Martas bildinājuma stāsts
Tieši šajā dienā saņēmu ziņu, ka šis vakars man jau tiek rezervēts un mani gaida neliela atpūta. Ar nepacietību gaidīju vakaru, kad tobrīd vēl neiepazītais vīrietis atbrauca man pakaļ un, pļāpājot par sadzīves lietām, mani veda centra virzienā. Lai gan esmu attapīga meitene, nevarēju "izzīlēt" galamērķi. Kad jau lēnu garu virzījāmies pāri Vanšu tiltam, ienāca prātā doma, vai tik mēs nedodamies uz Saules akmens vietu? Bingo! Beidzot manas aizdomas bija apstiprinājušās, sapratu, ka vakaru pavadīsim, vērojot izgaismoto Vecrīgu. Vīrietis vēl aktīvi šiverējās pa mašīnu, paņēma somu, un kopā jau devāmies pie Daugavas. Brīdī, kad tuvojāmies Daugavai, aizrāvās elpa – prieks, par pirmajām lēni krītošajām sniega pārslām, dūmakainais Vanšu tilts un tālumā izgaismota Vecrīga ar visiem baznīcu torņiem un laternām... Likās, ka pasaule apstājas šajā mirklī, lai es to varētu izbaudīt arvien ilgāk un ilgāk.
Vēl vairāk elpa aizrāvās brīdī, kad vīrietis no somas izvilka pledu, apsedza mani, lai nesapūš Daugavas vēji, kā arī vēl somā izrādījās labi noslēpts termoss ar siltu piparmētru/cidoniju tēju, kas ir mana mīļākā! Tā kā abi esam kaislīgi ceļotāji, mīļotais bija pat parūpējies par krūzītēm, kas tika iegādātas dažādās valstīs. Jā, šobrīd to visu atceroties saprotu, ka viņš bija padomājis par katru sīkumu jau pirmajā mūsu randiņā. Vakars tika pavadīts ar skatu uz Vecrīgu un nemitīgā pļāpāšanā par ceļošanu, hobijiem un dažnedažādākajām tēmām, dzerot silto piparmētru tēju. Spilgi atceros brīdi, kad mūsu acu skatieni satikās, vērojot, kā uz sejas nosēžas kāda skaista, liela sniegpārsla. Tik kautrīgi, bet tajā pašā laikā ļoti ieinteresēti, iekšā visu laiku virmoja sajūta – kā man gribētos, lai viņš tagad mani apskautu un samīļotu. Mums abiem acīs zibeņoja simpātijas vienam pret otru, bet, ņemot vērā mūsu abu politkorektumu un pirmo randiņu, šī sajūta arī palika tikai intrigas līmenī. Abi bijām manāmi sakautrējušies no savām vēlmēm un sajūtām.
Un pēc šī skaistā pirmā randiņa sākās mūsu kopīgais ceļš, pēc kura sekoja vēl daudz skaistu tikšanos un arī kopdzīve. Jau iepiekš mēs skaidri zinājām, ka mūsu jaunizveidotajā ģimenē būs tradīcija jubilejās doties uz Saules akmeni un simboliski pakavēties atmiņās par pirmo tikšanos.
Gads paskrēja ātri, un jau atkal bija decembris. Šoreiz 6. decembris iekrita sestdienā un bija skaidrs, ka vakarā dosimies uz mūsu tikšanās vietu romantiskā atpūtā. Diena bija bez sniega, pat diezgan lietaina un drūma. Vienā brīdī manī pat pamodās mazais slinķis, un vēlējos piedāvāt mīļotajam doties uz Saules akmeni citā dienā, kad būs sniegs, taču viņš šajā ziņā bija ļoti kategorisks. Centās "pa kluso" iegādāties šampanieti, bet šoreiz jau es zināju, kam tas paredzēts un tikai pasmaidīju par viņa centību mani pārsteigt.
Braucot pa krasta ielu, jau bija redzams Saules akmens, un tā logos iekrāsojās enģelis. Mīļotais vēl noteica, ka viņš to esot sarunājis par godu mūsu gada jubilejai, uz ko es pasmējos un noteicu, ka man vairs nav tas naivais vecums, ka tam būtu spējīga noticēt. Abi pasmējāmies un devāmies tālāk.
Ierodoties pie Saules akmens un virzoties pie Daugavas, tālumā rezēju cilvēku tēlus un nodomāju, cik žēl, ka šogad tur ir vēl kāds, nevarēsim izbaudīt divvientulību... Un te pēkšņi dzirdu, ka mīļotais kādam zvana un saka: "Sākam!" Šajā brīdī es biju pilnībā apjukusi, vienīgais, kas man iešāvās prātā, iespējams, mūs brālēns uzvedīs Swedbank ēkas augšējā stāvā, lai varētu vērot Vecrīgu, jo viņš tobrīd tur strādāja. Bet šoreiz mana sieviešu intuīcija nošāva greizi. Tuvojāmies Daugavai, un spilgti atceros mīļotā teikumu: "Atceries, tu man viendien lūdzi, lai es tev uzdāvinu mazu brīnumu, tad veries tālumā, jo mazs brīnums tevi tur gaida..." Pēc šiem vārdiem pie Daugavas iemirdzējās brīnumsvecītas kuplā skaitā. No šiem vārdiem un romantiskā skata man acīs jau saskrēja asaras, bet vēl lielāks pārsteigums bija brīdī, kad, tuvojoties brīnumsvecītēm, man skaidri iezīmējās pazīstami tēli – labākā draudzene, mamma, tētis un tuvi draugi. Pienākot pie viņiem tuvāk, mīļotais jau bija uz viena ceļa un, skatoties man acīs, lūdza manu roku. Lai kā es vēlētos atcerēties visus skaistos vārdus, ko viņš teica, nespēju, jo saviļņojums, prieks, pārsteigums un neziņa ņēma virsroku... Atceros tikai domu, ka viņš visu mūžu vēlas sajust mani sev blakus! Lieki piebilst, ka asaras tecēja aumaļām un vaidziņi sāpēja no smaidīšanas. Jā, viņš tiešām man uzdāvināja mazu brīnumu! Ar to man vienmēr paliks atmiņās šis emocionālais un skaistais bildinājums!
Pēc kaislīga skūpsta un jāvārda došanas visi kopā ar draugiem un radiniekiem nosvinējām šo skaisto mirkli ar šampanieša glāzi. Visi mūs apsveica un sabučoja dikti, dikti. Mana labākā draudzene izplūda asarās kopā ar mani. Lieki piebilst, ka viņa šobrīd ir arī mana vedējmāte. Sajūtas fantastiskas, emociju gamma ļoti plaša, no nesapratnes un neliela šoka līdz patiesam sirsnīgumam. Atzīšos, šie apsveikumi no draugiem lika justies ļoti mīlētai un svarīgai, jo tieši mūsu dēļ visi šie cilvēki atrada laiku un ieradās! Mana dzīves filozofija ir pavisam vienkārša – laiks ir lielākā dāvana, ko mēs viens otram varam dot, jo tā ir daļa no mūsu dzīves, ar ko mēs dalāmies.
Pēc pirmajām minūtēm, kad jau biju nedaudz atguvusies, pieslēdzās loģika un radās jautājums, kā mīļotais zināja gredzena izmēru, kas, starp citu, derēja perfekti, ja man iepriekš nav bijuši gredzeni. Un te atklājās visas konspirācijas: šis pasākums jau tika rūpīgi plānots vismaz mēnesi iepriekš un tika iesaistīti mani draugi, kur katram bija savs uzdevums. Gredzena jautājums bija uzticēts manai labākajai draudzenei, kas uzmanīgi mani bija pētījusi un sarunu kontekstā tirdījusi par gredzeniem.
Visai pasaulei esmu gatava atzīties, ka man blakus ir fantastisks vīrietis un šis skaistais bildinājums tika izplānots pat bez kripatiņas manu aizdomu! Šī gada augustā mēs visi kopā svinēsim mūsu mīlestības svētkus!