pirmo reizi dzirdu, kā tāds uzskats ir izplatīts.

Protams, divi pieauguši cilvēki var dzīvot, kā tiem tīk, ar vai bez papīriem, taču man šķiet, ka nevēlēšanās tos papīrus tomēr sakārtot patiesībā ir bailes no atbildības. Tas tāds ļoti nopietns solis no abu iesaistīto puses, un kaut arī vīrieši nereti mēģina laulību nozīmi nonivelēt (no sērijas: kas tur tāds īpašs), viņi tomēr ļooooti labi zina, ka tā IR svarīga un nozīmīga mīlošu attiecību sastāvdaļa.

Man personīgais viedoklis ir tāds:
Ja divi pieauguši cilvēki jau ilgus gadus ir kopā, tad vēlāk vai agrāk pienāk tāds moments, kad iestājās apkārtējās sabiedrības netiešs spiediens. Vecāki, radi, draugi, kolēģi un citi sāk arvien biežāk interesēties par to, kāpēc attiecības netiek nokartotas oficiāli, vai tik attiecībās viss ir kārtībā. Visi arvien biežāk sāk kaitināt ar saviem jautājumiem, komentāriem, secinājumiem un ieteikumiem. Arī pats pāris sāk arvien biežāk aizdomāties- kāpēc tad tik tiešām mēs neprecamies, kas mūs bremzē, vai šīs attiecības ir nopietnas un vai šīm attiecībām ir nākotne. Vienai daļai sākas strīdi, otrā daļa padomā- ko tad mēs tik tiešām vēl gaidam, aiziet, bet ir arī trešā daļā, kura uzspļauj uz citu cilvēku viedokļiem un mierīgi dzīvo tālāk.

Ir taču jocīgi, ja 40. gadīgs vīrietis savu bērnu māti, ar kuru ir nodzīvojis ilgus gadus, visiem stāda priekšā kā savu draudzeni. Tas uzreiz liek aizdomāties par to kāpēc viņa ir tikai draudzene. Mūsu aizpriedumainai sabiedrībai tā nav norma.

Tad vēl laulībām ir tā saucamā piederības sajūta. Piemēram, man gribās, lai maniem bērniem ir tāds pats uzvārd kā man, man gribas savu komandu, kuras nosaukums ir Legzdiņu ģimene. Tas rada lielu vienotības sajūtu un nav tā, ka es un mana otrā pusīte ir katrs pats par sevi.

Neabšaubami daudzi precās, lai iegūtu garantiju un stabilitāti. Noteikti daudzas ir redzējušas filmu "Sex un lielpilsēta". Tur Kerija un mr. Big par kāzām aizdomājās tikai tad, kad pacēlās dzīvoļa jautājums. Daudziem ir svarīgi savlaicīgi sevi pasargāt no situācijas, kad paliec bez nekā.
Kā arī ja cilvēki nav precējušies, tad kadu dienu viens var pamosties, sakravāt mantas un aiziet neko nepaskaidrojot, bet ja cilvēki ir precējušies, tad tas viss tik vienkārši nenotiek, jo tad ir jāatbild par sekām un jāpaskaidro šķiršanās iemeslus. Tādējādi otri iegūst garantiju, ka viņu tā vienkārši nepametīs ar jautājumu "kāpēc?"

Es pateikšu godīgi, ka es precos, lai iegūtu stabilitati, statusu sabiedrībā, savu komadu, bet galvenokārt es precos, jo beidzot esmu atradusi savu īsto un vienīgo, kuru neprātīgi mīlu un vēlos ar viņu pavadīt visu mūžu kopā. Laulības ir mūsu attiecību ievirzīšana nākošajā līmenī.

Autorei gribu pateikt, ka laulības nav romantisks stulbums, tas ir divu cilvēku pārdomāts uz dažādiem dzīves apstākļiem un emocijām balstīts lēmums.

Vēl tikai vēlreiz gribu pateikt, ka tas ir tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis.

Tas par to komandu , Annačka ir super! Es domāju, ka ikdienas steigas ritmā komanda tas ir īstais atslēgas vārds laulības savienībā. Ja viens krīt cits var pārtvert "bumbu" un tādējādi visa komanda paliek spēlē. Līdzgiī arī dzīvē - ja vienam ir kaut kas sliktāk ir otrs, kas var palīdzēt - gan finansiāli, gan morāli. Tā ir normāla uztvere, ka laulība ir attiecību turpinājums.

Paldies par Jūsu izteiktiem viedokļiem. Personīgi es arī neuzskatu laulības par romantisko stulbumu, tas ir mana dzīvesbiedra uzskats. Kopā esam 3 gadus, tomēr piedāvājumu apprecēties neesmu vēl dzirdējusi. Ja mēs sākam runāt par laulībām, tas beidzās ar nesaskaņām. Dzīvesbiedrs atrunājas ar to, ka mūsdienās laulības vairs nav aktuālas un tās nevienam nav vajadzīgas. Tāpēc arī esmu ierakstījusi tādus provokatīvus jautājumus, lai uzzinātu Jūsu viedokli. Protams būšu pateicīga, ja sniegsiet padomu kā panākt, lai otrs cilvēks manī ieklausītos un apdomātos par laulībām. Pati esmu gatava stāties ligumīgā laulībā.

manuprāt, ikviens vīrietis, kurš mīl savu sievieti un uzskata, ka viņa ir vislabākā pasaulē GRIB viņu bildināt, apprecēt un likumīgi saukt par SAVU. ja vīrietis negrib precēties, manuprāt viņš vnk domā, ka atradīs vēl kādu labāku nākotne un tāpēc negrib būt saistīts.

Tad rodas jautājums? Ko lai dara?

Viens vīrietis jau pēc divu mēnešu kopā būšanas ir gatavs mesties laulībā, cits desmit gadus nevar saņemties
Mana pieredze ir sekojoša- esam kopaa 5 gadus un nākamgad precēsimies. Ja es nebūtu sākusi runāt par precēšanos, tad laulātos noteikti vēl vienu gadu vēlāk (jo mēs tikai šogad abi beigsim mācīties un sāksim pelnīt) . Mans draugs visus kopā būšanas gadus teica, ka jūtas par jauns kāzām. Arī neviens no viņa draugiem neprecējās, kaut gan gadi visiem pamazām "velk" uz 30. Pagājušajā gadā viens apprecējas un tad tagad visi lavīnveidīgi metas pakaļ :)
Jāpiebilst, ka viņš man ir ārzemnieks un te precēšanās notiek vēlāk. Vēl vīrieši apzinās, ka, ja nu laulība neizdodas, viņiem visu mūžu būs jāmaksā alimenti bērniem UN SIEVAI. tā kā mums, sievietēm, kāzas ir galvenokārt svētki, bet vīrieši vēl papildus lauza galvu kā uzturēs ģimeni u.tt.
Tās manas domas..

Pastāsti savam vīrietim kāpēc tu vēlies precēties, ko tev tas nozīmē. Ja tas ir tavs sapnis, tad pasaki viņam, ka būsu neizsakāmi laimīga, kad šis tavs sapnis piepildīsies. Pastāsti arī par savām negatīvajām emocijām- par to, ko tu pārdzīvo un par ko gruzies.

Mēs visas saprotam, ka ar varu mēs vīriešus nevaram piespiest mūs apprecēt, kā arī mums gribās, lai arī viņi to vēlās. Ja tavs vīrietis tevi patiesi mīl, tad viņš vēlēsies, lai tu būtu laimīga, tikai iespējams viņam vajag nedaudz laika saņemties un visu kārtīgi apdomāt.

Mūsu bioloģiskais pulkstenis nestāv uz vietas, taču gribās lai bērni dzimst laulībā.

1. Atbilde uz pirmo jautājumu - tā tas arī ir.
2. Atbilde uz otro jautājumu - tas ir individuāli, cilvēku uzskati ir dažādi.
3. Nevar piekrist dilevkas teiktajam, jo faktiski viņa piedēvē vīriešiem tādu domu gājienu, kas raksturīgs sievietēm, nevis vīriešiem :)
4. Par FrauAs teikto - ja vien tā ir civilizēta valsts, tad uzturlīdzekļu maksāšana par bērniem ir atkarīga no tā, pie kā paliek bērni, bet uzturlīdzekļu maksāšana šķirtajam laulātajam - atkatrībā no tā, kurš ir turīgāks. Pretējais, piemēram, Eiropā būtu pretrunā ar Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, un vnk juridiski neiet cauri. Cita lieta, ka vīrieši no salīdzinoši turīgām valstīm, izvēloties sievu no tādas valsts kā LV, lieliski apzinās, ka izvēlējušies lētā gala sievieti un ka šķiršanās gadījumā būs maksātāji.

Man arī šķiet, ka tie vīrieši, kas nevēlas precēties un uzskata to par muļķību, vienkārši nav nobrieduši šim solim un nav pārliecināti, ka visu mūžu vēlas būt kopā tieši ar šo cilvēku. Saku to tāpēc,ka arī mans mīļotais to ir apstiprinājis - viņš ļoti, ļoti ilgi (gan pirms mūsu iepazīšānās :)) bija domājis, ka precēšanās ir pilnīgs sviests, nekam nevajadzīgs, lieka ķēpa utt.. un tā dzīvoja tik uz priekšu.. bet mēs par precēšanos izdomājām gadu pēc iepazīšanās, un iniciators bija tieši viņš. Turklāt viņš ir no tiem cilvēkiem, kas lēmumus tiešām pieņem nopietni un turas pie saviem vārdiem. Es, godīgi sakot brīnījos, ka tik ātri, bet viņš tieca, ka sapratis - jā, viņš vēlas ar mani veidot ģimeni un novecot kopā...
Ko lai dara? Izrunājies- uzklausi viņu. Palūdz sīki un smalki izskaidrot iemeslus, kāpēc viņš nevēlas precēties, kādas sajūtas viņam rada doma par šo soli utt - un iespējams, atbilde Tev pati atnāks. Jo, manuprāt, te jau svarīgāk ir ne tik daudz klāstīt ko Tev tas nozīmē, bet gan saprats, kāpēc tam otram cilvēkam ir tāds viedoklis. Manējais, piemēram, šobrīd atzīstas, ka tās domas par nekadmūžāneprecēšanos viņam bija tāpēc, ka pašam ģimene šķīrusies...
Te jau labi pateica meitene, ka pat tie, kas saka, ka laulības nav nekas īpašs, zina, ka tas irļoti īpaši un svarīgi :) Jo - jau nav nekas īpašs, nu tad taču - saki tikai, lai precas, jo paši taču uzsver, ka nekas nemainīsies :):)

Zin, bet es tomēr neuzskatu, ka mums sievietēm kāzas ir tikai svētki - vismaz man noteikti nav tikai svētki, jo ģimeni jau neuztur tikai vīrietis- ģimene tiešām ir komanda un kopēja atbildība. Un arī man kā sievietei atbildība par mūsu ģimeni noteikti ir daudz lielāka, nekā uzskats, ka kāzas ir tikai svētki :) es daudzreiz esmu domājusi, vai patiesi spēju pieņemt šo cilvēku, kāds viņš ir, un nemēģināt pārveidot to, kas nepārveidosies, vai špēšu būt kopā kā priekos, tā bēdās utt.. un tas ir stipri kas vairāk par vienkārši svētkiem... svētki beigsies - un nākamajā dienā pēc kāzām es pamodīšos blakus cilvēkam, ar ko jānodzīvo visa dzīve.. :):)

Jā- bet par to tēmu - mans uzskats ir tāds, ka vienkārši dzīvošana kopā ir tāds iesākums, normālas likumīgas laulības ievads, nevis patstāvīgs stāvoklis :):)

bērni pēc šķiršanās praktiski vienmēr paliek pie mātes Tātad māte var strādāt tikai max. uz pusslodzi, kamēr tēvs uz pilnu. Loģiski, ka viņš pelnīs vairāk un maksās alimentus
Es, kā "lētā gala sieviete no LV", varu tevi nomierināt, es šeit esmu ieguvusi labāku izglītību, nekā mans topošais un es visdrīzāk būšu tā, kura vairāk pelnīs
Tas tā, mazliet ne pa tēmu

Esmu dzirdējusi no viena vīrieša, ka viņš nevēlas precēties , jo pēc kāzām abi palaižas un nedomā par to kā patikt otram...... lūk šāda arī mēdz būt vīriešu loģika
Bet mans uzskatas, ka šādi var domāt vīrietis, kurš nav īsti laimīgs un pārliecināts par savām attiecībām.

Paldies par Jūsu padomiem. Tieši vakar mums sanāca izrunāties. Mans draugs vēl joprojām uzskata, ka laulība nav vjadzīga. Runājot par to, ka man tas liekas svarīgs, atbildēja ka PAGAIDĀM viņš negrib neko mainīt. Tāpat labi ir un krīze valstī arī vēl joprojām turpinās.:)
Protams ir vēl viens faktors. Tagad man ir 27, bet es jau biju precējusies, kad bija 23. Varbūt arī tas ietekme manu draugu atturēties no laulībām?
Runājam arī par mīlestību. Jautāju, vai mīl mani... Atbilde bija fascinējoša - mīlu, bet savadāk, ne tā kā visi pārēji mīl. Runājam par kopdzīvi, ja dzīvo kopā jau 3 gadus, kāds tad ir iemesls bēgšanai no laulībām? Varbūt tikai kaisle, komforta izjūta, ir pierasts pie tā cilvēka blakus? Un mīlestibas tur nav? Mans draugs atbildēja, ka ja tā nebūtu mīlestība, viņš kopā ar manim ne dzīvotu.
Piekrītu tam, ka džeks 25 gados vēl nav gatavs precībām, esmu gatava pagaidīt vēl.... bet cik ilgi? Vai es sagaidīšu savu 30 gadu jubilēju laulībā ar mīļoto cilvēku un ar viņa uzvardu?

Nu jā, izskatās ka tavs vīrietis vēl nepavisam nav gatavs laulībām. Nu tad tagad tev ir jāizlemj ko tu vēlies vairāk:
1. palikt kopā ar savu vīrieti un gaidīt, kad viņš nobriedīs (Risks- viņš tā arī nenobriedīs un tev pēc 30 jau iespējams (nevis noteikti) var sākties problēmas ar bērna ieņemšanu)
2. šķirties ar šo puisi un apprecēties ar kādu citu un plānot bērnu savā vēl produktīvajā vecumā (Risks- var būt grūtības potenciālā vīra meklējumos)

Var jau nedaudz pabaidīt (lai gan tas nav jaukākais ieteikums) pateikt viņam, ka ja viņš gada laikā netiks skaidrībā ar to vai viņš vēlas vai nevēlas tevi redzēt kā savu sievu, tad tu meklēsi kādu citu.

Vispār jau būtu labi, ja ar viņu parunātu kāds nobriedis, precējies vīrieti, kuru viņš ciena un kurš viņam izskaidrotu, ka laulības nav nekas briesmīgs.

Man šķiet, ka vīrietis, kurš dzīvo kopā ar sievieti, bet nevēlas viņu precēt, vienkārši šo sievieti neciena... un varbūt pat zemapziņā apsver, ka kaut kur it kāda cita - viņam piemērotāka...
laulība ir loģisks solis mīlošās un stabilās attiecībās. Ja šī soļa nav, tad, manuprāt, kaut kas nav kārtībā un viens vai abi partneri to vai nu neredz vai negrib redzēt.

Mans vīrs bija gatavs precībām 24 gados (bildināja, kad viņam bija 23), bet tas jau no cilvēka atkarīgs, no viņa iekšējā brieduma, zinu vīriešus, kas 30 gadu vecumā saka, ka vēl nav gatavi laulībām un bērniem.
sweetdreams28 - un ko viņš saka par bērniem? vai arī bērni jums dzims NElaulībā?

Paldies Jutle. Par bērniem arī izvairās runāt. Kādreiz ieminējās, ka ja viņam jāizvēlas - tad pēc gada padomās labāk par bērniem, nevis par laulībām. Runājot par Nelaulībā dzimušiem bērniem, uzskata ka tur nekādas problēmas nebūs. Vienkarši iedos savu uzvārdu un viss.
Atbilde Annačkai - diemžēl viņam nav draugos precēto vīriešu, kuru viedokļos viņš ieklausītos. Zinu tikai vienu, kas pats manējam vīrietim pateica, ka pēc laulībām viss paliek vēl sliktāk...
Pašam manam draugam ģimenes gandrīz nebija. Pēc mātes saslimšanas (insults) viņa tēvs aizgāja ar citu sievieti projām un mans draugs viens pats rūpējās par paralizēto mammu 4 gadu garumā. Viņa tēvs pats bija 2 reizes precējies. Varbūt šiet slēpjās bailes pieļaut tādas pašas kļūdas? Vai tiešam bailes no manīm, ka es jau biju laulībā?

Mīļas meitenes, varbūt tas izklausīsies muļķīgi, bet es tiešām ļoti vēlos ar šo cilvēku apprecēties. Un tiešām nezinu, kā to panākt. Esmu nogurusi 3 gadus gaidīt zelta gredzenu un bildinājumu. Redzot līgavas man acīs parādas asaras. Man pat šķiet ka nekad jau nebūšu līgavas lomā. :(