Jēziņ..... Šitais liek aizdomāties, cik viss ātri var mainīties!

Labāk ātrāk, nekā kā citi - mocās ilgus gadus un pat visu mūžu, noliedzot, ka ir problēmas...

Mēs tiešām, paldies Dieviņam un mums pašiem - esam laimīgi! Tikai nedomāju, ka tam datumam kāda nozīme. Man protams prieks, ka tas bija tieši tāds, bet nu - re, kā dzīvē notiek, un tur nu neviens un nekas nevar palīdzēt... Viss atkarīgs tikai un vienīgi no pašiem.

Protams, ka datumam nav nozīme, es tik to tā pat pieminēju. Man prieks par tiem, kas ir laimīgi.

paga tas sanāk, ka pus gads jums bija normāla laulība??? Brrr tas gan ir traki!!!

Nu apmēram tā... Un piedevām vēl izteicās, ka es esot piespiedusi precēties. Ai, tas viss ir tāds murgs, no kur avienkārši gribas nepamosties...

Man ļoti žēl:( Mana pirmā laulība arī bija kaut kas līdzīgs- murgs, no kura gribējās pamosties un nepagāja gads un es iesniedzu šķiršanos...Tikai viņa gadījumā viņš un viņa ģimene bija tā, kura pārliecināja precēties...Manējie bija pret...Es pati nebiju pārliecināta un neilgi pēc kāzām sapratu, ka nevajadzēja....
Pēc tam vajadzēja ilgu laiku, lai tiktu tam pāri, bet tomēr tiku un tagad esmu laimīgi precēta:) Gan arī tev viss būs labi;)

Tas tiešām ir murgs... Cik netaisnīgi tomēr mēdz notikt! Nevienam nenovēlu tādu situāciju, un ļoti, ļoti ceru, ka tiksi tām pāri un Tavs "vīrs" noteikti dabūs ciest par saviem izgājieniem.

ai, cik skumji, ka tā notiek :(

Ipilzepe, galvu augšā un gan jau viss nokārtoties un arī Tu drīz būsi laimīga!!!

Izturību!!!

Paldies, mīļās! Izturība un spēks man tiešām vajadzīgi, jo beidzot jāsaņemas un jāaiziet no viņa. Viņš prom neiet, jo nevarot mani atstāt vienu bez nekā, esmu bez darba un dzīvot arī nav kur īsti. Dzīvojam, guļam, visu daram kopā, bet domās viņš ir pie viņas, sarakstās slēpjot to no manis. Tas ir tik smagi, bet es viņu ļoti mīlu...

Tas ir traģiski, bet tiešām labāk ir zināt to agrāk nekā vēlāk.
Es varu pastāstīt cik komiski un reizē neiedomājami sanāca ar manām pirmajām "laulībām".
Arī pirms tam it kā svārstījos vajag vai nevajag precēties, bet tomēr apprecējāmies. tas bija 2006 gads, baznīcā. Pēc nepilna mēneša nebija iespējams vairs viņu izturēt un turpināt dzīvot kopā, tad es aizgāju. Par laulības šķiršanu neviens no mums neinteresējās (atlikām formalitātes slinkuma dēļ), dzīvojām katrs savu dzīvi.
Kad mani šogad janvārī bildināja, taisnā ceļā devos uz dzimtsarakstu nodaļu pēc laulības apliecības dublikāta (oriģināls pazudis), lai iesniegtu uz šķiršanos. Liels bija mans pārsteigums, kad man paziņo, bet ziniet.. jūs nemaz neesat bijusi nekad precējusies. Es prasu, kā tad tā? Izrādās viss ļoti vienkārši... baznīca aizmirsa iesniegt dokumentus uz dzimtsarakstu nodaļu reģistrācijai.
Es jau priecājos par tādu likteņa pavērsienu (pēc mēneša arī atradu laulības apl.), bet gadījumos, ja laulība ir laimīga??? Tā ir totālā bezatbildība.
Rezultātā baznīca iznīcināja ierakstus, kas varētu pēc gadiem uzpeldēt un apvainot mani divvīrībā:)

Meitenes, tas ir baigi labi, ka jūs nemocījāties nelaimīgā laulībā, bet gan izšķīrāties un tagad esat atradušas savu laimi ar citu cilvēciņu. Un galvenais, ka jūsu iepriekšējā neveiksme neietekmē vēlmi precēties :o)

Man ir patiesi žēl tās meitenes, kas dzīvo ar domu, ka laulība ir tikai un vienīgi uz mūžu un viņas labāk cietīs un raudās pa naktīm, nekā pārkāps tam pāri un šķirs savu neveiksmīgo laulību.

Ilze (Ipilzepe), esmu pārliecināta, ka pārtraucot šo neizdevušos laulību un uzsākot jaunu dzīvi, Tu satiksi savu Īsto cilvēku, jo šis acīmredzot nebija viņš.

Tur nu tev taisnība...Es arī pirms tam domāju, ka laulība visam mūžam...līdz sapratu, ka depresija mani dzen kapā un labāk izbeigt šo agoniju... :( Tas bija pareizs lēmums.

Vienkārši neticami....

Izturību... meitenes domās ar tevi!

meitenes, es gan domaaju, ka sheit viss nav tik vienkaarshi- jo Ipilzepe miil savu viiru, un ar shkjirshanos jau juutas nebeidzas...

Ui, tas nu gan ir traki :(

Jā, mīlu viņu un joprojām vēlos atgūt...

Njā mums arī bija krīze laulībā, mēnesi nodzīvojām šķirti, vīrs paspēja sadarīt palaidnības... :( Bet tomēr pēc tā mēneša sapratām, ka vēlamies būt kopā un nu atkal esam kopā un cenšamies, lai viss izdotos... Visgrūtāk laikam ir man, piedot sānsoli... :(

Mēs kāzas nosvinējām 09.08.2008., pirms kāzām bijām ilgi kopā, pēc 7 mēnešiem laulībā vīrs savāca mantas un aizgāja. Vai ir cita, nezinu, bet esmu jau tajā vecumā, lai saprastu, ka tā pat vīrietis neaiziet. Tā kā tu neesi vienīgā. Tā notiek un neko tur nevar padarīt. Pāgājuši jau 4 mēneši, bet es joprojām to nevaru pārdzīvot.Droši vien nebija man lemts nodzīvot laimīgu dzīvi ar vienu vīrieti. Kāzām gatavojāmies abi, nebiju arī stāvoklī. Tā nebija spiesta lieta un tiešām biju ļoti laimīga. Kāzas nosvinējām paskaisto, pat tagad ar patiku apskatu kāzu bildes. Pašlaik pie manis ir mūsu abi laulības gredzeni, kuri tika izgatavoti īpaši mums, ļoti skaisti, pie meistara, kuram laimīga ģimenes dzīve. :) Saņēmos un iesniedzu laulības šķiršanos, lai pieliktu punktu un vēlāk neatgrieztos pie šīm sāpēm. Ja jau tas ir beidzies, tad lai beidzas līdz galam.Katrs izvēlās nodzīvot savu dzīvi tā ka patīk, un otrs, pat ļoti gribēdāms to nevar mainīt.