Gunitas bildinājuma stāsts
Bija pienācis laiks izsaiņot dāvanas. Kad tika nosaukts mans vārds, paskatījos uz savu puisi un sapratu, ka šī dāvana ir no viņa. Tā bija diezgan liela un apjomīga dāvana un, kad paņēmu to rokās, tā bija arī diezgan smaga. Puisis teica, lai neverot uzreiz vaļā. Paklausīju viņu un pagaidīju, kas visas dāvanas būs izdalītas, tad devāmies uz citu izstabu, kur bijām divi vien.
Kad atvēru dāvanu, tajā bija saldumu trauciņš ar uzrakstu "Mīļumiņa kārumiņi". Kad to atvēru, trauks bija pilns ar dažādām konfektēm. Dāvana likās ļoti mīļa un domāju, ka tas arī viss, bet pie trauka vāciņa bija pielīmēta zīmīte, kurā mans puisis atzinās savās jūtās un rakstija, ka esmu tā īstā un vienīgā, ar ko viņš vēlas pavadīt visu atlikušo mūžu. Lasot šo zīmīti, man acīs sariesās saviļņojuma asaras. Zīmītes beigās bija rakstīts, ka esmu īpaša meitene, tāpat kā viena konfekte šajā trauciņā. Vēlāk gan puisis teica, ka vēstulē bija rakstīts, kura ir šī konfekte, bet tajā brīdī uztraukums un saviļņojums bija tik liels, ka izbēru konfektes uz gultas un sāku tās visas aptaustīt, līdz atradu to – "Laimas" konfekti "Fantāzija", kas tobrīd man vairs nebija tikai konfekte. Es turēju konfekti rokās, asarām acīs skatījos uz puisi un nevēru to vaļā. Pēc kāda brīža saņēmu uzaicinājumu no viņa: "Ver taču vaļā!" Atverot papīrīti, zem konfektes bija paslēpies mans saderināšanās gredzens – tieši tāds, kādus rāda filmās, ar lielu akmentiņu. Gredzenam klāt bija maza zīmīte ar tekstu "Vai kļūsi mana sieva?". Paskatījos uz puisi un viņš bija nometies uz viena ceļa manā priekšā. Protams, ka piekritu! Apsēdos uz viņa ceļa un viņš man uzvilka pirkstā gredzentiņu.
Vēl šodien, atceroties šo notikumu, kas notika pirms gada, pārskrien trīsas, un man vienmēr paliks šī vēstulīte no mīļotā vīrieša, kuru varēšu pārlasīt un atcerēties šīs sajūtas arī pēc daudziem gadiem.
Gunita un Ingus