Man vedējmāte ir ļoti laba draudzene, es vienkārši viņai piezvanīju. Viņa jau zināja, ka mēs precamies. Un tā sirsnīgi izstāstīju, ka mēs viņus uzskatam par paraugpāri un būtu ļoti priecīgi, ja viņi būtu mūsu vedēji. Man liekas, mana draudzene būtu ļoti apmulsusi par visām tām dīvainajām tradīcijām - servīzēm un ko tur vēl. Pirmo reizi draudzene atteicās, bet kad zvanīju otro reizi, tad viņi abi ar vīru piekrita, jo bija labā garastāvoklī :))) Tad mēs visi kopā braucām uz kafejnīcu. Tāds ir mans stāsts :)))

Mēs saviem vedējiem vienu reizīti tā kā nefoficiāli pateiām kas un kā, kas par štelli... Teicām, ka atbrauksim ciemos parunāties. Kad atbraucām un viņi jau zināja, ko gribam - piekrita un jutās, šķiet, pagodināti. Tikai viena problēma, jo šobrīd vedējmāte gaida mazo, ko tā nejauši uzzinājām - līdz ar to nezinu kā tur viss būs - laikam jāpadomā par vakara vadītāju tēmu, kut gan man tas liekas kaut kā tā....
Re ka iet visādi :)

Sākumā mēs viņus brutāli nostādījām fakta priekšā (tīri informācijai) :D Vēlāk uzaicinājām gan vecākus, gan vedējus uz glaunu restorānu, kur notika oficiāla saderināšanās!

Kad nolēmām laulāties, uzreiz arī bija skaidrs, ko vēlamies par vedējiem - mana vīra brāli ar sievu, kas bija vedēji citās kāzās, kur savukārt mēs ar tagadējo vīru iepazināmies. Bet diezgan ilgi nevarējām īsti atrast pareizo brīdi, lai viņus iepazīstinātu ar mūsu ideju un aicinātu uzņemties šo nozīmīgo lomu. Brīdis radās pats no sevis, kad kādā mājas ballītē mans tobrīd līgavainis pacēla glāzi un skandinot uzsauca tostu "Par vedējiem!". Tā kā tur bijām tikai mēs 4, tad mājiens bija vairāk nekā nepārprotams. Pēc dažu nedēļu laušanās vedēji piekrita :-)

Mēs uzaicinājām vakariņās. Pagatavoju pikantu meksikāņu otro. Vakariņu iemesls it kā bija viņu atvestais Austrijas vīns pagājušajā vasarā :)
Par vedējiem izvēlējāmie manu brāli (ar dabas dotu talantu smīdināt publiku un vadīt pasākumus) ar draudzeni :) brālis gan promejot vēl noteica, ka, tjip, esot jāpadomā un jāpalaužas mazliet un "jāpadomā" :)))