Izklausās, ka vīrietis citu dzīves neveiksmē vaino TIKAI precības. Ja tā nebūtu, tad līdz šai dienai visi dzīvotu laimīgi. Viņam nav pozitīvas pieredzes. Viņš nav redzējis, ka laulības var būt veiksmīgas un laimīgas. Viņa uztvere ir noregulēta uz, kamēr neesam precējušies, tikmēr esam laimīgi, tiklīdz apprecēsimies, tā viss ies uz grunti. Es nedomāju, ka tā ir necieņa pret sievieti. Galīgi nē. Drīzāk viņš netiek galā ar to, ko viņš redz citu attiecībās un baidās no neveiksmes.

Jā, Tu jau pati esi sarakstījusi visus iemeslus, kapēc viņš to nevēlas - un tās ir vienkārši cilvēciskas bailes.. ko lai iesaka? Grūti jau ko ieteikt. Vienā līdzīgā dikusijā šeit pavīdēja stāsts, ka kāda meitene bija palikusi stāvoklī un patiekusi savam vīrietim, ka, tā, ka viņa nav precējusies, bērnam būs viņas uzvārds :) un kāzas notikušas ātri vien :)

Man jau liekas, ka, ja Tu neko nedarīsi, bet tikai gaidīsi, paliksi gaidīdama... Varbūt viņš tai domai par kāzām jāgatavo pamazām? Jāstāsta par kādiem darba kolēģiem vai draugiem, kuri apprecējās un viņiem viss ir tik forši :)) vēl palīdz aiziet kopā uz kāzām - pēc mūsu kāzām tajā pašā mēnesī 2 pāri saderinājās :)

Kad es savam vīram kādus trīs mēnešus pēc kāzām jautāju, kas mainījies, viņš teica - it kā nekas, bet patiesībā viss :) Man liekas kāzas kaut kādu jaunu elpu ienes attiecībās, pirmo laiku staigājām kā no jauna iemīlējušies...

man liekas, ka te kādam ir apsēstība. 27 un vairs necer būt līgavas lomā.... āaaaaa nu pasaules gals:D

Man jau liekas, ka cilvēku atbaida šī apsēstība. mani personiski arī atbaidītu. Nu ir vīrieši, kuriem "Jānobriest". mans vīrs arī negribēja precēties vairāk nekā 3 gadus. Viņš uzreiz teica, ka nav gatavs laulībām, bet ar laiku domas mainīja. (patiesībā viņš domas mainīja pēc saderināto kursiem, kas viņam deva pārliecību, ka esam viens otram tiešām piemērot, lai gan pazīstami bijām jau daudzus gadus un 3 kopā dzīvojāmi. Mēs tos gājām, vēl nemaz nedomājot, ka laulāsimies. )
izrunājaties un ļauj viņam pārdomāt. pasaki, ka tev tas ir svarīgs, nu ja viņam nav, tad iespējams nav jēgas sevi mocīt. Un 27 gados domāt, ka nekad vairs nebūsi līgava, ir muļķīgi. :)

Paldies par atbalstu visām meitenēm! :)

piekrītu rutuxs teiktajam, ka bieži vīriešiem nav šo te labo piemēru un ir galvā ir "iesakņojies" uzskats, ka kamēr neesam precējušies, viss ir lieliski, bet, ja apprecēsimies, tad attiecības noies pa burbuli. Arī manējam bija tāds pats uzskats. Rezultātā bildinājumu gaidīju 10 gadus. Un diemžēl nepiekritīšu sicilia teiktajam, ka "nu ir pasaules gals, ja neesi 27 gados apprecējusies" - nē, loģiski, ka tā nav, taču ir tikai loģiski un saprotami, ka katra no mums ir kaut kur dziļi sirdī glabājusi savu sapni par skaisto kāzu dienu, taču, redzot, ka visapkārt visi precas, ir skumji un pat sāpīgi, ka pati vēl to neesi sagaidījusi un no mīļotā saņem signālus, ka precēties nemaz nevajag. Domāju, ka mums katrai ir savs stāsts un sava pieredze, un mēs nevaram "ielīst" otra pieredzē un sirsniņā, tāpēc nav jauki teikt, ka tas ir muļķīgi.

sweetdreams28 - domāju, ka vajag parunāties un censties izrunāt - vai viņš uzskata, ka attiecības mainās pēc kāzām, kāpēc viņš tā domā, kā viņš to var pamatot, centies argumentēti izklāstīt savu viedokli.

Paldies, krix. Daļēji var piekrist iepriekš pateiktajam - ka ir apsēstība ar laulībām. Meitenes arī ir dažādas. Piemēram manai draudzenei (arī 27 gadi) laulības nav vajadzīgas, darba kolēģei (32 gadi) arī tas šķiet muļķīgi, un pat par bērnu dzemdēšanu ne viena, ne otra nedomā. Savukārt man tas ir vajadzīgs. Un tiešām sāpīgi dzirdēt, ka precēties mums nevajag. PAGAIDĀM nevajag. Grūti dzīvot ar šo domu, kad tas PAGAIDĀM beigsies. Varbūt tad, kad mans mīļotais nobriedis laulībām, man tas vispār nebūs vajadzīgs vairs.
Un piedotiet, meitenes, bet es nevaru dzīvot vēl 10 gadus un gaidīt bildinājumu. Man pēc 4 mēn. paliek 28. Un par bērna vēl nav. Negribās būt par "veco" mammu, jo pēc 30 dzemdēt pirmo bērniņu tomēr ir jau sarežģīti.

Ak Dievs, nu protams jūs varat gribēt apprecēties līdz 28 vai līdz 30 (mana draudzene šitā apprecējās, ka tik 30 gados nebūtu šķirtene), bet jūs NEVARAT pieprasīt, lai cilvēks jūs prec un ir bērnu tēvs.
Spiediena izdarīšana pie laba nenovedīs. To saku kā cilvēks, kas pats dara pretējo, ja kāds grib uzspiest savas vēlmes.

nepazīstu Tavu vīrieti, protams, katrs cilvēks ir citādāks, BET.....man bija tā, ka mans topošais vīrs arī tā kā nedomāja precēties, jo domāja, kur tad lai ņem naudiņu....viņš zināja, ka es to ļoti vēlētos, jo ik pa reizei tā kautrīgi liku noprast, ka man gribētos to gredzentiņu pirkstiņā...:)un tā vienā jaukā dienā viņš mani bildināja..no sākuma domāju, ka uzdāvinās gredzentiņu un tad kaut kad gan jau precēsimies, BET nē-tas jau notiks šovasar un ma tiešām ir šoks!!! :)

tāpēc laikam jātic tam, ka viss ilgi gaidītais nāk pavisam negaidot...:))

Vēlu veiksmīti! Es Tevi tiešām saprotu .....

Paldies, Levs, par sapratni. Es arī ļoti ceru, ka mans sapnis piepildīsies. Levs - var pajautāt, cik ilgi tu biji ar savu vīru kopā līdz kāzām?

Man liekas, ja tu to cilvēku mīli, tad dažus gadus pagaidīt tāds nieks vien ir. Varbūt viņš vienkārši nav gatavs. Nepieikrītu viedoklim, ja neprec pirmajā gadā, tad nemīl pa īstam. Katram ir savs skatījums uz dzīvi, ja tu nevari pieņemt viņu tādu kāds viņš ir un tad ir jādomā vai ir jēga palikt kopā.
Mēs ar vīru, pirms aprecējāmies, kopā nodzīvojām 5 gadus. Vīrs mani bildinājat tad, kad bija gatavs.
Gan jau tu arī sagaidīsi tos maģiskos vārdus no sava mīļotā cilvēka. Lai veicas.

Mans vīrs bija iemīlējies savā saimniecē un izjauca mūsu 3 gadus ilgo laulību. Pēc palīdzības saņemšanas no Adu risinājumu tempļa (solutiontemple.info) mans vīrs pēkšņi saprata savu kļūdu un atgriezās manā dzīvē. Es ļoti novērtēju priestera pūles, lai mūs atkal apvienotu.