Skatoties kopā jāsaka gandrīz 100% JĀ :)) (dažās vietās - es CENŠOS, piemēram, pieņemt viņa mīnusus un būt pielaidīgākai savā raksturā) :))

arī varu teikt, ka gandrīz 100% JĀ!!! gandrīz, jo... jo ka var zināt, kam es būšu gatava pēc 5, 7 gadiem... un es domāju, ka par to nevar būt pārliecināts neviens cilvēks...

kas attiecas uz tiem mīnusiem, pieturos pie moto: Ja nevari mainīt apstākļus, mainu savu attieksmi pret tiem! :) un tas ir tieši tas gadījums! nav mūsu spēkos pārveidot tos cilvēkus, ar kuriem mēs esam kopā... ir tikai jāparāda vienam otram, kas tieši nepatīk un tad jau var censties to nedarīt. *piemērs iz dzīves. Mans opaps visu laiku bija tāds ""tusētājs" - patika viņam i iedzert, i uz kādu baļļuku aiziet utt... un tad, apmēram pirms 10 gadiem, viņa dzīvē paradījās sieviete, ļoti gudra un vieda, bez bļaušanas, skandāliem un visa parēja viņa panāca to, ka opaps kļuva par visam citu cilvēku. viņa to visu pieņema, bet viņš savukārt saprata, ka apvaino viņu dzerot... :)

O jā, zinu gadījumu, kad meitene īpaši neko savam puisim nepārmeta, neteica, kas viņai nepatīk, tikai dažos gadījumos pilnīgi negaidīti uzsprāga ne par ko un puisis nevarēja saprast par ko viņa tā cepās, kāpēc pēkšņi ne no kā sāk raudāt. Tā nu viņiem nekas nesanāca. Bet ar savu jauno meiteni viņš ir mainījies par 180 grādiem, jo jaunā draudzene puisim mierīgi pateica, kas viņai nepatīk un kas viņu sāpina, bet puisis bija šokā, viņš pat nenojauta ka daudzas lietas, ko viņš dara ir kaitinošas vai sāpīgas. Pēc kārtīgas izrunāšānās, puisis nākošreiz jau piedomāja pie savas rīcības un vārdiem.

tāpēc arī es domāju, ka ja kādu māc šaubas, tad jāšaubās drīzāk par to, vai pietiks spēka runāt un pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir! jo es šaubījos vairāk par sevi, tad kad vēl šaubījos...vai pietiks izturības, pacietības, lai saticiīgi sadzīvotu ar šo cilvēku.

bet, jo tuvāk kāzu diena, jo mazāk man šaubu!!! :) un par to man prieks!!!

Uz vienu jautājumu es saku "nē". Ritmi mums nesaskan. Tāpat nesaskan kā atpūšamies, strādājam. Gaumes mums galīgi atšķiras.Filmas skatamies dažādas, tāpat mūzika patīk dažāda. Ēšanā arī nesakrīt. Kas vienam garšo, otram nē. Bet uz jautājumu, vai es spēju piedot, skatoties ko piedot. Ir lietas, kuras es nepiedodu, piem., ja pret mani paceļ rokas, krāpšanu,ja bez iemesla nenakšņo mājās (tjipa, pie drauga aizkavējos un negribēju dot ziņu).

Nu ne uz visiem 100%, bet tuvu:) Ja kaut kas nepatīk, mierīgi pasaku, viņš tāpat:) protams, ka vēl pierīvējamies un gadās jau strīdi, bet esmu laimīga:)

piedod, bet pēc šādiem jautājumiem nevajadzētu spriest- būt kopā vai nebūt...

Protams dzīvē ir daudz dažādas situācijas, kad piesakās bērniņš vai kāzas notiek citu iemeslu dēļ. Bet vai piespiedu laulība ir laimīga, cik ilgi tādi pāri turās kopā? Gadās visādi, bet te na jau par to iet runa.

Ir vienkārši gadījumi, kad meitenei iestājas pirmskāzu stress un viņa sāk šaubīties, tad viņai vienkārši vajadzētu atbildēt uz šīem jautajumiem un rast īsto atbildi. :) Ja uz daudziem jautājumiem atbilde ir nē, tad tie nākotnē ir iespējamie šķiršanās iemesli.

Un dažām meitenēm ir arī daudz svarīgāki jautājumi:

-cik Viņš pelna?
-cik Viņam ir īpašumi?
-cik kvalitatīva ir Viņa sperma?
-cik labi ir Viņa gēni?
-vai Viņš ir izskatīgs un kopts?
-vai viņš ir slavens un ietekmīgs?

:D jociņš- spociņš

pamatskolas laikos arī es noteikti būtu ticējusi tavai "pārbaudes metodei"... :) zīlēšanas un tamlīdzīgas blēņas bija topā :D

Kāda tur vēl pamatskolas "pārbaudes metode" vai zīlēšana. :D Beidz! Tas tak ikvienam ir zināms, ka laimīgas laulības pamatā ir mīlestība, saticība un cieņa. Tu labāk būtu padalījusies ar savu pieredzi un pastāstījusi kāpēc cilvēkiem ir jāprecās un kādos gadījumos to nevajadzētu darīt.

"Tu labāk būtu padalījusies ar savu pieredzi un pastāstījusi kāpēc cilvēkiem ir jāprecās un kādos gadījumos to nevajadzētu darīt."

tur jau tā lieta, ka netaisos nevienu mācīt un teikt- ja uz to un to atbildēsi ar JĀ, tad precies... ja būs kāds NĒ- padomā labi...

tās ir blēņas! :D ja abi to vēlas- uz priekšu! es tikai ceru, ka Tavu teoriju salasījušās neviena nesāks šaubīties vai aizdomāties... tie kritēriji ir tik subjektīvi :) un tajā pašā laikā n e k ā d i... cieņa, mīlestība, kopromisi... nedomāju, ka mūsdienās ir vēl sievietes, kas dzīvotu kopā ar vīrieti, kurš viņu neciena, nemīl, nekad nepiekāpjas, neuzklasa, neapmierina gultā... un vēl taisītos precēties ar tādu :)) tas taču tik pašsaprotami :)

Tik viennozīmīgi to pateikt nevar. Bija tikko vēl diskusija, kuras tēma bija - kā būt pārleicinātai, vai kaut kā tā. Nu un vieni no pēdējiem komentāriem bija tieši no meitenēm, kuras laulāties taisās vai jau to izdarījušas, jo pieradums, jo bailes palikt vienai, jo tas, jo šis, bet ne tas, ko nosauci par pašsaprotamu. DIEMŽĒL!

protams, vienmēr ir izņēmumi... kā jau visur un visam. un tāpat arī motivācijas, kāpēc precās ir dažādas- redz, vienas precās, jo ir kopā ar cilvēku, kuru mīl, ar kuru vēlas dibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus no šī cilvēka... kādas citas precas, jo negrib palikt vienas... vēl kādas- naudas dēļ... bet, domāju, viņas visas ir pārliecinātas, jo zina KĀPĒC to dara... kuras tad ir tās, kuras šaubās? es nesaprotu?
man liekas, tās nav šaubas, tā tik tāda pafilosofēšana pašai ar sevi :)

ES savā laikā šaubījos. Man vajadzēja palikt vienai un apdomāt pus gadu. Negribēju izskriet pie vīra, tikai paļaujoties uz jūtām. Skriet pie pirmā svilpiena. Un vēlāk gauži raudāt par dzīves kļūdu. Tas tomēr ir nopietns lēmums. Ar vienu smadzeņu puslodi gribēju, ar otru šaubījos. Man tomēr vajadzēs dzīvot ar šo cilvēku visu mūžu. Un tur jau man vajadzēja atbildēt sev uz tiem pašiem jautājumiem. Es tikai sadalīju lapiņu divās daļās. Vienā pusē uzrakstīju viņa labās īpašības, bet otrā, sliktās. Ar labajām es sadzīvošu, bet vai es spēšu sadzīvot ar viņa sliktajām īpašībām? Vai zinot tos pirms kāzām, es spēšu pieņemt tās arī pēc kāzām? Vai negribēsies viņu "pārtaisīt" pēc savas patikas?

kas tas vispār par sviestu! ka nav ko dariit, tad vispaar neraksti neko!

Ja Tu to vēl nezināji, tad šajā mājaslapā līgavas un sievas dalās ar savu pieredzi. Un zini- pieredze, domas un viedokļi mēdz būt atšķirīgi. :) Tā kā Tava kritika ir pilnīgi nevietā. ;)

Palasiju komentārus un sāk vien likties, ka Apprecēties ir līdzināms ar nāves spriedumu.... VAINU MANI IZGLĀBS VAI PA......! :) nav jau tik traki, jebkurā brīdī varēsi Izšķirties, lai cik slikti tas izklausītos un varbūt tieši otrās laulības būs tās īstās.
Mīli, uzticies,spēj arī tu pielāgoties, esi laimīga? Precies!
Mans viedoklis, bet galīgi sevi nošaustīt ar nemitīgām šaubām... tas nekam neder, vis prieks pazūd.
Lai veicas! :)

Pilnīgi Tev piekrītu :o) Varbūt šāda attieksme nav pārāk romantiska, toties tā ir reālistiska un izkliedē jebkādas šaubas. Laikam jau manas domas ir iespaidojušas arī tās daudzās šķirtās ģimenes visapkārt, ieskaitot manu vecāku. Tomēr tāda ir dzīves īstenība, ka ne vienmēr izdodas to skaisto sapni izsapņot līdz galam. Dažkārt īstais princis tomēr izrādās tas, kuru satiek 40 vai pat 50 gados...

Un tavuprāt šķirties ir viegli? Izklaide? Un kur tad paliek laulību zvērests, ko dodam viens otram? Tikai tukšas runas? Un ja laulības tiek noslēgtas baznīcā? Atkal tikai izlikšanās Dieva priekšā? Tādēļ labāk savu laiku nopietni visu pārdomāt un dzīvot laimīgi, nekā visu sasteigt un vēlāk gauži raudāt. Lai tā romantika paliek. Es ar pieri sienā neskrienu.