Veltīšana
Ziedo prievītes, sarkanus dzīparus, puķu ziedus – mātes mājā uz sliekšņa, uz krēsla, kur ģērbjot sēdējusi, ceļmalā, lauka malā, krustceļos, ozolā, tilta margai, strautā, upē (nauda, gredzens vai adata). Istabā ieiedama, ziedojumu atstāj uz sliekšņa.
Līgavai agrāk bija divi pūri – turības un velšu jeb dalāmais. Pirmo pārveda uz jaunā vīra mājām – saimnieciskajām vajadzībām, bet dalāmo izdalīja kāzās. Veltīšana veicina auglību un tā ir dzīvības enerģiju vairojoša darbība.
Veltīt var jebkuru vedību norišu laikā, bet ceļojuma laikā, šķiet, tas ir visērtāk, turklāt agrāk turības pūra vešana uz līgavaiņa mājām notika pāris dienas pirms kāzām ar īpašu mielastu pirms tam un pūra vēlreizēju simbolisko izpirkšanu, dziedāšanu ceļa – ceļojuma godināšanu. Savukārt velšu pūrs tika dalīts kāzu dienā, pulksteņa laiks nebija noteikts, bet visbiežāk otrās dienas rītā.
Iesaku jebkurā novēlējumā nomainīt formu „ne” – t.i. labāk teikt: „Lai uguns un ūdens mājā un ceļā labumu nes un siltumu daudzina!”, nevis „Lai ne uguns, ne ūdens, ne mājā, ne ceļā Ļaunumu nenes, upurus neprasa.”
Dieva, Dieva, tautiņu sēta,
Kur kāju spēru, tur vajag zieda.