FB Pixel
e-veikals Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Elīnas bildinājuma stāsts

Man par pārsteigumu Guntars bija noīrējis galdiņu, pie kura mēs pirmo reizi iepazināmies. Komplektā mēs saņēmām šampanieti un uzkodu plati. Par šādu drauga soli es samulsu un man sāka rasties aizdomas, ka šovakar viņam varētu būt lieli plāni.

Jau no bērnu dienām, skatoties romantiskās filmas vienkārši Youtube redzēt labākos bildinājuma video, man prātā pazibēja domas, kā es kādreiz tikšu bildināta. Savā ziņā mani ir ļoti grūti pārsteigt, jo es vai nu izbojāju šo pārsteigumu (netīšām/tīšām atklāju) vai arī nojaušu, ko otrs man gatavo. Man par brīnumu, es nekad neesmu varējusi paredzēt, ko mīļotais vīrietis, man gatavo..


Tā bija septembra pirmā trešdiena. Parasta, silta darba diena. Ofisā mierīgi klabināju klaviatūras taustiņus, kad pēkšņi datora ekrāna labajā, apakšējā stūrī izleca Skype ziņa. ‘’Kāds ir tavs darba telefona numurs?’’. Rakstīja Guntars. Nedaudz samulsu, jo zināju, ka viņam mans numurs ir, tādēļ koķeti atbildēju, ka nedošu, jo numurs viņam jau ir. Pagaidīju kādu minūti. Tā kā atpakaļ atbildi nesaņēmu, drauga sāka palikt žēl. Nodomāju, ka drošvien šobrīd telefonā meklē manu numuru. Skypā uzrakstīju astoņu ciparu virkni un nosūtīju.


Pavisam drīz mazo jautājumu no drauga biju aizmirsusi, līdzi iezvanījās darba mobilais telefons. Svešs numurs.. drošvien kāds klients zvans. Nosaucu uzņēmuma nosaukumu un savu vārdu. Pretī saņēmu atbildi – šeit kurjers, man Jums ir sūtījums! Ātrumā mēģināju atcerēties ko esmu pasūtījusi un kāpēc man kaut kas tiek sūtīts uz ofisu?! Noskrēju lejā pa trepēm un tur jau viņš nāca, ar tumši sarkanu roži pušķi, viscaur dzeltenā ģērbies kurjers.


- Elīna?

- Jā.

- Lūdzu, man Jums liks šo nodot.

- Paldies.


Pavisam apmulsu. Kāpēc, lai man kāds sūtītu darba dienas vidū rozes uz darbu?! Pamanīju, ka klāt pie ziediem ir pievienota maza vēstulīte, zeltaini brūnā aploksnītē. Uz tās pazīstams rokraksts bija uzrakstījis manu vārdu. Ap sirdi palika gaužām silti, jo mīļotais mīl mani pārsteigt tieši tad, kad to vismazāk gaidu.


Priecīga devos atpakaļ uz ofisu, lai atvērtu aploksnīti. Ziedus ieliku ūdens piepildītā glāzē un ķēros klāt pie aploksnītes. Tajā bija maza zīmīte un viena, vēl mazāka aploksnīte. Uz zīmītes bija rakstīts: Šovakar 22.30 gaidu tevi pie Laimas pulksteņa. Tavs slepenais pielūdzējs. Nosmīnēju par parakstu un ķēros klāt mazajai aploksnītei, bet mani atturēja teksts, kas uz tās bija rakstīts: Atvērt 22.30 pie Laimas pulksteņa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, bija atvērt aploksnīti un neuztraukties par brīdinošo tekstu, bet drīz pēc tam man prātā iezagās doma – ja nu viņš mani grib kā īpaši pārsteigt un atverot aploksnīti, šo pārsteigumu es sabojāšu? Tā nu es visu saliku atpakaļ zeltīti brūnajā aploksnītē un noliku blakus pie datora ekrāna. Darbam bija grūti koncentrēties, jo visu laiku domāju, kas nu būs? Izlēmu aizrakstīts Guntaram Skypā, lai patiektos par ziediem, bet viņa vairs nebija onlainā. Izlēmu piezvanīt, neceļ. Nosūtīju sms ar paldies vārdiem un jautājumu – ko lai es velku mugurā (ak šīs sievietes)? Lieki teikt, ka atbildi nesaņēmu līdz pat darba dienas beigām.


Pēc darba dienas beigām devos uz mājām, lai sagatavotos vakaram. Pat nemaz nepamanīju, ka pulkstens jau rādīja 22.25 un es sapratu, ka tūlīt, tūlīt kavēšu. Izskrēju no mājām un devos uz pirmo transportu. Straukta izkāpu pie Brīvības pieminekļa un devos pie Laimas pulksteņa. Ar acīm meklēju pazīstamo stāvu, bet viņu nekur neredzēju. Pagriezos pa kreisi un tur viņš bija – smaidīgs, sēž uz soliņa pie Čili picērijas. Devos klāt un nekādīgi nespēju saprast, kāpēc viņš tik dīvaini smaida. Draugs pajautāja – tu vēstulīti izlasīji? Par to es biju pilnībā aizmirsusi! No somiņas ātri izņēmu mazo aploksnīti un tajā atradu trīs mazas zīmītes. Tās mani informēja, ka šovakar ir gaidāms citādāks vakars. Pēdējās zīmītes vārdi lika man aizdomāties ‘’Lai kas arī notiktu, es apsolu, ka nogādāšu tevi mājās laicīgi!’’ nodomāju, ka viņš mani vedīs prom no pilsētas, bet šīs aizdomas nerealizējās.


Abi devāmies uz bāru ‘’Cita puse’’, izdzērām pa kokteilim un devāmies uz ‘’Četriem baltiem krekliem’’ padejot. Man par pārsteigumu Guntars bija noīrējis galdiņu, pie kura mēs pirmo reizi iepazināmies. Komplektā mēs saņēmām šampanieti un uzkodu plati. Par šādu drauga soli es samulsu, un man sāka rasties aizdomas, ka šovakar viņam varētu būt lieli plāni. Tajā vakarā spēlēja burvīga puiši grupa, pie kuras mūzikas mēs izdejojāmies tā kā agrāk. Vakara gaitā mums pievienojās Guntara draugs, kurš visu vakaru mums sauca tādus tostus kā – Lai jums viss izdodas! Lai jums veicas! utt. Pēc tostiem man Guntars ausī čukstēja – viņš šodien tāds neritīgs, kaut ko dīvainu visu laiku saka.


Ap pulkstens vieniem Guntars teica, ka mums vairs nav laika un ir jādodas tālāk. Mēs gājām pa mazajām Vecrīgas ieliņām, pa tām pašām, pa kurām mūsu pirmās iepazīšanās vakarā. Nodomāju – ‘’Vai tas notiks uz kādas no šīm ieliņām?’’ Apstājāmies Doma laukumā un Guntars sāka mani kaislīgi skūpstīt. Pēc brīža pamanījām, ka pie mums ir piebraukusi balta velo rikša. Izrādās, Guntars to bija noīrējis, lai tā aizvestu mūs mājās. Braucām pa bruģētu Tērbatas ielu un jutāmies neaprakstāmi laimīgi. Jutu, ka draugs ir satraucies un šīs sajūtas pārņēma arī mani. Kad piebraucām pie mājas, kurā mēs dzīvojām, draugs teica, lai dodos iekšā, bet viņš tikmēr norēķināsies. Caur pagalmu devos uz mūsu dzīvokļmāju un pamanīju, ka mūsu guļamistabā deg dīvainas nokrāsas gaisma. Nodomāju – gan jau, ka laternas atspīd. Devos iekšā mājā un nespēju sagaidīt, kad nāks draugs. Devos uz mūsu dzīvokli un pie tā ārdurvīm sajutu degošu sveču aromātu. Pēc ārdurvju atslēgšanas manas aizdomas apstiprinājās – mūsu guļamistabā bija sadegtas sveces. Koridorī lēnām novilku virsdrēbes un gaidīju ierodamies draugu.


Pēc neilga brīža viņš ieradās un sūdzējās, ka velo rikšas vadītājs gribēja no viņa izkrāpt piecus latus, kaut gan pirms tam abi bija vienojušies par citu summu. Abi devāmies uz mūsu guļamistabu, ieslēdzām gaismu un pamanīju, ka uz galda stāv šampanietis, divas glāzes un sagriezti augļi. Atkorķējām šampānieti, saskandinājām un sākām skūpstīties. Draugs mani viegli pacēla un aiznesa tuvāk gultai. Pamanīju, ka tajā stāv viena tumšsarkana roze un sarkana kastīte.


- Vai tu redzi, kas ir gultā?, Viņš jautāja.

- Jā.

- Atver!


No gultas es paņēmu mazo, sarkano kastīti, kurā bija ievietotas divas zīmītes. Atvēru kastīti un uz pirmās zīmītes bija rakstīts ‘’Es tevi ļoti dievienu un mīlu’’ uz otrās ‘’Vai tu precēsies ar mani?’’ Tajā brīdī Guntars manā priekšā nokrita uz celīša, no kabatas izņēma nelielu, skaistu gredzentiņu un uzdeva vienu, liktenīgu jautājumu ‘’Vai tu precēsies ar mani?’’ Es Guntaru tik ļoti mīlu, ka nespēju uz pasaules iedomāties sev citu vīrieti blakus. Ar viņu kopā man ir sajūta, ka esam viens vesels un kopā mēs varam sasniegt daudz. Es viņam devu savu jāvārdu un šobrīd plānojam mūsu kāzas svinēt saulainajā augustā.