FB Pixel
e-veikals Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Lauras bildinājuma stāsts

Tā nu abi sēdējām uz pleda, zem lietussarga, kopā saķērušies. Sajūtas bija lieliskas. Un tad vienā brīdī man no pleda apakšas tika pasniegta samta kastīte.

Savu topošo vīru pirms saiešanas kopā pazinu jau 5 gadus, no 19 gadu vecuma. Bijām iepazinušies kopīgas draudzenes ballītē. Es viņam iepatikos no pirmā acu skatiena, bet viņš pat nezināja manu vārdu, kuru kautrējās paprasīt. Visus šos gadus, kā izrādās, visu laiku viņam biju klīdusi domās, bet es, kā viņš teica, "pilsētas princese", pat nepievērsu viņam uzmanību.

Gāja laiks, viņš kļuva arvien drošāks un neatlaidīgāks, un 30.06.2013. mēs kļuvām par pāri. Jau pirmajā mēnesī sākām runāt par bildināšanu un precēšanos, izveidojām pat kāzu viesu sarakstu. Pat parādīju veikalā, kādu bildinājuma gredzenu vēlos. Tai laikā tas vairāk šķita kā joks, kaut gan iekšēji jau pēc pusgada sapratu, ka tik tiešām gaidu no viņa bildinājumu, jo gribu ar šo vīrieti būt kopā visu savu dzīvi. Tā pagāja Ziemassvētki, Jaunais gads, mana dzimšanas diena un vārda diena, bet bildinājumu nesaņēmu... Pienāca mūsu kopā būšanas gadadiena. Nedaudz jau cerības par bildinājumu biju atmetusi, bet draugs uzņēmās iniciatīvu organizēt mūsu gadadienas atzīmēšanu. Tā nu 30.06.2014. draugs man teica, lai vakarā esmu gatava. Jautāju, kā man jāģērbjas, - kā uz restorānu vai laika pavadīšanai brīvā dabā. Atbildē saņēmu, ka to viņš vēl nav izlēmis un ziņošot man vēlāk.

Pienāca ilgi gaidītais vakars un man tika pateikts, lai saģērbjos silti un paņemu līdzi pledu. Tā nu viņš atbrauca man pakaļ, iesēdos mašīnā, un draugs mani kaut kur veda. Es nevarēju iedomāties, kurp tas būs. Bet, kad bijām jau pavisam tuvu Vecāķiem, sapratu, ka braucam uz Vecāķu pludmali, kur pirms gada pavadījām ar draugiem dienu pludmalē, bet vakarā sapratām, ka tur tomēr kaut kas ir. Vakars bija lielisks - sveces, šampanietis, jūra, pat smidzinošais lietus netraucēja. Tā nu abi sēdējām uz pleda, zem lietussarga, kopā saķērušies. Sajūtas bija lieliskas. Un tad vienā brīdī man no pleda apakšas tika pasniegta samta kastīte. Jutos laimīga, Vēru vaļā un ieraudzīju gredzenu, kas bija pat vēl skaistāks par to, kādu es biju vēlējusies. Uz drauga jautājumu "Vai precēsi mani?" atbildēju ar "Protams!". Par to vēl ilgi draugs visiem stāstīja, ka neesot saņēmis jāvārdu. Kaut gan "Protams!", manuprāt, ir pat daudz nozīmīgāks. Otrs variants, kā mani bildināt, esot bijis restorānā. Bet es domāju, ka šis variants bija ideālais - divvientulībā, svešu acīm neredzamiem un tur, kur šai dienā bijām pirms gada.

Uzreiz sapratām, ka kāzas jātaisa nākamā gada vasarā. Arī par datumu ātri vien vienojāmies. Tā nu nevaru sagaidīt savu mūža lielo dienu, 04.07.2015.