Sabīnes bildinājuma stāsts
Es nodomāju, kā cilvēks, kurš mani vēl tā īsti nav iepazinis, un kur nu vēl pateicis trīs maģiskos vārdiņus "Es Tevi mīlu", var tik droši apgalvot, ka viņš mani precēšot. Ceturtajā draudzības gadā sākām runāt par precībām. Nekā konkrēta, bet, ka mēs to varētu realizēt tuvākajā nākotnē. Tā nu pagājušā gada vasarā aizbraucām savā pirmajā tālajā un kopīgajā ceļojumā uz Šveices Alpiem! Katru dienu izmantojām pēc pilnas programmas, nekas nedrīkstēja tikt palaists garām. Mums abiem patīk aktīvā atpūta un skaisti dabasskati. Kalnos kāpām katru dienu! Vienu rītu, pošoties uz kārtējo kalnā kāpšanu, Aivars īpašu tramīgumu vai uztraukumu neizrādīja. Vienīgais, ko viņš jautāja, vai nevajadzētu šampi paņemt līdzi? Es vēl tā nosmējos - kādu šampi? Klanos? Tā arī nepaņēmām. Devāmies caur tuvējo romantisko miestiņu uz dzelzceļa staciju. Kas par skatiem braucot vilcienā veras uz kalnu virsotnēm un pakājēm!!! Ezeri, miesti, ūdenskritumi - romantika! Vienkārši acis no loga nevar atraut!
Ierodoties mērķa stacijā un izkāpjot no vilciena, taisnā ceļā devāmies uz tāsdienas noskatīto kalnu. Augšā uzbraucām ar vagoniņu. Kāpjot lejā no kalna, vērojām mazos ciematiņus kalnu pakājē, tālos dabasskatus, sulīgi zaļos un puķēm bagātos laukus, elpojām svaigo gaisu un dzestro upju smaržu, klausījāmies kalnu avotu čalošanā, baudījām mieru un klusumu... Iepazināmies ar kalnu floru un faunu, kas pārsteidz uz katra soļa. Saule patīkami sildīja... Kad bijām nogājuši kādas 2.5 h, apsēdāmies pļavā netālu no kalnu govīm, kuras ar interesi vēro garām ejošos kalnu tūristus. Padzērāmies, uzēdām. Tad Aivars jautāja: "Nu ko, kā tur ar to precēšanos? Tiešām precēsimies?" Es nosmaidīju un jokojot atbildēju: "Tu jau vēl neesi mani bildinājis! Ja es būtu tavā vietā, sen būtu sakrājusi naudiņu gredzenam." Tad paņēmu ūdens pudeli, pagriezos pret brīnišķīgo skatu mūsu priekšā un iemalkoju nedaudz ūdens. Kad pagriezos atpakaļ pret Aivaru, lai iedotu viņam padzerties, manā priekšā stāvēja sarkana kastīte ar gredzentiņu tajā! "Precēsi mani?" - Aivars jautāja. Tas bija tik mīļi un romantiski! Protams, ka es piekritu! Man tajā dienā nebija nekādas priekšnojautas, ka kas tāds varētu notikt jau tik drīz. Pat dīvainais jautājums par šampanieti man nelika aizdomāties. Lai cik smieklīgi nebūtu, tajā brīdī atcerējos par šampanieti! Tomēr tas jau nebija svarīgākais. Svarīgākais bija tas brīdis, cilvēks pie sāniem un vieta, kur atradāmies. Tikai mēs divi vien klusumā, mierā un augstu augstu kalnā, kur visa pasaule bija mums pie kājām. Mūsu laimīgā diena tuvojas vēja spārniem, par ko īpaši neiespringstam, jo pats galvenais tajā dienā būs kļūt par sava mīļotā cilvēka laulāto draugu.