Neviens nešaubīsies, ka kāzas ir jaunā pāra, jo īpaši līgavas, svētki. Tad kāpēc tik daudzi uzskata, ka viņu viedoklis ir tik īpašs, pareizs un apvainojas, ja tas netiek ņemts vērā?

Nu, protams, kāzas ir liels notikums arī jaunā pāra ģimenēm, radiem un draugiem, viņi visi vēlas, lai šī diena būtu pēc iespējas saulaināka, skaistāka un vienkārši izdevusies, un šeit bez gudrā senču padomiņa nu nekādi neiztikt. Tikai žēl, ka viedo padomiņu bieži vien sniedz arī kašķīgi brāļi, pārāk izpalīdzīgas krustmātes un pat dažādi profesionāļi (frizieri, ēdinātāji, ceremoniju vadītāji utt.), turklāt ne par tēmām, kas attiecas uz viņu tiešo darbu – tām, par kurām viņi nudien zina vislabāk. Kurš tad īsti izlemj, ko vilks kājās līgava, vai vajadzīgs plīvurs, kāda mūzika skanēs saviesīgajā daļā un vai fotosesijā pēc ceremonijas nepieciešami zirgi? Un kuros padomos tomēr līgavai ir vērts ieklausīties?

Kate, kas apprecējusies pagājušajā vasarā, nav no tām meitenēm, kas savu kāzu dienu izsapņojušas jau bērnībā, tomēr pirms lielās dienas viņa skaidri zināja, ko tajā negrib piedzīvot: „Mana pirmā atziņa par kāzām un gatavošanos tām bija tāda, ka šāda pasākuma organizēšana vispirms ir kompromisu māksla. Es neesmu izteikti romantiska vai ārišķīga, es pat neesmu ļoti sabiedriska, tāpēc negribēju  grandiozas kāzas ar daudz viesiem. Patiesībā es gribēju apprecēties ar savu mīļoto cilvēku tikai liecinieku klātbūtnē un doties ceļojumā, bet mans vīrs vienmēr bija gribējis apprecēties īstā grieķu stilā – tā, lai visi redz un ir klāt. Tā kā neprecējos pati ar sevi, nolēmu, ka jāpiekāpjas – tie taču ir arī mana vīra svētki! Protams, nebija nemaz tik slikti, pat jauki, tomēr diezgan nogurdinoši. Šis nebija vienīgais kompromiss kāzu dienas sakarā – tādus nācās atrast arī ar mammu, kas noteikti gribēja redzēt mani plīvurā un pat citiem viesiem, kuriem nudien nebija nav nekāda sakara ar pasākuma rīkošanu. Visvairāk gan mani nokaitināja vīra brālis, kas apgalvoja, ka viesu saraksts sastādīts nepareizi un ka es vispār neņemot galvā, ko vēlas viņa brālis, bet aicinu tikai savus draugus. Nu kādas muļķības! Ko gan daudz vispār viņš par mums un mūsu kāzām zina, dzīvodams ārzemēs?! Viņš gan bija vienīgais, kurš bez apslāpēšanas saņēma manas dusmas. Šķiet, par visiem, kas jaucās tur, kur nevajag. Nu nekas, pārdzīvoju un lepojos ar sevi, ka lieki nekašķējos, jo galvenais jau nav tas, kā tas viss notika, bet tas, ka tagad oficiāli esam ģimene, tomēr joprojām uzskatu, ka lielas kāzas ir vairāk cirks, nevis sirsnīgs pasākums diviem vien.”

Laimas kāzas notika šopavasar un gatavošanās tām vēl ir pavisam svaigā atmiņā: „Es nekad neesmu bijusi uzņēmīga un neesmu varējusi pieņemt atbildīgus lēmumus. Es vienkārši nespēju izvēlēties! Tāpēc biju ļoti priecīga, ka mamma pieteicās palīdzēt. Lielu daļu noorganizēja vedēji, bet pie mammas varēju vērsties pēc padoma visā – gan ēdienu izvēlē, gan mērot kleitas. Domāju, ka līgavām ir vērts ieklausīties citu padomos, vien jāatrod tādi cilvēki, kam jūs uzticaties un kas tiešām no sirds pateiks, kā labāk.”

Ligita tikai nesen ir sākusi gatavoties savām kāzām un pēdējo reizi kāzās bijusi bērnībā, tāpēc ir krietni apjukusi: „Mēs ar topošo vīru esam vienojušies par to, kādas kāzas gribētu un ko noteikti nevēlētos, tomēr esmu krietni apjukusi un man nav ne jausmas, kā viss izvērtīsies! Daudzi vēlas palīdzēt, tomēr tas padara visu vēl ļaunāku. Es vienkārši nesaprotu, kuros ieklausīties un kuros – ne. Vai nozīme ir ticējumiem, par ko stāsta vecmāmiņa? Vai tiešām būs nepieklājīgi, kā saka krustmāte, ja es kāzās nevilkšu zeķes, bet iešu plikām kājām? ”

Lielākās problēmas, gatavojoties svarīgajai dienai, Agitai sagādā finansiālā puse: „Mēs ar līgavaini ļoti, ļoti gribam kāzas pilī, ar pirmo valsi lielā zālē  un īstu princešu kleitu, bet, tā kā esam ļoti jauni, mums vēl nav tik lieli iekrājumi un kredītu ņemt negribam. Mūsu vecāki uzreiz piedāvāja segt lielāko daļu kāzu izdevumu, un es biju septītajās debesīs no laimes! Diemžēl drīz izrādījās, ka tas nozīmē arī mammas kolēģu aicināšanu un to, ka tieši vecāki būs tie, kas lielāko daļu izlems arī tad, ja mēs nepiekritīsim. Jūtos kā zelta būrītī un jau sāku domāt, vai labāk nemukt prom un neapprecēties tikai liecinieku klātbūtnē. Vai tad tiešām arī kāzās mūziku izvēlas tie, kas maksā, nevis tie, kas precas?”

Verdikts jaunajam pārim:

Protams, ka jūs esat tie, kam kāzu sakarā pieder pēdējais vārds. Jā, arī tad, ja vecāki piedāvājušies palīdzēt un pat iedos daļu naudas kāzu rīkošanai. Tomēr ielāgojiet, ka šis ir liels un priecīgs notikums arī jūsu mammām, omītēm un tētiem, kas uzskata, ka bez rasola un karbonādes neviena balle nav īsta balle. Nedusmojieties uz viņiem, arī ja šķiet, ka labāk, lai visi būtu paklusējuši! Neviens nevēl jums ļaunu un negrib izbojāt svētkus, visi padomi nāk no sirds un rūpēm par izdošanos. Var taču arī ieklausīties padomos, bet izdarīt pa savam. Ieklausieties to cilvēku domās, kam uzticaties arī ikdienā. Vai arī uzticiet katram no padomdevējiem kādus pienākumus, lai tie būtu aizņemti, justos  noderīgi un viņiem nebūtu laika jaukties jūsu plānos. Un vienmēr pastāv iespēja nestāstīt neko par kāzām un teikt, ka viss tiek turēt noslēpumā, lai būtu lielāks pārsteigums – tad citiem nebūs iespējas kritizēt jūsu izvēles.  Profesionāļu viedokļos ir tiešām vērts ieklausīties, ja vien frizieris runā par frizūrām, grima meistare par piemērotākajām acu ēnām un fotogrāfs uzstāj, ka pret gaismu bildētie attēli neizdosies.

Verdikts viesiem (arī vecākiem un vecvecākiem):

Drīzumā precas jūsu meita vai dēls, mazais lolojums, kurš vēl pavisam nesen dārzā steberēja ar pliku dupsi un pēc katras zemeņu ēšanas bija jāmazgā no galvas līdz kājām. Saprotams, ka jūs gribat kā labāk, kā pieņemts un tā, lai visi – gan ielūgtie, gan neielūgtie – pēc tam runā, ka šīs nu gan bijušas labākās kāzas pēdējā piecgadē. Neuztraucieties tik ļoti un uzticieties saviem bērniem! Viņi nu ir pieauguši, zina, kas viņiem vislabāk patīk un kādu šo dienu gribēs atcerēties pēc gadiem. Turklāt kopš jūsu pašu kāzu gadiem kāds laiciņš ir pagājis – tradīcijas un pieklājības normas krietni izmainījušās. Tas nekas, ja līgava jūras krastā laulāsies iešļūcenēs, kāzu nakti pavadīs teltī un kārtīgi deķēta galda vietā piedāvās viesiem sēdēt pie dīķa uz plediem un malkot šampanieti no rozā plastmasas glāzēm. Tā ir viņu diena un jums taču arī ir svarīgāk, lai bērni būtu laimīgi, nevis ko teiks Annas tante no piektā dzīvokļa. Izbaudiet!

Raksta titulfoto: Guna Rubule