Daces bildinājuma stāsts
Tā kā dzīvojam Siguldā – pārrodoties mājās no darba, abi aizbraucām uz mums iemīļoto vietu, kas vasarā izskatās pasakaini, ziemā, tumsā to visu tik var iztēloties (netālu no panorāmas rata, skatu placītī pie soliņiem ar skatu uz Gauju no kalna). Tāpat pļāpājām par to, cik ātri laiks iet un liekas, ka visu mūžu esam bijuši viens otram. Sasildoties ielīdu mincim klēpī, un tad viņš man austiņā čukst : ''Tu zini!? Tu man esi vismīļākais cilvēciņš pasaulē, tik laba un tik forša!'' (Izvelk no kabatas kastīti) Pārsteigta skatos un priecājos – auskari (super, man kā atkarīgajai no auskariem tā bija fantastiska dāvana). Pajūsmināju, samīļojāmies un teicu, ka jābrauc mājās, jo ir auksts. Ceļos augšā, bet viņš saka: ''Pagaidi. Tu taču zini, ka tu man esi visvisvisvismīļākā pasaulē un es tevi ļoti, ļoti mīlu''... izvelk no bikšu kabatas vēl vienus auskarus. Es biju pārlaimīga, jo tiešām man ļoti patīk auskari. Tad nu priecājos un teicu, ka man patīk, ka reizi pa reizei viņš mani palutina. Bijām nosaluši, pat pārsaluši, un es teicu, ka nu tagad gan ejam uz mašīnu sildīties. Viņš piecēlās un un atkal mani samīļoja un sildīja, bet nesapratu, ko viņš tāds nervozs. Tad viņš saka : ''Es tevi ĻOTI LOTI ĻOTI MĪLU, es tev nopirku mazu mantiņu!'' Protams, manī atmodās bērns, gaidīju mantiņu, izvilka no kabatas mazu bruņurupucīti, es, protams, jau gribēju ņemt rokās, kad viņš nolikās uz celi, neskatoties uz visu to, ka bija ledus, un atvēra bruņurupucīti (vārdi nebija nepieciešami, es visu sapratu pati). Reakcija no manas puses bija tāda, ka bija ĻOTIi skaļš bļāviens, un sāku skaļi raudāt, un pirmais, ko pateicu bija: ''BEIDZOT!'' Nosmējāmies, auksti vairs nebija, vismaz vairs neko nejutu, jo likās ka trīcu aiz satraukuma... Protams, gredzentiņš bija ideāls, uz viņu arī pašlaik skatos! :) Tā nu mūsu kāzu diena būs 11.05.2013 Siguldas jaunajā pilī, un mums vienmēr ir paticis teiciens ''Kas ilgi nāk, tas labi nāk!"