Mēs visu dalam uz pusēm- ēdamo, komunālos, pirkumus dzīvoklim un degvielu. Bet par drēbēm un izklaidi katrs maksā pats.

Kam jūs to naudu krājat? Man kaut kā liekas par stingru tāda sistēma. Var taču gadīties, ka gribas neplānoti aiziet uz kādu filmu vai vakariņās. Vai pēkšņi jāiet ciemos. Un tad naudai nevar tikt klāt. Mums pagaidām baigā budžeta plānošana nenotiek. Būs jau arī jāsāk domāt kāda sistēma. Problēma vēl tāda, ka vīrs daudz naudas tērē savai mātei. Maksā viņai lielu kabatas naudu, apmaksā visus rēķinus, pērk visādu tehniku. Tā kā dēlam tagad ir sava ģimene, tad būtu loģiski, ka nekādu kabatas naudu viņš viņai nedotu, jo viņa pati strādā. Pietiek jau ar to, ka samaksā visus rēķinus. Bet nu nezinu ko mēs tur beigās sarunāsim. Pagaidām ir tā, ka mana nauda ir mana un vīra ir vīra. Samaksājam visus rēķinus un pērējā paliek mums. Vienīgi mana alga ir daudz reizes mazāka un es neko iekrāt nevaru :o( Vīrs iekrāt varētu, bet nevaram vienoties par mērķi, jo es piemēram saku, ka jāsakrāj nauda remontam mājai, kur tagad dzīvojam, bet viņš atkal domā, ka jātaisa remonts mammai. Labi jau ka tik apzinīgs dēls, bet man kā sievai tas galīgi pie sirds neiet. Būs gan jāmeklē kompromisi.

Mēs krājam - pirmkārt jau remontam dzīvoklī, un ceļojumiem. Bet galvenokārt gribam pamatkapitālu, lai varētu KAUT KAD samainīt dzīvokli uz lielāku vai arī domāt par tālo nākotni, kura mums būtu savs namiņš....

Mums to draugi ieteica, visi kā viens teica, ka tā visvieglāk un ātrāk kaut ko sakrāt. Un vispār tā esot tikai pareizi. Man tas tā jocīgi likās, kā tas ir - visu naudu atdot vīram??? Manā ģimenē naudasmaks vienmēr bija pie mammas - viņa maksāja komunālos, rūpējās par pārtiku, plānoja mēbeļu iegādi... utt. utjp.
A tagad jau saprotu,ka tā mūsu kopīgā naudiņa krājas. Un man pat ir patīkami, ka viņš kā vīrieša cilvēks visu "saliek pa plauktiņiem". Nē, nu ir protams nauda "ja ekstremāli kaut ko ievajagas", bet cenšamies iztikt bez visādām ekstrām.

Mums katram daļa maksājumu un vēl kopīgi cenšamies krāt, bet nu... sanāk kā sanāk, ko izdevumu remontiem utt. daudz un nekas īpaši pāri nepaliek... Tagad jāsāk krāt mazajam... daudz ko vajadzēs, bet nu vēl daudz laika:)

Laikam nekad nesapratīšu, kā tas ir, ka ģimenē kaut ko dala vai katrs maksā pats par kaut ko - un ja nu būtu tā, ka vienam ir 2reiz lielāka alga kā otram? Tad tam, kam mazāka alga, izklaidēm un drēbēm var arī nepietikt? Mums ir kopīgā naudiņa un tā ir bijis kopš brīža, kad sākām dzīvot kopā - nomaksājam visus maksājumus, kopīgi pērkam ēdamo, lejam benzīnu, un par naudiņu, kas paliek pāri, arī kopīgi nolemjam - vai kādam no mums vajag jaunu apģērbu, vai kaut ko dzīvoklim/remontam vai vienkārši krājam utt. Šādu modeli esmu pārņēmusi no savas ģimenes, tāpēc laikam man tas liekas tik pašsaprotami. Bet nu katra ģimene jau dara tā, kā viņiem labāk patīk :)

piekriitu saauull_iittee, mums ir tieši tāpat un es nevaru saprast tās ģimenes, kur katram ir sava nauda, mums viss nopelnītais ir kopīgs un mēs nešķirojam, kurš no mums to ir nopelnījis. Tad jau tāpat varētu škirot visas lietas, par kuru naudu tās nopirktas. Vārdu sakot - mums viss ir kopīgs :)

Nu mēs katrs apmaksājam savus rēķinu (piem. savus mobilos)s, tad vīrs nomaksā komunālos. ēdienu pērkam katrs kā sanāk (īpaši nedalam). pārējo krājam katrs savā kontā. Tā kā mani ienākumi ir mazāki, lielākie pirkumi ir uz vīra rēķina, tāpat kā remonti un ceļojumi.
Nevēlos algas dienā visu naudu atdot vīram un dīvaini būtu pieprasīt no vīra visu viņa algu:)

Tas, ka naudiņa ir kopīga, nenozīmē, ka visa alga jāatdod/jāatņem otram. Vismaz mūsu gadījumā tā nav ;) Mēs saplānojam savus tēriņus un naudiņa vienmēr ir abiem. Savā ziņā jau ir līdzīgi kā tiem pāriem, kam nav kopīga nauda - viens nomaksā rēķinu, otrs nopērk ēdienu - bet ar to atšķirību, ka neviens no mums nedomā, ka kaut kas ir uz viena vai otra rēķina pirkts. Kā Jutlle teica - mums viss ir kopīgs par MŪSU naudiņu pirkts :)

Algas apjoms mums ir vienāds, katrs uztur savu auto - lej degvieli savā auto un labo savu, kad tas ir nepieciešams, jo abi auto lūzt un apēd degvielu vienādi :)
No manas algas aiziet kredīts par dzīvokli un 2 dzīvokļu komunālie rēķini, jo neuzskatu, ka vīram ir jāmaksā rēķini, tāpat, kā man nav jāķimerējas gar mašīnu. :) Pašlaik remontējam vienu dzīvokli - visi materiāli tiek iepirkti par vīra algu. Pārtiku - lielo daļu vīrs, mazo - es, jo katrs strādājam savā pilsētā un mājās ātrāk esmu es un no darba braucot mājās ieskrienu kaut ko iepirkt, ja kas trūkst. Pēc ieskatiem un ikmēnešu tēriņiem skatamies cik varam atlikt, tad nu summa vai nu paliek katra kontā vai noliekam mājās, lai krātos. Atlikušo - skatamies kad un kas ir katram nepieciešams. Ikdienas tēriņi - katrs skatās pēc vajadzības un iespējām. No iepriekš sakrātās naudas - tā tikām pie kāzām. Nākotnes mērķis - pašlaik nav - vienkārši vēlamies, lai ir rezerve, drošība, ja nu pēkšņi vajag. Šāds modelis jau musm ir gadus 4 - ļoti apmierina.

Mums ir ļoti parocīgi tas, ka pirmajā mēneša dienā man ir alga, pēc nedēļas vīram alga, tad vēl pēc nedēļas man avanss un mēneša beidzamajās dienās - vīram avanss... iznāk, ka katru nedēļu kontos ienākas naudiņa, tā nenodzīvojoties līdz "pēdējam santīmam makā"... :)

Mums ar naudiņa ir kopīga un nedalam maksājumus! Neskaitam kurš ko nopircis un kas kuram jāmaksā :) Kopīgs ģimenes budžets :)

Mēs katru mēnesi zināmu summiņu iemaksājam savā kopīgajā kontā, no kura tiek nomaksāta īre, komunālie, pirkta pārtika un tad vēl šādas tādas ekstras, pirkumi mājai, vakariņas restorānā, utt. Pārējais paliek katram savā lietošanā - daļu atstāju rezervei attiecīgajam mēnesim, saviem personīgiem pirkumiem, pārējo ielieku krājkontā. Vīrs tāpat.
Mani šī sistēma ļoti apmierina. Un tā kā algas mums ir apmēram vienādas, tad arī tur nav negodīguma šādā sadalījumā.

Es jau no jūlija esmu bezdarbniece (meklēju darbu, ehhh, "laba" situācija valstī), grūti gan ir pierast, ka pelnu mazāk un līdz ar to vīrs pelna viens (bezdarbnieka pabalsts gan ir diezgan labs, bet cik ta ilgi), kopīgi nolēmām, ka es mācīšos maģistros (+mācību maksa). Un tagad plānojam mazo. :) man ir stresiņš, kā es tā mācīšos un mājās sēdēšu, gan jau :)
Mans vīrs jau sen teica, ka vairāk nav un nebūs tava-mana, tikai MĒS-MŪSU, viss, ja vajag jaunu apģērbu, kosmētiku, kaut vai nepieciešamās sadzīves preces, ikdienā ēdienu utml., ejam un pērkam, cik nauda uz to brīdi atļauj.

Es arī pašlaik esmu bezdarbniece un pabalsts man jau maijā beidzās, jo man maksāja tikai 4 mēnešu, jo darba stāžs mazāks par 10 gadiem. :D Un tagad vīrs ir pelnītājs. Tātad nekādas naudas dalīšanas mums nesanāk. ))) Komunālos apmaksā vīrs un teica, ka tā arī turpmāk būšot. Pēc pārtikas parasti braucam kopā un viņš man arī iedod naudiņu transportam, sīkiem tēriņiem. Tik jocīga sajūta, ja godīgi... Esmu pieradusi pie tā, ka man makā ir naudiņa... Bet tagad ir jāsaka, ka man tās nav, lai iedotu... Darbu Latgalē arī nemaz tik viegli nav atrast... (((

Ak, meitenes, kā es jūs saprotu. Arī es kopš jūnija esmu bezdarbniekos un lai cik cītīgi meklētu darbu, neko atrast pagaidām tā arī nav izdevies. Tā ka arī mūsu ģimenē šobrīd vienīgais pelnītājs ir vīrs, es saņemu bezdarbieka pabalstu.
Neskatoties uz to, šobrīd turpinu mācīties svešvalodu, ko darīju arī iepriekšējos divus gadus un, mierinot briljantinu, mēs arī gaidām ģimenes pieaugumu, bet, godīgi sakot, tieši tas palīdz pārvarēt to sajūtu, ka esi nevienam nevajadzīgs. Jo paskatoties uz citām grūtniecēm, kas skrien kā dullas darbos, streso un uztraucas (un tas nenāk par labu arī mazajiem), jūtos laimīga, ka es varu gaidīt mazo daudz mierīgākā situācijā. Protams, man nebūs tāds pabalsts par bērna kopšanu, kā citām, bet tā kā darbu šobrīd tāpat grūti atrast, tad nestresoju par to daudz un gaidu tikšanos ar savu mazulīti :)

Sirsnīgi sveicieni! ))) Es jau arī vīram jokoju, ka jādomā par mazo, jo darba tik un tā nav... ))) Bet tomēr gribās, lai būtu arī naudiņa, par ko mazulim visu sarūpēt... Tāpēc mēģinu, mēģinu atrast darbu un studēju, lai būtu ar ko aizpildīt brīvo laiku ;)

Esi pamatīgi apņēmusies, bet pēc pieredzes varu teikt - iestājos maģistros, pirmajā kursā, kad gaidīju mazo. Likās - nu kas tad tur. Kamēr mazais bija puncī - viss čiki. Piedzima un viss. Kāda skola, kādas lekcijas un referāti. Tā nu visu pametu. Par laimi biju budžetā, robu ģimenes budžetā neizsita, bet ja maksātu - būtu ļoti žēl. Akadēmisko paņēmu, bet nu NAV iespējams mācīties un strādāt, kad mazais mājās tevi gaida ;(
Protams, lai Tev cita situācija! Lai visu iecerēto izdodas paveikt!!!!

Mums visa naudiņa ir kopīga. Un paldies Dieviņam pagaidām abiem ir darbiņš.

Mjā es laikam būšu izlecēja starp Jums, jo mums nav kopējā budžeta!
Vīrs apmaksā VISUS rēķinus - kredītu, dzīvokļa rēķinus + vēl savas mammas rēķinus un lielākoties pērk arī pārtiku un, protams, pats savus izdevumus - tālruni, beznzīnu un visu ko citu...

Es šad tad nopērku pārtiku... un maksāju savus izdevumiņus - telefonu, skaistumkopšanu, apģērbu, izkalides u.c.
Ceļojumus pārsvarā apmaksā vīrs, es piemetu nedaudz...
Bet man ir savs krājkonts, jo visu savu algu mēnesī neiztērēju, tad nu sanāk iekrāt vai nu ceļojumam, vai arī nākotnei - mazulītim...

paldies par sveicieniem :) Man pat NVA dāmas smējās, ka laba doma tagad gaidīt bebi, jo man patika kā viena Krievijas ekonomiste teica par LV situāciju un bērniem. proti, šobrīd ir izdevīgi dzemdēt bērniņus tām, kuras pagaidām bez darba, jo atrast jaunu darbiņu grūti, bet par bērniņu kaut kādu naudiņu maksā tik un tā (nu labi, tie ir mazliet vairāk kā 50 lati, un tomēr...), bet pēc tam, kad krīze beigsies, šīs dāmas jau varēs atsākt nopietnu karjeru, jo bērns jau būs izaudzis un varēs laiku veltīt darbam :) Tieši ar šādu domu dzīvoju, jo ne nauda man šobrīd svarīgākais :) (kamēr strādāju un nedomāju par mazo man arī tas likās ļoti būtiski. Tagad, kad gaidu mazo brīnumu, saprotu, cik mazsvarīgs faktors tas ir :))