Satikāmies tīri nejauši un tiešām, kad pirmo reizi redzēju, tagad nu jau savu vīru, nekad nespēju iedomāties, ka kādreiz Ģirtu saukšu par savu vīru...

Mans kaimiņš reiz bija Ģirta brālis un kaut kā sanāca, ka Ģirts kā reiz atbrauca  ciemos pie brāļa, kad mēs ciemojāmies (nebiju es gluži brīva, tāpēc nekad nebija tādas domas...). Ienāca Ģirts istabā tāds sakautrējies, tagad atceros, un smiekli nāk... Bet nu, goda vārds, acis i nevarēju atraut un viņš nez kāpēc arī visu laiku meta to skatienu uz manu pusi (par to toreiz dabūju pamatīgu morāli noklausīties, jo kā jau teicu, nu nebiju es brīva meitene!). Nu, iekrita man viņš sirsniņā, bet ar prātu sapratu - nu, ko Tu domā???? Tā taču nevar... un tā arī palika. Nesatiku viņu kādus pāris mēnešus, tik cik sapņos un, protams, draugos apskatīju un izpētīju, bet nepieļāvu domu, ka varētu kaut kas ar viņu būt...

Un atkal tāda pati nejauša tikšanās, tikai šoreiz sakautrējusies biju es - acis bija bail pacelt uz Ģirta pusi, negribēju vairs klausīties pārmetumus, un, ko tur liegties, sirsniņa drebēja, tāds satrukums bija... Tā laikam jutos pirmo reiz mūžā... Nu, pāris skatienu jau veltīju gan, bet tas arī viss... Braucām mājās, man agri uz darbu. Protams, pusi nakti nevarēju aizmigt - Ģirts nu jau bija ne tikai sirsniņā, bet arī prātā...

Strādāju  diennakts darbu, praktiski visu laiku darbā biju viena pati... Zvana darba telefons - domāju priekšniecība, bet tur izradās otrā galā Ģirts. Aš, gandrīz no krēsla nokritu! Sīkumos neziplūdīšu, bet teksts apmēram bija tāds - vakarā būšu pie Tevis un tāpat Tevi nozagšu... Varēju iebilst un teikt, lai nenāk, bet viņš palika pie sava. Nebija īsti pārliecības, ka vinš atnāks, bet uztraukusies biju ne pa jokam - krāsoties vai tomēr nē? Ko uzvilkt, ka darbā esot, nav ko īsti uzvilkt... Sev tikai domās teicu,  viņš tikai paciemosies, un ar to viss beigsies. Nu jā, kā  tad beidzās... Ar to viss sākās! Vakarā bija klāt ar šampi un kūkām... Es patiešām nezināju, kur likties. Kā maza meitene mulsu un sarku... Teicu, ka nevar tā, bet viņš tik atbildēja, ka nozags mani tāpat... Sākumā satikāmies slepus - visās manās maiņās vinš brauca vakaros no Rīgas 70km un no rīta 5:00 atkal prom. Protams, sapratu, ka tas nav pareizi, bet ej un pretojies tai mūža mīlestībai. Visas tās skudriņas un trīsas, satrukums un bezmiegs... Eh, cik skaisti tas tomēr bija! Kamēr mūs pieķēra... Agri vai vēlu tam bija jānotiek. Bijušais puisis arī strādāja maiņās, un vispār reti satikāmies. Kad viņš bija mājās, gulēja, bet visu pārējo laiku - darbā... Bet nu tas jau vairs nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka mēs ar Ģirtu viens otru atradām, ka esam blakus viens otram un tiešām laimigi. Protams, pa vidu visam bija visvisādi kuriozi un mazliet arī asaru, kamēr nonācām līdz vīra un sievas statusam, bet liktenis mums lēmis kopā būt, un esmu no sirds pateicīga par to. Ik vakaru ejot gulēt un no rīta pamostoties, saprotu, ka man tomēr ir paveicies, jo man blakus guļ mans visdārgākais cilvēcinš uz pasaules.

Nozaga mani tomēr...