Man liels prieks par tevi!!! Mēs arī jau kādu laiku cenšamies un cerams drīz tiksim pie mazā:) Tā ir iekšēja sajūta, ka gribas mazo, kad visas domas ir tikai par to... Es jūtos droši ar savu vīru un esmu gatava mazajam..:)

Mana nostāja bija,ka mazulīti "taisīsim" pēc kāzām.Sākot ar kāzu nakti, sākām neizsargāties un nepagāja 2 mēneši kā paliku stāvoklī.Sajūtas, protams, nezināmas, bet patīkamas.Just kā mazais pa vēderu ņemās...tas ir vnk fantastiski.Es uzskatu, ka mazais pats izdomā, kad jāpievienojas.Esmu bezgala laimīga, ka es izturēju grūtniecības problēmiņas un dzemdību sāpes.
Tagad jau 3 mēnešus esam 3tā.Katra diena ir jaunu piedzīvojumu pilna.Mazā smaids liek pašai smaidīt un justies laimīgai.Būt par māmiņu ir visskaistākais, kas ar sievieti var notikt!!!

Zināt var tad, kad nekādu šaubu vairs nav - nav baiļu sajūtas par dzemdībām, iztikšanu, darbu utt., un pats galvenais - abiem ir vēlme radīt un audzināt mazo brīnumu pēc labākās sirdsapziņas un iespējām:) ...beidzot jūtu, ka visam jānotiek...:))

Grūtāk ir gatavoties otrajam bērniņam, kā tas ir man. Pēc kāzām vīriņš grib otru bēbi. Abi par to bijām runājuši un plānojām. Bet tagad īsti vairs nezinu, gribu vai nē. Viens jau ir un zinu, kā tas ir. Tāpēc saņemties ir vēl grūtāk. Bet laikam jau gribu... vnk ir neliela baiļu sajūta, kā būs ar diviem. :)

Es reiz uzdevu šādu jautājumu savām draudzenēm, un viena man atbildēja, ka būšu gatava bērniņam tad, kad man gribēsies samīļot un auklēt visus radu, draugu un paziņu mazuļus....kad ikviena bērniņa smaids manā sirdī atvērs īstās stīgas....toreiz ilgi domāju, domāju, domāju, bet.... nepatīk man mesties klāt katram bēbim, raut to ārā no mātes rokām un bučot, man vispār pavisam mazi bērniņi pat drusku biedē, tik maziņi, trausli... Sapratu, ka manā gadījumā var būt tikai otrādi - vispirms gaidīšu, dzemdēšu, mīļošu, bučošu, auklēšu savējo brīnumiņu un tikai tad droši apčubināšu citus mazuļus, tikai tad sapratīšu, kas citas sievietes tā sajūsmina bērna atraudziņās, netīrajos pamperos un pirmajos zobiņos. Tikai tad sapratīšu, kas ir grūtniecība, kas ir dzemdības, jo rakstīt par to var daudz un dikti, bet katrai no mums tas ir citādi, katrai tas ir savs īpašais laiks, un lai cik tas ačgārni neizklausītos – tikai tad es arī sapratīšu, vai esmu tam gatava vai ne, jo mēs neviens nevaram būt 100% gatavs kaut kam nezināmam, nepiedzīvotam, līdz šim neizjustam. :)

Man šķiet, ka tam vispār nevar sagatavoties, es drīz jau būšu vecāka par vecu bērnu radīšanai, bet joprojām neesmu gatava. Vajag lekt iekšā nezināmajā un viss. :)