Lauras bildinājuma stāsts
Viss sākās ar jautājumu: „Mīļā, vai mums ir plāni nedēļas nogalei?” Kad atbildēju noliedzoši, Viņš mīklaini izteicās, ka Viņam esot kas padomā, jo šī soloties būt pēdējā siltā nedēļas nogale šovasar. Nopriecājos, ka šoreiz brīvdienu aktivitāšu iniciators ir tieši Viņš un, neko nenojauzdama, turpināju ierastās ikdienas gaitas. Tuvojoties brīvdienām, sāku interesēties, kur dosimies, kādu apģērbu izvēlēties, varbūt man vajag pasi? Nē, pasi nevajagot. Bet esot jāģērbjas silti. Tas arī bija viss, ko uzzināju. Vairāk tincināt nebija vērts – ja Viņš ir ko ieņēmis galvā, to arī mērķtiecīgi realizēs, un klusēšana ietilpa Viņa plānos. Viņa nodomi man bija skaidri, vismaz tā man šķita. Mēs noteikti braukāsim ar močiem un, visticamāk, pa bezceļiem, bet ne ārpus Latvijas, jo pasi taču nevajagot. Tā es pie sevis prātoju, jo motocikli ir Viņa kaislība. Savulaik, Viņa motivēta, arī es nokārtoju tiesības braukt ar motociklu. Tobrīd gan es nesapratu, cik ļoti savos minējumos esmu maldījusies.
Pienāca sestdienas rīts. Kāds Viņam zvanīja. Esot klāt! Biju nesaprašanā. Kad izgāju laukā, pārsteigums bija milzīgs – jā, tas bija motocikls, bet KĀDS! Manā priekšā stāvēja 80-to gadu izlaiduma emka* ar...blakusvāģi. No sajūsmas iespurdzos: „Vai mēs ceļosim ar šo moci?!” Viņš atbildēja apstiprinoši. Diena JAU bija izdevusies. Bet tas bija tikai sākums. Ērti iekārtojusies blakusvāģī, apstiprināju, ka varam doties ceļā, vēl draiskulīgi iesaukdamās: „Aizved mani uz Munameģi!**”
Braucot cauri Rīgas centram, cilvēki atskatījās un smaidīja, kāds pat pamāja. Šķita, ka neliela pozitīvisma daļa tiek arī viņiem. Pat kāds ceļu policists uz mums parādīja ar uz augšu pavērstu īkšķi. Un kā nu ne – draugs bija parūpējies, lai arī Viņa izskats būtu pieskaņots mocītim – aizsargbrilles un ķivere atsauca atmiņā filmu „4 tankisti un suns”. Un ko tādu mūsdienās uz ielām vairs negadās bieži ieraudzīt. Kad izbraucām no Rīgas Tallinas virzienā, mana intuīcija pēkšņi lika iesaukties: „Vai mēs tiešām braucam uz Munameģi?!” Viņš plati smaidīja. Uz brīdi kļuvu mēma. „Vai mana pase pie Tevis?” jautāju. „Jā!”skanēja atbilde. Pasi Viņš bija paņēmis man nezinot, lai es nenojaustu, ka mūsu galamērķis atrodas Igaunijā. Vienīgais, ko tobrīd spēju, bija pateikt „wow” un plati smaidīt. Diena kļuva aizvien aizraujošāka.
Ceļš uz Munameģi izvērtās par veselu piedzīvojumu. Mums bija jāmēro aptuveni 200 km ar vidējo ātrumu 60-70 km/h. Kavējos atmiņās, cik tas bija īpašs laiks, kad tētis ar mammu mūs ar brāli kā mazus ķipīšus iesēdināja jawas blakusvāģī un veda ciemoties uz laukiem pie omītes. Vai kā braucām atpūsties pie ezera, nakšņojot teltīs kopā ar nu jau mūsu vedējpāri. Īsta lauku idille! Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Laiki ir mainījušies, nav vairs, kā agrāk, kad uz ceļiem bija satopami pārsvarā „limuzīni Jāņu nakts krāsā”, žigulīši, emkas un jawas ar blakusvāģiem. Nu mums ir šosejas, pa kurām traucas automašīnas, pārsniedzot 100 km/h. Šo kontrastu izjutām arī savā ceļojumā uz Munameģi. Vienu brīdi Viņš piestāja ceļa malā. Jautāju, kāpēc. „Palaidīsim garām baļķu vedēju – lai viņš mūs neapdzen braucot”, skanēja atbilde. Jā, šādas stuācijas bija mazliet neomulīgas, bet tāpēc jau šis ir piedzīvojums, mūsu īpašais piedzīvojums. Netālu no Igaunijas robežas atskārtām, ka mums varētu aptrūkties degviela. Tuvākā degvielas uzpildes stacija bija vairāk nekā 30 km attālumā, bet mūsu jaunā drauga, nosacīti vecā mocīša apetīte izrādījās lielāka, nekā sākotnēji domāts. Mums izlīdzēja Apes laipnie iedzīvotāji, šķiet, pasaule sadevās rokās, lai mums palīdzētu, un viss beidzās veiksmīgi, mūsu ceļojumam tika piešķirta papildus garšas nianse, ko izbaudīt, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Laimīgi nokļuvuši Munameģī, uzkāpām tornī. Priecājos par vakara sauli, kas man ir tik ļoti mīļa, un burvīgo ainavu, kas pavērās visapkārt. Dienas lielākais un neaizmirstamākais pārsteigums strauji tuvojās. Viņš mani samīļoja un teica: „Bet ne jau tāpat vien es Tevi te vedu”, sniegdamies pēc kaut kā jakas kabatā... Un tad tas notika. Ko Viņš man teica? Precīzi neatceros, mana pasaule sagriezās. Tā brīža emocijas ir neaprakstāmas. Turklāt tas bija tik negaidīti! Pēc „Jā!” mēs kādu brīdi vienkārši klusējām un baudījām divvientulību. Tieši divvientulība ir tā, kas tik ļoti piestāv tik intīmam mirklim. Šis bija tās dienas un visa mūsu kopābūšanas laika īpašākais mirklis.
Bet ar to viss nebeidzās. Jutos tā, it kā Viņš būtu pasūtījis ne tikai ideālos laikapstākļus, bet arī vietējo puišu muzikālo priekšnesumu. Mūzika bija īpaša. Viņu spēlētās melodijas tik ļoti piestāvēja tieši šim vakaram. Apsēdāmies uz soliņa kalna galā un muļķīgi smaidījām. Tik daudz laimīgu nopūtu un sakāpinātu emociju vienā dienā vēl nebiju izjutusi. Paskatījos uz man pirkstā uzvilkto gredzenu. Tas bija smalks un elegants. Gredzena actiņa mirdzēja. Un mirdzēja mūsu acis...
Kāpēc šis stāsts ir par neatlaidību? Tāpēc, ka Viņš ilgi nopūlējās un veltīja savu dārgo laiku, lai pierunātu mocīša saimnieku to Viņam uzticēt. Parasti ar to tiek braukts tikai ļoti īpašos gadījumos, piemēram, kāzās, kad jaunlaulātos pavisam nelielu ceļa gabaliņu vizina pats saimnieks. Motocikls ir saimnieka lolojums un ilgu gadu rūpīgs darbs. Kā Viņš vēlāk atzinās, dažbrīd esot zudusi cerība, bet Viņš nolēmis neatkāpties no sava mērķa. Viņam izdevās!
Kāpēc stāsts ir par ticību? Tāpēc, ka Viņš ticēja, ka mums izdosies mērot aptuveni 500 km garo distanci veiksmīgi, apzinoties, ka šis attālums šādam mocītim ir gana liels pārbaudījums. Vai ņēmām līdzi spaini ar rezerves daļām? Nē! Iztikām bez tām. Mums izdevās!
Šis stāsts ir par mērķtiecību, jo Viņš mērķtiecīgi un neatlaidīgi pētīja juvelierizstrādājumu veikalu piedāvājumu klāstu, lai atrastu tieši man piemērotu gredzenu, tādu, kas piestāvētu tieši man. Un Viņam izdevās – neko skaistāku un piemērotāku es nevarētu vēlēties. Kad Viņš vēlāk atzinās, ka atrast gaumīgu gredzenu esot praktiski neiespējami, sapratu, cik patiesībā ļoti Viņš bija nopūlējies.
Un nobeigumā, šis stāsts ir par aizrautību, jo Viņam bija vīzija un ideja – ideja, kas Viņu aizrāva un ko Viņš realizēja viens, nevienam par to neieminoties, lai būtu pārliecināts, ka kāds neizpļāpājas pirms laika. Viņš bija parūpējies par to, lai mūsu visīpašāko ceļojumu caurstrāvotu mūsu kopīgas intereses un aizraušanās. Viņa plāns bija nevainojams.
Pēc bildinājuma piedzīvojumi turpinājās, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Atceroties visus tās nedēļas nogales notikumus, muļķīgi smaidot pie sevis domāju, cik liela vērtība ir tam, ka kāds tevi tik ļoti, ļoti mīl... Šobrīd, kad mans nu jau līgavainis saldi čuč, izmantoju iespēju, lai, Viņam nezinot, uzrakstītu šo stāstu, un ar to šoreiz pārsteigtu Viņu...
Paldies jums par pamudinājumu un iespēju atgriezties tās dienas notikumos vēlreiz!
Patiesā cieņā,
Laura
* URAl markas modelis, vispopulārākie URAL modeļi ir tieši ar blakusvāģiem
** Slavenie Lāsmiņas vārdi populārajā latviešu filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”