Dzimusi Rīgā un studējusi prestižajā ESMOD modes mākslas skolā Francijā. Piedalījusies skatēs Riga Fashion Week un modes nedēļās Parīzē, Sanktpēterburgā un citur pasaulē.

Kāzu un vakarkleitu kolekciju māksliniece Katja Šehurina ieguvusi atzinību, kļūstot par Latvijas 2009. gada dizaineri. Viņas ikdiena aizrit starp piegrieztnēm un mežģīnēm, piepildot daudzu meiteņu bērnības sapņus par īpašo kleitu kāzu dienā.

Kā aizsākās tava interese par modi?

Es jau bērnībā šuvu lellēm apģērbu un biju pārliecināta, ka ar to nodarbošos. Pabeidzot Rīgas 40. vidusskolu, pusotru gadu mācījos Sanktpēterburgas Tehnoloģijas un dizaina universitātē. Varbūt tāpēc, ka mans vectēvs bija mākslinieks? Nezinu, no kurienes interese radās, taču tagad skatos uz savu trīsgadīgo meitu, kas mājās sāk piegriezt kleitas un prasa, kā uztaisīt piedurknes. Saku: “Izgriez caurumu.” Nē, viņa gribot garas. Nu, garas viņai vēl nesanāks (smejas). Esmu ļoti pateicīga vecākiem, ka viņi mani vienmēr ir atbalstījuši un devuši iespēju savā dzīvē darīt to, ko es gribu.

Kāzu kleitas visām gaumēm budžetiem

Vai tev ir bijis brīdis, kad neesi pārliecināta par savu izvēli?

Protams, man ir bijuši tādi brīži. Ir bijis pat bail. Sākumā jau arī nebija tādu iespēju un skolu, kur to visu apgūt. Lai mācītos citur, dzīvotu citā valstī, bija nepieciešami papildus līdzekļi. Pirms studijām Francijā gāju uz viengadīgiem kursiem ar specializāciju interjera dizainā. Tas šķita gan radoši, gan praktiski, gan noderīgi. Tolaik Latvijā modes dizains vēl nebija attīstīts. Kas tad mums bija - Bruno Birmanis un Natālija Jansone. Sanktpēterburgas studiju laikā es vēl nedomāju, ka izvēlēšos modi. Pēc tam man bija attiecības ar cilvēku, kas dzīvoja Francijā, tas arī sakrita, ka aizbraucu, gandrīz nedomājot. Tētis mani atbalstīja un teica: ”Ja tikšu uzņemta Francijas augstskolā, tad varu doties.” Tā bija liela uzdrīkstēšanās, taču tobrīd tik pareizi sanāca.

Vai iestājeksāmeni bija sarežģīti? Varēji arī netikt?

ESMOD ir vecākā modes skola Francijā, kur var iestāties bez jebkādām priekšzināšanām, taču pirms tam ir pārrunas ar skolas direktoru un pasniedzējiem, kuru laikā ir jāspēj pārliecināt un argumentēt savu izvēli un vēlmi studēt. Man pārrunas ilga apmēram trīs stundas. Pirmoreiz mūžā tik daudz runāju franciski, pusi vēl angliski, pārējo rādīju ar rokām un žestiem. Es gan biju tik satraukusies, ka šobrīd vairs neatceros neko no tā, ko stāstīju.

Kā tu izveidoji savu zīmolu?

Kamēr es mācījos, tas vienmēr bija mans sapnis. Taču, kā līdz tam tikt, nebija ne jausmas. Pie tam Francijā man nebija nekādu kontaktu ne ar fotogrāfiem, ne make-up māksliniekiem, jo skolā mēs bijām pārāk nodarbināti, lai veidotu pazīšanos ārpus tās sienām. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc atgriezos Latvijā, - te es visus pazīstu, šķita, ka viss noritētu vieglāk. Un  tieši tajā laikā, kad absolvēju skolu, šeit parādījās pirmās vēsmas par modes industriju. 2007.gada rudenī jau es biju Latvijā.

Vai pareizi sapratu ka, atbraucot uz Latviju, tu radīji savu zīmolu?

Jā, pie tam tas nebija ikdienas apģērbs, bet augstvērtīga luksus klase. Mana specializācija ir haute couture, tas nozīmē daudz roku darba, izšuvumu. Sākotnēji nebiju pārliecināta par savu izvēli, jo šķita, ka Latvijā tas nevienu neinteresē. Taču sanāca tā, ka manā katrā kolekcijā bija viena kāzu kleita, kas vienmēr piesaistīja lielu uzmanību. Tālāk arī viss dabiski notika pats no sevis. Idejas jaunībā jau ir bez mēroga un apstāšanās.

Jautājums, kuru tev droši vien uzdod bieži. Kāpēc Katya Katya?

Zīmola nosaukuma rašanās bija sagadīšanās. Parīzē bija mana pirmā izstāde, un meitene, kas visu organizēja, pieteica mani kā Katya Katya. Tas bija tāpēc, ka viņai bija vēl viena draudzene ar tādu pašu vārdu. Viņa bija Katya, es – Katya Katya. Finālā tas kļuva par manu brendu. Manuprāt, tas ir veiksmīgāk, nekā censties atcerēties manu uzvārdu.

Kā tu raksturotu savu zīmolu un sievieti, kas izvēlas valkāt tavus tērpus?

Es cenšos radīt apģērbu, kuru pati labprāt valkātu. Mūsu modeļu piegrieztnes ir elastīgas un universālas, lai pielāgotos, piemēram, Āzijas klientiem, kam visu vajag nedaudz īsāku, arābu klientiem – ar garām piedurknēm. Tomēr visas kleitas darinātas ar lielu mīlestību un izmantots daudz roku darba. Jaunākajai kāzu kleitu kolekcijai uz jostas var pasūtīt iniciāļus vai kādu atbilstošu jaunā pāru vārdu, teikumu – tas ir ļoti personisks roku darbs.

Kāda bija tava pirmā kāzu kleita?

Tā bija grezna, karalienes Elizabetes stilā – pompoza, krāšņa un teatrāla. Tagad mums ir cita filozofija, veidojam kāzu kleitas tieši pretēji – domājam par ērtumu, komfortu un materiālu. Kāzu diena ir gana saspringta, lai tajā sevi papildus apgrūtinātu. Līgavai tiek pievērsta liela uzmanība, bet garas kleitas līdz zemei nav mūsu ikdienas apģērbs. Lielu uzmanību pievēršam, lai tajā var patīkami justies, no materiāliem izvēloties kokvilnu un zīda mežģīnes, kas ir īpaši delikātas. Jaunajā kolekcijā ir izmantota zīda tafta, daudz tilla, kas man pašai patīk un ir tuvs materiāls.

Kā tu raksturotu sievieti, kas savām kāzām izvēlas tavu radīto kleitu?

Šķiet, ka manu darināto kāzu kleitu izvēlas sieviete, kas ir dabiska un pašpārliecināta, kurai nav nekas citiem jāpierāda, jo šis notikums ir būtisks tikai viņai. Tāda, kura nebaidās, ko citi domās, ka kleita nav klasiska, bet atšķirīga un unikāla. Lielākoties manu kleitu īpašnieces arī svinību un ceremoniju vietu izvēlas kaut kur pļavā, laukos, šķūnī. Vietās, kas nav klasiskas.

Kāda bija tava kāzu kleita?

Mana kleita bija ar strausu spalvām! Man teica, ka līgavai šūt sev tērpu esot slikta zīme, tāpēc es izdomāju modeli, bet mani kolēģi sašuva. Ar strausa spalvām bija smieklīgi – kleita gara, ar garām piedurknēm un mežģīnēm, savukārt apakšā vēlējos strausa spalvas. Uz putnu fermu piezvanīju mēnesi pirms kāzām, jo tikai tad visu biju izdomājusi, septembrī. Viņi man teica – vai jūs esat traka? Strausi tagad nemaina spalvas! Taču es lūdzos tik ilgi, kamēr apniku, un man apsolīja savākt visu iespējamo. Kleitai pietika līdz pēdējai spalviņai. Tas nozīmē: ja kaut ko ļoti vēlas, viss ir iespējams.

Kāda tagad būtu tava sapņu kleita?

Daudz darba esmu veltījusi jaunajām kolekcijām, vienīgi vakarkleitām izvēlētos košākus, izteiksmīgākus toņus, taču tad ir sarežģītāk tērpu pārdot. Tāpēc meklēju balansu starp savām un pircēju vēlmēm, un iecerēm. Jaunā kolekcija man pašai šķiet spēcīgāka, stingrāka, jo šobrīd modi, manuprāt, veido kontrasti – romantiska kleita kopā ar ādas jaku un zābakiem vai džinsi un elegantas kurpes, lai ir miksētas sajūtas. Tas ir ietverts arī vakarkleitu kolekcijā. Savukārt kāzu kleitu kolekcija vienmēr ir personiskāka, intīmāka, šoreiz ar tām pašām frāzēm un iniciāļiem, kur katrai var piemeklēt kaut ko individuālu.

Vai vēlētos šūt apģērbu vīriešiem?

Kāzām – nē. Tikko pabeidzu darbu Dailes teātra izrādei Bannija Manro nāve, kur man, protams, bija jāapģērbj ne tikai sievietes. Man tik ļoti patīk kaut ko darīt arī citā jomā! Varu nomainīt savus ikdienas pienākumus, pārslēgties un tādējādi iedvesmoties no jauna. Tas palīdz un atsvaidzina. Teātra tērpus veidojot, es varu pilnīgi brīvi ļauties savam radošajam lidojumam.

Kā tas notiek – tu izlasi lugu un jau redzi vīziju, kā apģērbt katru personāžu?

Šajā iestudējumā ir par prostitūtām un ielasmeitām, kas īsti nav mans lauciņš. Tāpēc es režisoram teicu, ka padomāšu. Ja mums būs līdzīga vīzija, tad strādāsim, ja nē – es diemžēl nevarēšu sevi lauzt. Kad atnesu skices, kas man bija diezgan krāsainas pretēji Kristiana Brektes iecerētajai drūmajai scenogrāfijai, teātra direktors teicis, ka tā varētu būt krāsainākā latviešu izrāde. Taču režisors man rādīja ļoti līdzīgus attēlus, ko viņš bija iecerējis. Mums domu gājiens un vīzija tomēr bija saskanīga.

No kā tu iedvesmojies?

No sievietēm, kas ir interesantas, spēcīgas personības, kas pašas aktīvi kaut ko dara, tas ir enerģētiski uzlādējoši. No mākslas objektiem. No citām kāzu fotogrāfijām man dažreiz rodas jauni tēli. Bet speciāli neko īpaši nemeklēju, man vienmēr ir jaunas idejas, ko gribētos realizēt, pamēģināt. Ir kolekcijas, kuras man patīk vairāk. Šobrīd pēdējās šķiet vismīļākās, tuvākās. Loģiski, ka tam tā jābūt, bet ne vienmēr ir.

Kas tev šķiet aktuāls šobrīd modē?

Tie ir kontrasti, ko minēju. Man šķiet, ka modē ir haoss, tomēr vairāk aktuāla vēl aizvien ir personība, cilvēka stila sajūta, lai būtu organiski ar to, ko viņš dzīvē dara un vēlas. Agrāk domāju, ka katru sezonu ir piecas jaunas tendences, tagad tas šķiet kaut kur sagudrots. Ir vismaz 55 jaunas tendences, katra ir visaptveroša, individuāli pielāgojama. Man nāk smiekli, ja es redzu žurnālos šādus rakstus. Tajā pašā laikā tā ir šī brīža pasaules aina, kur sociālie tīkli, piemēram, instagram.com ir nogalinājuši modes pasauli ar drēbēm, zīmoliem un slavenībām. Tā visa ir tik daudz un jau redzēts, ka vairs neko tādu negribas. Paskaties, cik daudz cilvēku apkārt ir baltos t-kreklos, džinsos. Tas ir tāpēc, ka viss ir apnicis un tev vairs neko negribas.

Ko tu pati parasti izvēlies no rīta, stāvot pie drēbju skapja?

Ja man ir pienākumiem pilna diena, tad pievēršu uzmanību, lai būtu ērti un komfortabli. Man ir neliels skapis, kur ir tērpi, kas man ilgus gadus ir vismīļākie, un ir apģērbs, ko varu mainīt katru sezonu. Man ļoti patīk vintage. Ja būtu laiks, tad es to tik vien darītu, kā meklētu un dzīvotos pa tāda tipa veikaliņiem.

Kāda ir tava ikdiena?

Tas atkarīgs no sezonas. Man bija piepildīts laiks, jo tapa abas kolekcijas un teātra kostīmi izrādei. Šodien ir pirmā diena bez teātra, kad man ir dīvaina sajūta, jo varu tur nebūt. Ja ir paredzēts tikai mans darbs, tad esmu studijā, kas atrodas blakus manai dzīvesvietai, visu dienu līdz vakaram, kad meita jāizņem no bērnudārza. Ikdienas rutīnā ir jāpārbauda visas kleitas, pasūtījumi, jāiepako, jānosūta klientiem, veikaliem. Jāpasūta jaunas, jāsagatavo materiāli.  Man nav liela komanda – ir asistente, divi šuvēji, kas pie manis strādā jau no paša sākuma, tas ir, 10 gadus, meitene, kas veic roku darbu izšuvumiem, arī lielisks meistars Londonā, kas veic pēdējo piešūšanu tieši pirms kāzām. Ja ir situācija, kad nepieciešams, tad visi šuj. Pat tie, kuri neprot (smejas)! Ja man būtu jāizvēlas cita nodarbošanās, tas varētu būt interjera dizains, tomēr ofisā sēdēt no deviņiem rītā es nevarētu.

Kas tev ir nepieciešams veiksmīgai darba dienai?

Ja ir saspringta darba diena, tad viss ir saplānots pa minūtēm. Lai veiktu Ikdienas darbu, man ir svarīgas brokastis. Lai es būtu produktīva, man nepieciešams klusums, dzirdēt savas domas. Svarīgi, lai ir harmonija. Tad es varu darīt visu.

Vai tev ir kāds sapnis, ko vēlies piepildīt?

Protams, gribētu vairāk pārdot savus darbus. Ja klienti ieplāno kāzas laikus, piemēram, pusgadu pirms tām pasūtot kleitu, tad tikai pusgadu pēc kāzām, kad gatavas fotogrāfijas, es beidzot varu redzēt, kā izskatījās mana kleita. Un tas brīdis mani vienmēr ļoti iepriecina. Es atceros klientus, jo es viņiem pārdodu svētkus. Reizēm kleita ir galvenais, par ko līgava ir sapņojusi jau kopš bērnības.

Ir tādi sirsnīgie brīži, kad, piemēram, pielaikošanas laikā atbrauc tētis, ierauga meitu un sāk raudāt. Tas ir tāds saviļņojums! Ar kāzu kleitām ir maģija. Nesen Londonā meita viena modeļa kleitu uzlaikoja trīs reizes starp desmit citām, un katru reizi, kad viņa uzvilka to vienu, mammai acīs bija asaras. Tad tās ir īstās kleitas. Mēs arī ar saviem klientiem arvien vairāk runājam par sajūtām nevis piegrieztnēm. Visu laiku prasām, kā jūs jūtaties. Ja līgava neko nejūt, tad tā nav īstā.

Kas tev dzīvē ir nozīmīgākais?

Pirmkārt, ģimene. Veselība. Darbs. Man personīgi šķiet, ka sieviete pēc definīcijas ir tā, kas vienmēr ir aktīva. Nemitīgi sevi attīsta. Vienlaikus jābūt mierīgai, jo no tā ir atkarīgs ģimenes balanss. Sieviete veido emocionālo pusi attiecībās, ko jūt gan bērni, gan vīrietis.

Ja tev būtu jādefinē mīlestība?

Mīlestība ir harmonija un ticība. Man tā ir svarīga, bet es tev pat krievu valodā to nevaru noformulēt (pauze). Man šķiet, ka ir jābūt tā, ka tu visus mīli. Ja vari citus mīlēt, tad saņemsi pretī to pašu.


KATYA KATYA SHEHURINA kāzu kleitas iespējams aplūkot un iegādāties kāzu salonā 6.Septembris.