Sigitas bildinājuma stāsts
Pēdējās 2 kāzās mēs tikām iecelti jaunajā pārī, un mūsu abu vecāki sāka izteikt dažādas piezīmes un idejas par kāzām un bērniem. Pēc mūsu sarunām nopratu, ka bildinājums varētu notikt, jo gribētos sākt veidot ģimeni. Bet kad? Varbūt manā dzimšanas dienā augustā, bet kaut kā nesanāca, jo pie manis ciemojās māsīcas no Krievijas, pēc tam bija radu saiets, tad vēl kaut kas, pa vidu darbs... Un beidzot tas notika - 15.09.2012.
Mēs tikko bijām ievākušies jaunajā dzīvoklī Jēkabpilī, bija lietains sestdienas rīts - diezgan agri pamodāmies, un mans vīrietis saka, ka varētu aizbraukt mazā ekskursijā. Ok. Saģērbjamies, iesēžamies mašīnā un braucam. Viss bija kā noslēpumā tīts, neviens man nepaskaidroja, uz kurieni mēs braucam, tikai izteicās, ka braucam tur, kur viņš pats nav bijis. Hmm... Domāju, kaut kur uz Lietuvu - nē, pagriežamies uz Rīgas pusi, varbūt uz Siguldu - nē, tur jau viņš bija, pagriežamies uz Jūrmalas pusi - varbūt kaut kur tur, nē, izbraucam cauri un aizbraucam gar jūru uz priekšu. Neko nesaprotu, kur vispār atrodos?! Vēljoprojām esmu Latvijā, bet tik skaistas un neredzētas vietas. Tad sāku atcerēties, ka 4. klasē tomēr braucu pa šo ceļu uz Kolkas ragu - mēs jau tieši tuvojāmies galamērķim un es sāku saprast, kur un kāpēc mēs esam.
Jāpiebilst, ka visu ceļu bija ieslēgts GPS, bet viņš bija to noslēpis no manis, lai es neredzētu galamērķi :)
Ceļā bijām 5h. Izkāpām no mašīnas vējainā stāvvietā. Mans vīrietis, rūpējoties par mani, pabrīdina, lai paņemu šalli un uzvelku jaku. Rokās sadevušies, ejam uz jūrmalu. Izejot pie jūras, bija ļoti liels vējš - saskatījāmies, sasmaidījāmies, mazas trīsas skrien pār ķermeni, it kā gribas smaidīt, bet ir tāds satraukums kā pirmajā randiņā. Aizgājām uz Kolkas raga otru pusi - tur nebija no vēja ne miņas, saulīte spīd, bet apkārt staigā mākoņi. Un tad mans mīļotais aicina aiziet līdz tai maģiskajai vietai, kur saplūst Baltijas jūras līcis ar atklāto Baltijas jūru. Un tad, kad jau stāvējām pašā raga galā, kur ūdens šļakstās virsū, viņš izņēma sarkanu samta kastīti un teica, ka ir īstais brīdis, lai apsveiktu mani dzimšanas dienā. Es atvēru kastīti, un tur bija ļoti skaists gredzentiņš ar jūras zilu actiņu (kā vēlāk uzzināju, tas ir zilais topāzs un gar malām ir divi mazi briliantiņi). Aiz satraukuma tikai varēju pateikt: "Vaaauuu!" Es paskatījos uz viņu, viņš izņēma gredzenu no kastītes un uzvilka man pirkstā. Un tad viņš jautāja, vai kļūšu viņa sieviņa? Es teicu: "Jā!" Un viņš atbildēja:"Forši!" Un tad bija ilgs un mīlestības pilns skūpsts!!!
Pastaigājām mazliet pa jūrmalu un braucām mājās. Mans vīrietis ierosināja, ka vajag par piemiņu nopirkt ledusskapim magnētiņu ar Kolkas ragu un pierakstīsim datumu, lai ir par piemiņu :)
Atpakaļ ceļā smējāmies un runājām par iespējamām kāzām, kad un kā tas varētu notikt. Iebraucām kādā ceļmalas kafejnīcā, ieēdām svētku pusdienas, man tika pasūtīts šampanietis, bet šoferītis iztika ar suliņu. Tā kā mājupceļš bija garš (ap 6h), tad apzvanījām vecākus un dažus draugus, lai padalītos ar jauko notikumu.
Tagad aktīvi plānojam kāzas, kuras notiks 15.06.2013.
Lai dzīvo mīlestība un visi sapņi piepildās!!! :)