FB Pixel
e-veikals Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ērikas bildinājuma stāsts

Tas viss notika kādā netipiskā dienā. Bija vasaras vidus. Diena sākās ar spožiem saules stariem, un jau pēc pāris stundām uznāca diezgan spēcīgs lietus...

Visu iepriekšējo nedēļu mans tagadējais līgavainis par to vien runāja, ka būtu lieliski, ja mums sanāktu aizbraukt uz Ziemeļu fortiem, bet darba bija daudz, un iespēja maza. Man pašai nebija pārāk liela vēlēšanās turp doties, bet nolēmu, ja jau Artūrs tik ļoti vēlas tur nokļūt, tad kāpēc gan ne. Varu censties darīt visu, kas ir manos spēkos, lai mēs šo ieceri piepildītu. Bet attīšu bildi nedaudz atpakaļ.


Es pati savu lielāko dzīves daļu biju nodzīvojusi Rīgā, bet tā nu sanāca, ka man šajā, 2012. gadā, bija jāpārceļas uz šo skaisto, bet dikti vējaino pilsētu – Liepāju. Šī pārcelšanās notika vasaras vidū, un mans puisis piedāvāja izpalīdzēt ar mantu pārvešanu un jaunās dzīves vietas iekārtošanu. Tad nu šī bija tā nedēļa, kad viņa lielākā vēlēšanās bija aizbraukt uz šo skaisto vietu Liepājā – Ziemeļu fortiem. Bet kaut kā nekas mums lāgā nepakārtojās. Mašīnas pašiem nebija un ar  pazīstamajiem arī neko nevarējām sarunāt. Iet ar kājām gluži negribējās, jo bija ap 10 km garš ceļš jāmēro, un šajā dienā, kurā bijām nolēmuši doties, uznāca kārtīga lietus duša. Es pati domāju, nu labi, ja nesanāk, tad nesanāk, gan jau pārdzīvosim, bet Artūrs palika neatlaidīgs un teica, ka ir jādodas.


Lietus pierima, saule sāka spraukties ārā no mākoņiem, un pēc pavisam īsa brīža debesīs vairs nebija neviena mākoņa. Es sāku krāmēt kādas lietas līdzi, tikmēr Artūrs rosījās pa virtuvi un taisīja kādu našķi ceļam, kas vēlāk izrādijās bija manas mīļākās uzkodas. Viss bija gatavs lieliskai dienai, un mēs devāmies ceļā. 10 km jau nav „tik” daudz.


Sākām savu ceļu, kas veda gar mežu. Saule karsēja kā negudra, un mūs pamazām sāka ielenkt lielie dunduri. Glābiņa nebija, gāju un tik raustījos, cenzdamies turēt tos mošķus no sevis pa gabalu, protams, ar mīļuma palīdzību. Artūram iešāvās ideja, ka jāmēģina nostopēt kāda mašīna, varbūt iežēlosies. Tā arī notika. Pirmā mašīna, kas brauca garām, arī apstājās un aizveda mūs līdz vajadzīgai vietai.


Diena pagāja nemanot. Pagozējāmies saulē, ienirām ūdenī un vienkārši labi pavadijām laiku. Vēlāk izprātojām, ka ir vēl kāda lieta, kas jāpaspēj šai dienā izdarīt – jāpakāpelē pa bijušā cietokšņa paliekām, kas gar krastu sašķobījušies mūs mudināja uz piedzīvojumu. Tā kāpelējot, atradām kādu augstāku slīpu virsotni, uz kuras mēs arī uzlīdām un notiesājām sulīgu arbūzu. Nedaudz pābaudījām skaistumu, un man jau gribējās posties mājās. Te pēķši man iešāvās ideja un saku: “Ejam sēņot? Man gribas sēnes!” Artūram šī doma īsti negāja pie sirds un teica, lai es vēl uzgaidot. Sāku bīdīties un rosīties, saliku mantas, biju gatava doties. Artūrs pienāca, sāka ko teikt un bez liekas sekundes, redzu, viņš velk kaut ko ārā no kabatas un metas uz ceļa. Manī iestājās sašutums. Ko, tiešām? Nopietni? Wow, cik skaists gredzens! Asaras līst, esmu emociju virpulī, sirds dauzās.. Pēc kāda laika atbildēju: “jā”


Mirkli, pirms viņš izteica bildinājumu, manī bija tikai trīs vārdi “Es viņu mīlu”. Tā nu pagāja mūsu netipiskā diena, diena kura nesa tik daudz piedzīvojumu un emociju. Diena, kurā kļuvām par līgavu un līgavaini.