, kā tas gredzens tika uzvilks, bet bija un, otrā istabā ienākot, bija vesels spiedienu, smiekliņu un saucienu spurdziens.
Tā nu iesākās tālākais solis uz laulībām. Vai kas ir mainījies? Esam precējušies nu jau otro gadu. Strādājam un rūpējamies pie savām attiecībām, dzīvojam un baudām. Esam kopā un esam ģimene un vēl joprojām ar tortēm svētku dienās. Tikai tagad šķiet, ka tortēm vērtībā ir augusi dubultā! :)