Leldes bildinājuma stāsts
Nepilnus 6 gadus atpakaļ bija kāda vasaras diena, kas iesākās tā kā ikviena cita brīvā diena – brīvdienas rīts kopmītnēs. Mūsu mazajā istabiņā, kuru pēc ilgiem pūliņiem bijām dabūjuši, joprojām gaisā lidinās miega mākonis. Draugs saņemas un tomēr izkāpj no gultas, lai pagatavotu mūsu iemīļotās tostermaizes un aromātisko augļu tēju. Pēc tam lien atpakaļ zem segas. Paēdam, iemalkojam tēju un turpinām slinkot. Zaķis ierosina, ka šodiena ir lieliski piemērota, lai ar vilcienu dotos atpūsties pie jūras, kura jau pāris gadus ir mūsu sabiedrotā brīžos, kad vēlamies baudīt dabas skaistumu vai atjaunot spēkus. Pienācis pusdienlaiks, un nu gan laiks rāpties ārā no siltās migas. Paskatos pa logu – aina nav īpaši iepriecinoša. Diezgan vējains, lai sauļotos un peldētos. Draugs iedrošina, ka aizbraukt tak var tāpat, vismaz pastaigāsimies. Pašai labāku ideju nav, tāpēc piekrītu.
Dodamies uz vilcienu un sastrīdamies. Par ko? Tiešām nav ne jausmas – runājām un nespējām, par kaut ko vienoties. Nenoliegšu, vairāk gan dusmojos es. Tā kā biļetes jau nopirktas, tad plānus neatcēlām, bet klusēdami kāpām vilcienā un pūcīgi devāmies uz jūru.
Ir jau pievakare. Apguļos uz mūra sienas, kas netālu no jūras, galvu ielikdama Zaķim klēpī. Somā šādi tādi gardumi, par ko mīļotais parūpējies. Laiku pa laikam iekožam. Nedaudz parunājam, bet joprojām nedaudz burkšķot. Ak, sievietes! Par spīti tam, laiks gāja nemanot, un saule sāka rietēt. Tiešām skaisti! Pat bilde ar saulīti no šīs dienas glabājas mūsu foto albumā. Draugs tver brīdi – jūtu, ka kaut ko meklē somā, un te pēkšņi man jautā: „Zaķi, vai kļūsi par manu sievu?”, sniedzot man mazu, bet ārkārtīgi skaistu sudraba gredzenu ar mirdzošu akmentiņu. Šajā brīdī, kas ir ikvienas meitenes vairākkārt izsapņots sapnis, es nevis prieka pilna paziņoju vārdu: „Jā!”, bet klusēju. Biju ļoti nikna uz sevi, ka dusmojos uz šo fantastisko cilvēku par nebūtiskiem sīkumiem teju pusi dienas, bet viņš visu laiku ir plānojis, kā bildināt DUSMĪGO ZAĶI. Un galvenais – nenobijās, neapvainojās, bet skaisti pasniedza gredzentiņu, mīlīgā vardulēna kastītē!!!
Maz pamazām dusmu izvirdums uz sevi noslāpa. Beidzām lūkot saulrietu un, rokās sadevušies, klusumā, bet smaidiem, kuri lauztin lauzās uz āru, devāmies uz staciju. Pēkšņi pārņēmusi netveramā laimes sajūta, šķiet, ka esam iekāpuši citā – skaistākā un krāsainākā vagonā, kur esam svarīgi tikai mēs un mūsu kopābūšana.
Bet ar jā-vārdu Zaķi iepriecināju tikai nākamajā rītā, svētdienā. Un uzreiz enerģijas pilni sākām plānot, kas varētu būt mūsu uzticīgie vedēji, kad un kur rīkot elpu aizraujošāko notikumu laimīgāko ZAĶU dzīvē. Lūk, kāds ir īstais, lieliskais vīrietis, kurš joprojām, pēc nepilnu piecu gadu laulības, nebeidz mani pārsteigt ar savu apburošo raksturu!