No viņa fotogrāfijām dvesmo puķu aromāts, virmo gaiss un liegi apņem saules stari. Jūsu uzmanībai – foto mākslinieks, humānists, estēts un dzīves filozofs – Mārcis Baltskars.

Pastāsti par savu bērnību.

Esmu dzimis Cēsīs, kur arī pavadīju pirmos 18 savas dzīves gadus. Man ļoti patika un arī labi padevās kokapstrāde, tāpēc Cēsu 4. arodvidusskolā apguvu galdnieka profesiju. Šo nodarbi neesmu pametis – vēl joprojām daudz ko gatavojuno koka un sapņoju, ka reiz man mājās būs pašam sava maza darbnīciņa. Pēc vidusskolas beigšanas devos uz Rīgu, lai studētu ekonomiku un uzņēmējdarbību, kas tajā laikā bija ļoti populāri. Jāteic, ka tas man ir ļoti noderējis gan personīgajai izaugsmei, gan arī fotogrāfa darbam, jo fotografēšanu esmu varējis veiksmīgi pārvērst par savu biznesu, atrodot veidus, kā ar to labāk nopelnīt.

Kā tu sāki nodarboties ar fotografēšanu?

Tas bija kā sniegs jūlija dienā, kas pilnīgi negaidīti uzkrita man uz galvas. Līdz brīdim, kad pirms 10 gadiem sāku ar to nodarboties, par fotografēšanu vispār nebiju domājis. Iesākumā vienīgais, ko es par to zināju, bija fakts, ka ar fotoaparātu var uztaisīt bildes – un tas arī viss. Pēc studiju beigšanas atradu darbu profesijā un strādāju normētajā darba laikā no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Pēc kāda laika secināju, ka, ejot pa šo iemīto taciņu, man ir zudis entuziasms un ka es strādāju tikai tāpēc, lai nopelnītu kaut kādu naudu, neraugoties uz to, ka darbs man vairs nerada prieku. Pēc pārrunām ar priekšnieku sapratu, ka man dzīvē ir kaut kas jāmaina, un iesniedzu atlūgumu. 2–3 mēnešus meklēju līdzvērtīgu darbu iepriekšējam, bet laimīgā kārtā neko neatradu. Tā kā man jau pirms kāda laika bija radusies interese par fotoaparātu un visiem tiem fincikļuškiem, es nopirku savu pirmo fotoaparātu, un tā tas viss sākās. Pieteicos uz trīs dienu fotoplenēru Zvārtavas pilī, kur Latvijas vadošie fotogrāfi pasniedza kursus kopā ar profesionāliem modeļiem, stilistiem, vizāžistiem un frizieriem. Pēc šī plenēra man radās apetīte, un es sāku ar fotografēšanu nodarboties arvien vairāk. Manas sociālajos tīklos publicētās bildes raisīja cilvēku interesi, un es sāku saņemt fotografēšanas piedāvājumus. Pēc kāda laika atskārtu, ka par to varu prasīt arī naudu, līdz beidzot bija klikšķis un es sapratu, ka ar fotografēšanu nodarbošos profesionālā līmenī, un citas darba iespējas vairs nemeklēju.



Atskatoties uz pēdējiem 10 gadiem, es varu teikt – ja cilvēks ir savā vietā, tad viņam veicas. Es neko speciāli nemeklēju un nedarīju, tas viss sākās pavisam nejauši un vēlās kā sniega bumba no kalna: iepazinos ar cilvēkiem, kuri man ļoti palīdzēja, deva darbu un atbalstīja, un tā tas visu šo laiku ir bijis – viss notiek pats no sevis, pilnīgi dabiski un nepiespiesti.

Kā paiet tava ikdiena?

Kāzu fotogrāfiem aktīvā darba sezona ir no jūnija līdz decembrim. Šajos mēnešos es strādāju aptuveni 12–15 stundas katru dienu bez brīvdienām. Kad jāfotografē kāzas, no rīta braucu uz kāzām, mājās atgriežos ap diviem naktī, izguļos un no rīta braucu uz nākamajām kāzām. Dienās, kad nekas nav jāfotografē, no rīta piesēžos pie datora, vēlāk paēdu pusdienas, vakarā pieceļos no datora un dodos pie miera. Lai nesanāktu mazkustīgs dzīvesveids, pa vidu cenšos arī pasportot.

Fotogrāfa darbs nebeidzas līdz ar fotoaparāta podziņas nospiešanu. Vislaikietilpīgākā ir bilžu pēcapstrāde. Ja es strādātu normālā darba režīmā, vienas kāzu fotosesijas bilžu apstrādei man vajadzētu vismaz nedēļu, bet, tā kā es strādāju daudz vairāk un operatīvāk, jaunais pāris savas bildes saņem ātrāk. Citur pasaulē fotogrāfiem ir speciāli bilžu apstrādes asistenti, bet mūsu tirgus situācijā nekas tamlīdzīgs nav iespējams, turklāt otrs cilvēks arī redz citādāk.

Šovasar bija mans personīgais rekords – piecas kāzas pēc kārtas! Es tam savlaicīgi sagatavojos – uzlādēju visas ierīces, sakārtoju foto kartes un izgludināju drēbes piecām dienām uz priekšu. Kad atbraucu mājās, nomainīju visu komplektu, pārlaidu nakti un nākamajā dienā braucu tālāk. Sākumā domāju, kā to varēšu izturēt, bet beigās pat nejutu sagurumu, jo biju šim kāzu maratonam kārtīgi sagatavojies. Man nav par ko sūdzēties, es jūtos ļoti labi arī tad, kad ir daudz darba. Vasarā gan es labprāt vairāk laika pavadītu ar ģimeni, bet to pēc tam cenšos kompensēt ziemā.





Kādas vērtības ir tavas dzīves pamatā?

Man ir ļoti svarīgi dzīvot saticīgi un būt patiesam. Vēlos, lai cilvēki viens otram pasacītu to, kā ir, nevis to, cik viss ir skaisti, patiesībā domājot ko citu. Bieži vien mēs dzīvojam savā pasaulē un mums liekas, ka viss ir ļoti labi. Ja mums neviens neko nepasaka, tad mēs neizaugam, tikai maļamies savā vidē. Tas ir ļoti saistīts arī ar manu darbu: man vajag, lai man tuvi cilvēki pasaka, ka kaut kas ir ļoti labi, un arī to, ja kaut kas ir slikti. Ir lietas, kas man pašam ļoti patīk, bet citiem liekas citādāk. Man gribas zināt, kā izskatās no malas.

Tu proti radīt tiešas klātbūtnes efektu ikvienā fotogrāfijā. Kā tu to panāc?

Citi fotogrāfi man bieži jautā, kā es nobildēju to vai citu kadru, bet es nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Man ļoti reti ir bijis tā, ka es kaut ko iepriekš domāju un īpaši gatavojos. Es vienkārši pamanu mirkli, to nobildēju, un fotogrāfija sanāk pati no sevis. Man tam nav izskaidrojuma. Varbūt tā ir veiksme, intuīcija vai pieredze... Es ķeru mirkli un cilvēku emocijas. Reizēm pasaku viņiem, ko labāk darīt vai nedarīt, bet es nezinu, no kurienes tas viss nāk – varbūt augstāku spēku sūtīta iedvesma…




Man nesen bija projekts „Vai izmēram ir nozīme”, kur es kāzas fotografēju ar parasto digitālo fotoaparātu. Šī projekta laikā sapratu, cik liela nozīme ir intuīcijai un pieredzei. Līgava nāk ārā no baznīcas, un ar parasto fotoaparātu nevar paspēt uztaisīt 10 kadrus, kā es to parasti daru ar profesionālo fotokameru; var uztaisīt vienu kadru, jo fotoaparāts ātrāk nefokusējas. Es jau zināju, kurā vietā varētu sanākt vislabākais kadrs, un uz to arī koncentrējos. Bieži vien nepietiek ar to, ka fotogrāfs ir kaut ko izdomājis – liela nozīme ir laikapstākļiem un videi. Tie fantastiski skaistie un maģiskie kadri rodas tad, kad ir vējš, saule, lietus vai vēl kaut kas neparedzēts.

Ar kādiem hobijiem nodarbojies?

Agrāk, kad vēl strādāju algotu darbu, man bija ļoti daudz hobiju – es slēpoju, snovoju, spēlēju tenisu, braucu ar moci, daudz ceļoju pa Latviju, spēlēju futbolu, regulāri makšķerēju. Man patīk būt kustībā un atrasties pie dabas, es nespēju sēdēt dīvānā. Pats audzēju un stādu tomātus un puķes, darbojos ap māju. Brīvajos brīžos vienmēr atrodu ko darāmu. Pēdējā laikā esmu sācis interesēties arī par kāzu filmēšanu, gribas dažādot profesionālo dzīvi.

Vēl viens no maniem hobijiem ir bilžu kastīšu izgatavošana no koka: tas ir īpašs iesaiņojums, kādā es klientiem nododu kāzu fotogrāfijas. Šīs koka kastītes es apgleznoju (arī to esmu sācis darīt!) ar individuāliem zīmējumiem un jaunā pāra iniciāļiem. Lai gan šis process paņem diezgan daudz laika, man tas ļoti patīk. Sanāk, ka pilnīgi viss ir mans roku darbs, sākot no fotografēšanas un beidzot ar iesaiņojumu.

Vai tev patīk arī gatavot ēst?

Jā, man ļoti patīk kulinārija, turklāt pašam garšo tas, ko esmu pagatavojis, varbūt tāpēc tik bieži to daru. Kad atrodos dienvidu zemēs, vienmēr baudu jūras veltes – man ļoti garšo zivis, un garneles varu ēst spaiņiem. Esmu ļoti iecienījis itāļu virtuvi, un kā kārtīgam latvietim man garšo arī gaļa, ko es daudz grilēju – tas gan neesot īpaši veselīgi, bet man garšo.

Desmit gadus fotografējot kāzas, noteikti ir atgadījies pa kādam kuriozam...

Jā, tādu ir ne mazums! Nāk prātā stāsts par kāzu plānošanu: viens pāris bija izvēlējies Saulkrastu pludmali par savu kāzu ceremonijas vietu. Pāris šo vietu bija noskatījis pavasarī, kad Saulkrastos viss ir zaļš un skaists, un kāzas viņiem notika kādā vasaras sestdienā. Jūs droši vien varat iedomāties, kas šajā laikā notiek pludmalē... Tur bija pilns ar atpūtniekiem! Sanāca kāzu viesi, nostājās pusaplī, ierīkoja balto arku un celiņu starp smiltīs guļošajiem vasarniekiem, kas ar interesi noskatījās svinīgajā ceremonijā. Lieki teikt, ka visās bildēs bija redzami ne tikai kāzu viesi un jaunais pāris, bet arī pludmali baudošie puskailie atpūtnieki.

Arī man pašam reiz gadījās kurioza situācija. Es bieži braucu uz Maskavu fotografēt kāzas un sākumā parasti nokārtoju tūristu vīzu 30 dienām. Vienā no reizēm, kad man bija jābrauc uz Krieviju, es jau biju gatavs doties laukā no mājas, kad ciemiņi, kas toreiz viesojās mūsmājās, it kā starp citu pajautāja: „Tev vīzu arī vajag?”. Tas man bija kā āmura belziens pa pieri! Es biju pilnīgi aizmirsis par vīzu! Lidojums paredzēts pēc divām stundām, bet man nav vīzas. Kāda tur Maskava – es nekur netieku! Ātrumā apzvanīju zināmos kantorus, kur dod vīzas, bet, protams, neviens tik ātri neko nevarēja līdzēt. Piezvanīju arī kāzu organizētājiem un izstāstīju situāciju. Maskavā visi stresā, jo kāzas ir nākamajā dienā un fotogrāfa vēl nav! Par laimi, viss tomēr beidzās laimīgi, un caur pazīšanos un labiem cilvēkiem es vīzu dabūju un aizlidoju tajā pašā dienā ar vēlāku reisu, bet stress sākumā bija ļoti liels.

Kas ir būtiskākās atšķirības, ko esi pamanījis, strādājot ar ārzemju klientiem un ārpus Latvijas?

Esmu fotografējis kāzas visās Eiropas dienvidu zemēs un daudz strādāju arī Maskavā. Viena no galvenajām lietām, kas mani skumdina, ir tā, ka ārzemnieku kāzas fotografēt ir foršāk. Viņi ir atvērtāki, emocionālāki, draudzīgāki, priecīgāki, un tādā vidē rodas pavisam citas sajūtas. Ja latvieši ceremonijā neuzdrošinās aplaudēt, tad ārzemnieki to dara.

Visas ārzemju kāzas, kurās esmu fotografējis, ir bijušas ļoti emocionālas. Ja raud, tad raud, jo gribas raudāt, turpretī latviešu kāzās bieži esmu piefiksējis cilvēkus sakām: „Tu tikai neraudi!”. Bet kāpēc ne? Kas var būt skaistāks par brīdi, kad tev no labsajūtas birst prieka asaras! Man pašam ir bijis tā, ka fotografēju kāzas un man acis kļūst miklas no saviļņojuma.

Ārzemniekiem nav problēmu parunāties – viņi pienāk, pajautā, kā es jūtos, vai viss ir labi, papļāpā par dzīvi. Latvieši ko tādu dara ļoti reti un drīzāk vakarpusē, kad jau ir pavairāk iedzerts. Jā, latvieši kāzās arī ļoti daudz dzer. Protams, ir izņēmumi, bet tādu ir maz. Ārzemnieki savukārt vairāk cenšas izbaudīt mirkli, līdz ar to arī fotogrāfam ir vairāk, ko bildēt.

Vistrakākie laikam ir spāņi – tas viņu dzīvīgums ir neaprakstāms! Biju reiz kāzās, kur visa diena bija viena liela ballīte, un jautrība valdīja nepārtraukti. Vakarā, kad jau bija sākušās dejas, pasākuma vadītājs un muzikanti apmēram divas stundas stāvēja maliņā un skatījās, kā spāņi sev sarīko ballīti – kāzu viesi dziedāja, dejoja un visiem bija jautri. Viss iesākās ar to, ka kāds no viesiem sāka spēlēt ģitāru, veltot jaunajam pārim apsveikuma dziesmu. Ar vienu dziesmu, protams, nekas nebeidzās: ģitāristam pa kārtai pievienojās dziedātāji, okupēdami muzikantu mikrofonus, un rāva vaļā dziesmu pēc dziesmas. Visi līksmoja, dziedāja un dejoja. Ko tādu latviešu kāzās diez vai izdosies novērot. Laikam ir jānomainās paaudzei, varbūt tad mēs kļūsim citādāki, kaut nedaudz atvērtāki.

Fotogrāfs savā ziņā ir arī režisors. Kā tu panāc cilvēku atraisīšanos, dabisku un nepiespiestu izturēšanos?

Nav tāda pāra, kuram nevarētu uztaisīt skaistas kāzu bildes! Ja pāris notic tam, ko es daru, ir ļoti viegli strādāt. Parasti vados pēc laikapstākļiem un vides, tad viss sanāk dabīgi. Pirms kāzām par fotosesijas scenāriju es nedomāju, man patīk noķert īsto sajūtu tieši tajā brīdī, kad ir jābildē. Var gadu iepriekš izplānot, ka kāzu dienā brauksim uz jūrmalu fotografēties, bet nav iespējams paredzēt, kādi būs laikapstākļi, tāpēc pārsvarā vienmēr sanāk improvizēt.

Ir daudz fotogrāfu un fotografēšanas stilu. Pirms vienojamies par sadarbību, es klientiem iesaku apskatīties manas bildes, jo es varu uztaisīt tikai tā un ne citādāk. Ir bijuši gadījumi, kad aģentūra mani nolīgst darbam ārzemēs, un es, jauno pāri ieraudzīdams tikai pašā kāzu rītā, saprotu, ka mēs nevaram tikt uz viena viļņa. Tad ir ļoti grūti strādāt.

Draudzība taču arī izveidojas starp tiem cilvēkiem, kas ir uz viena viļņa, jo tad viss notiek dabiski un viegli. Protams, tas nenozīmē, ka kādi cilvēki būtu sliktāki par citiem; viņi vienkārši ir citādāki. Ja mēs kāzu dienā nevaram parunāt arī par dzīvi, tad ir grūti.

Tātad tev ir svarīgi ne tikai skaisti nofotografēt, bet tam visam arī dot pievienoto vērtību...

Es cenšos ar katru pāri runāt – konsultēju un palīdzu, lai viņu kāzu diena izdotos pēc iespējas labāka. Kā es parasti smejos – visvairāk redzējis ir fotogrāfs, jo viņš ir klāt no gatavošanās brīža līdz kāzu galvenās daļas beigām. Man ir liela pieredze šajā jomā – esmu sabildējis apmēram 300 kāzu vairāk nekā 10 valstīs ar vismaz 10 dažādu tautību cilvēkiem, līdz ar to daudz ko zinu un varu pastāstīt. Es nekad neesmu kategorisks un nenosaku pārim, kas viņiem jādara obligāti. Es stāstu, kā būs, ja mēs darīsim tā vai citādi, un pārim vienmēr ir izvēles iespējas. Tas man ir ļoti svarīgi. Ja pāris tajā ieklausās, tad ir pavisam forši!




Kas pāriem būtu jāņem vērā, gatavojoties fotosesijai un tās laikā?

Jāatceras, ka fotogrāfs kāzu dienu var atspoguļot tikai tādu, kādu pāris to parāda. Fotogrāfs nevar uztaisīt kaut ko maģisku, ja nekā tāda nav. Protams, ir labāk un sliktāk izdevušās kāzas, ir pāri, kuri visu noorganizē ļoti labā līmenī, un pāri, kuriem kaut kas nav izdevies tik labi, kā gribētos. Galvenais, kas jāsaprot, – fotogrāfs nobildēs to, ko jūs parādīsiet.



Ja vēlaties skaistas fotosesijas bildes, tam ir jāatvēl laiks – fotosesiju nevar uzņemt 5 minūšu laikā. Ja vēlaties fotografēties mežā, pie jūras un pilsētā, jāparedz vēl vairāk laika, ierēķinot arī laiku, kas paies ceļā. Ja pāris grib skaistas bildes ar lietussargiem vai kādiem citiem atribūtiem, tad pašiem par to jāparūpējas, jo fotogrāfs to nenodrošina.

Pāriem iesaku bildēties vidē, kur pašiem vislabāk patīk atrasties: ja gribam fotosesiju mežā, tad braucam uz mežu un fotogrāfs izdomās, ko tur darīt. Ja fotoprogrāfs pāri ievelk kaut kādā vecā mājā vai drupās, kur pārim nepatīk, – kādas tur var būt emocijas? Tieši tāpēc komunikācija starp pāri un fotogrāfu ir ļoti svarīga. Man prieks, ka daudzi pāri atsakās no lietām, kas nav viņu stilā, un uztaisa tādas kāzas, kādas patiešām vēlas. Protams, to visu var apaudzēt ar interesantām lietām un aksesuāriem – lietussargiem, motorolleriem, riteņiem, dūmu svecēm. Jāņem vērā, ka visu mazliet var izmainīt laikapstākļi: vējš mēdz izjaukt fotosesijas plānus ar dūmu svecēm, lietus var izjaukt saulainu fotosesiju, bet galvenais ir pielāgoties apstākļiem un izbaudīt procesu. Skaistas fotosesijas dēļ ir sanācis pāris reizes jauno pāri arī izpeldināt jūrā ar visu kāzu kleitu...

Ir svarīgi, lai ne tikai fotografēšanās, bet arī pašas kāzās noritētu tā, kā pāris to vēlas. Es uzskatu, ka copy+paste varianti no internetā redzamām svešu pāru kāzām un izdarībām nav labākais variants. Manuprāt, ir svarīgi, lai pāris zinātu, kāpēc kaut ko dara, un vadītos pēc savām sajūtām. Daudzi pāri, piemēram, nezina, kas ir mičošana un kāda ir šī rituāla nozīme. Man liekas, ka tad tas nav īsti patiesi. Ja darām, tad arī zinām un saprotam, kāpēc, nevis darām darīšanas pēc.



Kā tu relaksējies pēc saspringta darba cēliena?

Man ir svarīgi pavadīt laiku ar ģimeni, jo tas ir visa pamatā. Nodarbojos ar saviem hobijiem, kam ziemas sezonā varu veltīt vairāk laiku. Tā kā vasara paiet fotografējot, es sauli cenšos ķert ziemā, aizbraucot uz siltajām zemēm. Mani ļoti saista valstis, kurās cilvēki runā spāņu valodā, un es vēlos šo valodu apgūt. Brīžiem pārņem sajūta, ka man vajadzētu dzīvot tur, jo šajās valstīs es jūtos ļoti labi. Nezinu, kā būtu pieņemt citas tautas kultūru, ja man tajā būtu jādzīvo ilgāk, bet ceļot uz šīm valstīm man ļoti patīk. Saule, kalni... Jā...

Esmu aktīvs slēpotājs un parasti braucu uz kalniem slēpot. Ja daudzi tur brauc kā uz sporta nometni, tad es braucu vienkārši baudīt kalnus, nesteidzīgi slidinoties pa lēzenām trasītēm un izbaudot dabu. Man vispār patīk baudīt procesu – arī kāzas cenšos bildēt bez stresa, tad viss sanāk daudz labāk.

Lai cik dīvaini tas izklausītos, es relaksējos, fotografējot kaut ko citu, nevis kāzas, piemēram, aizbraucot pabildēt saulrietu. Tā sanāk kā meditācija, kad varu nedomāt, bet vienkārši atpūsties. Latvijā ir ļoti daudz skaistu vietu, ēku, mums ir meži, pļavas... Esmu bijis daudzviet pasaulē un, atgriežoties Latvijā, vienmēr saprotu, ka šeit mēs pie katra pakša varam kaut ko skaistu nofotografēt. Viens no pēdējiem braucieniem man bija uz Kanāriju salām vasaras vidū – tas ir laiks, kad tur nekādu zaļumu nevar dabūt. Vienīgais, kas tur ir skaists, ir okeāns un 3 palmas, pie kurām var nofotografēties. Varbūt tur ir citas lietas, bet dabas zaļumu un skaistumu pie mums, Latvijā, ir ļoti viegli noķert.

Par ko visvairāk priecājies un novērtē savā dzīvē?

Vislielākais prieks ir par to, ka varu darīt lietas, kas man patiešām patīk. Arī pēc 10 gadiem man tik ļoti patīk fotografēt, ka uz katrām kāzām dodos ar prieku. Ja kādu laiku nav bijis kāzu, man to pietrūkst. Tā ir liela laime, ja cilvēks var nodarboties ar to, kas viņam patīk, un par to arī saņemt naudu. Kaut vairāk cilvēku tā varētu!

Mans darbs ir skaists – vienmēr apkārt smaidīgi cilvēki, kāzas, fotosesijas, produkti, arhitektūra – skaistas lietas, salīdzinot, piemēram, ar tiesu izpildītāju darbu, kuriem katru dienu jāsaskaras ar negatīvo. Ja tu visu laiku esi mīlestības piepildītā vidē, kā gan vari būt nelaimīgs?

Bieži vien mēs baidāmies uzsākt ko jaunu. Es nogriezu visu veco kā ar nazi, un tikai tad pie manis atnāca mana sapņu nodarbošanās. Ja es nebūtu aizgājis no algotā darba, pieļauju, ka neko tādu šobrīd nedarītu. Kad atbrīvojies no visa liekā, tu atbrīvo vietu jaunajam. Šādas krasas pārmaiņas gan ir vairāk raksturīgas radošiem cilvēkiem. Es nebiju domājis, ka esmu ļoti radošs, bet redz’ kā izrādījās.

Kādas ir tavas sapņu kāzas?

Daudzi jautā, kādas būs manas kāzas un kas tās fotografēs. Tā kā kāzas ir mana ikdiena, nodarbošanās un dzīvesveids, domāju, ka ļautu izpausties otram cilvēkam un veidotu tādas kāzas, kādas gribētu viņa, un vērotu, kā viņa priecājas, un pats gūtu no tā prieku. Esmu bijis tik daudzās kāzās, ka mani pārsteigt būtu ļoti grūti: es jau zinu visu, ko teiks mācītājs, zinu, kas notiek pēc ceremonijas un visos citos posmos. Man varētu būt arī lauku kāzas šķūnī ar vienkāršu ballīti, bez pils un muižas. Kad pienāks šī diena, es par to padomāšu vairāk. Galvenais, lai būtu emocijas.

Kas tev kā cilvēkam dzīvē ir svarīgākais?

Ģimene un bērni. Kad viņi ir, tad viss mainās – domāšana, dzīves uztvere... Mēs, protams, arī kļūstam vecāki un prātīgāki, bet, ja es salīdzinu, kāds es biju 20 gados un tagad, – tie ir divi dažādi cilvēki. Protams, man svarīgs ir arī mans darbs, kas aizņem ļoti daudz laika, bet tā kā tas ir mans hobijs, tad esmu līdzsvarā ar to.

Tā sajūta, kad nodod cilvēkam bildes un viņš pēc tam atraksta labus vārdus, ir fantastiska! Es krāju šīs vēstules, lai brīžos, kad nosēžas baterijas, es atkal varētu uzlādēties.

Raksta titulbilde un izmantotie attēli: Mārcis Baltskars