Bieži vien iepazīšanās stāsti tiek idealizēti, apaudzēti ar skaistam detaļām, un gadu gaitā šis stāsts tiek pieslīpēts un kļūst par teju vai par skaitāmpantiņu, kas iemācīts no galvas - skaists, perfekts un ideāls. Mans stāsts ir citāds, lai gan pašai ļoti mīļš.

Šī iepazīšanās bija teju vai kā meksikāņu seriālā - intrigas, meli, nodevība, draudzība un mīlestība - jūtu kokteilis un pilna emociju gamma. Kas zina, vai tas bija likteņa pirksts, vai apstākļu sagadīšanās, ka savu vīru vispār satiku, bet vai nav vienalga?

Sākšu stāstu no paša sākuma.  Pirms 8 gadiem biju kopā ar kādu jauku puisi, kurš dzīvoja gluži tālu no manis - 212 km no manas dzīvesvietas. Abi regulāri apmeklējām baznīcu, un vasarā nolemām kopā doties svētcelojumā - gan reliģisku iemeslu dēļ, gan arī, lai būtu iespēja kopā vairāk laika pavadīt. Sarunājām, ka aizbraukšu kopā ar draudzeni pie viņa, un tad no turienes dosimies uz Aglonu. Dienu pirms norunātās tikšanās puisis atsūtīja īsziņu, ka viņam „vajadzīgs laiks, lai padomātu,” līdz ar to mani plāni sāka jukt ārā. Ar draudzeni tomēr nolēmam braukt uz to pilsētu un no turienes kopā doties svētceļojumā tik un tā. Nākošajā dienā gan puisis mani sagaidīja autoostā ar ziediem un garu atvainošanās runu, tomēr svētcelojumā darba dēļ negāja. Toreiz pat nenojautu, ka šī vilšanās pēc tam izrādīsies mans lielakais prieks.

Pēc divām dienām vienā no baznīcām misi vadīja man un draudzenei labi pazīstams priesteris. Ar viņu mums vienmēr bija bijušas draudzīgas attiecības. Pēc mises, pie vakariņu galda runājām un viņš ieminējās, ka nākošajā dienā svētceļojumā dodas viņa vadīta grupa no neliela ciemata Latgalē. Jokodams viņš teica, ka varam pievienoties viņa vadītajai grupai. Draudzenei tas šķita interesanti, jo šajā grupā nebijām īsti iejutušās. Lai gan šķita nepieklājīgi pamest svētceļojuma grupu, tomēr to izdarījām un nākošajā rītā bijām nelielā ciematā, par kura eksistenci iepriekš nemaz nenojautu.

Puisis, ar kuru svētceļojumā iepazinos, turpretī, šajā ciemā dzīvoja un svētceļoumā devās katru gadu. Viņš pazina visus, kuri bija pieteikušies svētceļojumam, izņemot divas meitenes - mani un manu draudzeni. Viņš mani pirmo reizi ieraudzīja baznīcā. Pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka toreiz baznīcā, kad abi ar brālēnu esot mūs ieraudzījuši, viņi „sadalīja” mūs - tikai mani izvēlējās nevis viņš, bet viņa brālēns.

Pa ceļam izrādījās, ka mums ir kopīgas intereses, kopā ir jautri un acīm redzami mums izveidojās simpātijas. Tomēr man joprojām bija cits puisis, lai gan to savam jauniegūtajam paziņam toreiz neteicu. Nezin kāpēc nolēmu noklusēt. Viņš, toties, bija brīvs puisis, tomēr, kā vēlāk izrādījās, Aglonā tikās ar citu, internetā iepazītu meiteni. Tā gan bija pirmā un vienīgā reize, kad viņi satikās, tomēr arī par šo tikšanos viņš toreiz noklusēja.

Kopā pavadījām septiņas dienas. Kad atvadījāmies, šķita, ka diez vai kādreiz satiksimies. Dzīvojām tālu viens no otra un sešpadsmitgadīgi jaunieši nevar tik vienkārši braukāt viens pie otra, lai tiktos. Tomēr bieži sarakstījāmies, sazvanījāmies un simpātijas kļuva arvien spēcīgākas.

Ar tā brīža puisi pavisam izšķīrāmies vien pēc 4 mēnešiem. Un arī pēc tam pagāja kāds laiks, līdz piekritu būt kopā ar manu svētcelojumā iegūto draugu.  Šobrīd esam kopā 8 gadus. Laikam jau liktenis mums bija lēmis satikties.