Ievas bildinājuma stāsts
Iepazināmies pirms trim gadiem, 5.augustā, un jau nedēļu vēlāk Rihards aicināja mani kļūt par viņa meiteni. Mazliet vecmodīgi, bet tieši tā, kā man patīk. Laiks ritēja savu gaitu, un tad tikām uzaicināti uz manas māsīcas kāzām. Nu jau aizpagājušā gadā viņa apprecējās. Kā jau kāzās, tad jau neiztikt bez līgavas pušķa mešanas neprecētājām radiniecēm un draudzenēm, un kur nu vēl bez kājas prievītes sviešanas neprecētajiem puišiem. Nedomāju, ka tā bija plānots, taču es noķēru to pušķi , bet mans draugs to kājas prievīti. Un man likās, ka tas ir likteņa pirksts, un drīz sagaidīšu savu bildinājumu, taču mans draugs lika man pamocīties vēl gadu un vienu mēnesi.
Tas bija 2012.gada 1.septembra rīts, sestdiena. Kā jau brīvdienā atļāvos pavārtīties pa gultu ilgāk. Kad atvēru acis, Rihards jau bija piecēlies, saģērbies sēdēja uz gultas malas un mani vēroja. „Tu tik skaisti izskaties!”- viņš teica. „Jā, kā tad” es attraucu. „Tu šodien esi tik skaista, ka gribu Tevi precēt!” Un tad nez no kurienes uzradās tā mazā sudraba krāsas kastīte viņa plaukstā. „Vai kļūsi par manu līgavu?” Es gultā uzrāvos sēdus un nespēju tam noticēt. „Vai tiešam, tiešām, tiešām tas notiek ar mani? Protams, ka kļūšu par Tavu līgavu!” Un es raudāju no priekiem, un Rihards ar trīcošām rokām uzvilka gredzentiņu man labās rokas pirkstā. Un abi smaidījām līdz ausīm, es no priekiem, viņš no uztraukuma.
Šobrīd kā jau daudziem mums ar to kāzu plānošanu neiet tik raiti, kā gribētos, taču esam nolikuši datumu uz nākošā gada augustu. Daudzi sūkstās, ka tik ilgi jāgaida, taču es domāju, ka mums šis ilgais laiks dots, lai visu izplānotu un izdomātu, kā un ko gribam, lai atrisinātu problēmas ar darbiem un finansēm. Lai izbaudītu saderināšanās laiku!