Mums draugu lokā tas pats stāsts -it kā ideāls pāris. Gadus 8 jau kopā. Puisim jau pāri 30, meitenei vēl tikai būs. Abi mīlinās kā pirmajā dienā. Bet puisis neprec un vis. Paskaidrojuma nekāda - viņa Tev īstā?- jā! Kas par vainu? - Nekāda... Un tā visu šo laiku. Meitene visādi - nerunāja par to, aktīvi runāja. Nāca klajā ar savām kāzu idejām utl. Nekas, nulle reakcijas. Visi draugi jau smejas par to puisi. Bet kaut kāda jokaina viņam tā nostāja. Meitene tāda pati kā Tu - neko nepārmet, pilnīga brīvība, mājās viss ideāli, saskaņa - skūpsti un glāsit... Pirms kāda laika meitene palika stāvoklī. Tagad puisis uztraucas - būšot dēls, meitene teica, sorry, neprecēji mani - būs mans uzvārds. Jūtu, ka kāzas drīz būs :D:D
Protams, tas NAV ieteikums, tas ir tikai piemērs! ;)

Paga, cik no tavas draudzenes sapratu, ja vīrs jūtas droši, tad nav vērts precēties. Ja jūtas nedroši, tad ir jāprecas. Kas vispār kaut ko tādu var izdomāt? Vai tu, ja nejustos attiecībās droši, precētos? Ja tavs partneris, kasītos, tu nejustos labi, tu precētos? Murgs kaut kāds. Labāk uzzini, vai vīrietis negrib kāzas, kā tādas, vai negrib būt precēts.

paldies par piemēru! :) arī piemēri var daudz ko dot, tāpēc arī esmu uzrakstījusi, jo ceru, ka kādu viedokļu, vai piemēru kopums man dos skatījumu no malas...

tas par to drošumu bija vairāk domāts tā, ka vīriešiem patīk būt iekarotājiem, taču šeit jau ir viss un nav pēc kā censties un tiekties, viss ir vislabākajā kārtībā un nav par ko satraukties. un ka vīrieši parasti ir gatavi kāzām, kad zina, ka nevēlēsies savu otru pusīti pazaudēt, bet šeit jau atkal viņš zina, ka mani nepazaudēs. tā viņa to bija domājusi. Domāju, ka mans draugs negrib gan kāzas kā tādas, gan arī negrib būt precēts, jo pats ir ļoti sāpīgi pārdzīvojis vecāku šķiršanos un reiz man izteica kaut ko tādu, ka ja cilvēki apprecas, tad drīz šķirsies. Un esmu mēģinājusi ar viņu par to runāt, ka tāpat mēs dzīvojam kopā un tā arī dzīvosim, ka viss būs labi arī pēc kāzām. Taču visas šīs tēmas par kāzām beidzas labākajā gadījumā ne ar ko. Pilnīgi šķiet, ka vārds "kāzas" ir tāds kā burvju vārdiņš, kuru izrunājot pastāv 100% iespējamība sabojāt viņam garastāvokli uz visu dienu un pat ilgāk. Viņš saka, ka viņam ir labi ar mani un ka grib būt ar mani. Taču tālāk arī netiekam...

Nu man ir identiska problēma. Jau vairākus gadus dzīvojam kopā, vēl joprojām esam viens otrā līdz ausīm samīlējušies, bet bildinājums kā nenāk tā nenāk. Kad bija runas par kāzām, tad es viņam teicu, ka no sākuma gribu izmācīties un tad vēlāk beidzot būs laiks padomāt par kāzu plānošanu. Bet es jau 2 gadus kā visu esmu pabeigusi. Viņš zin, ka es jau sen esmu gatava precēties un no sirds to vēlos, bet viņš vēl neesot tam nobriedis. Nu tik stulba atruna, viņam jau 30, bet vēl nav gatavs. Es viņam jautāju no kā tad viņš baidās, bet viņš teica, ka tas ir tik nopietns lēmums, ka negrib to sasteigt. Bet laiks iet un nekas nevirzās uz priekšu. Tad vienu dienu neizturēju un prasīju- kad tu mani beidzot bildināsi? Uz ko viņš atbildēja- nu kaut kad jau bildināšu. Bet, kad es sāku prašņāt kādā laika posmā- mēneša, gada vai 5 gadu laikā, tad viņš šausmīgi sapsihojās. Es nesaprotu ko var tik ilgi vilkt garumā, viss taču ir labi. Ej tagad un saproti, kas tiem vīriešiem ir galvā un kāpēc pret kāzām viņi izturās tik vienaldzīgi. Viņš man ir teicis, ka kāzas viņam neko nenozīmē, bet man gan tas ļoti daudz ko nozīmē un viņš šobrīd uzvedas egoistiski. Un es neesmu no tām sievietēm, kura tagad bildinās savu vīrieti, es gribu lai to dara viņš, lai viņš to tik tiešām vēlās. Bet cik tad vēl man tagad ir jabesās un pacietīgi jāgaida?

Man vienai draudzenei līdzīgi. Nav gan viņi tik ilgi kopā, bet kādi gadi 5 jau, laikam, būs. Visu šo laiku dzīvo kopā. Meitene palika stāvoklī, piedzima jauka meitenīte. Tomēr precēties viņš atsakās. Tas esot pārāk nopietni, pārāk lielas saistības utt. Nu kaut kādas muļķības. Tas bērns taču ir vēl lielākas saistības kā laulību apliecība un gredzens pirkstā. Manai draudzenei tas rūgtums krājas un krājas un ļoti iespējams, ka drīz viņa neizturēs un pieliks punktu šīm attiecībām neskatoties uz kopīgo bērnu. Viņa manās kāzās noķēra jau trešo (vai otro) pušķi trīs gadu laikā. tad nu viņa viņam pateica, ka tas nozīmē, ka viņa nākošā apprecēsies vai nu ar viņu vai arī kādu citu :D

Tiešām nesaprotu kāpēc tā baidīties no kāzām. Īpaši ja pāris nav ticīgie un grasās laulību slēgt dzimtsarakstu nodaļā.

Vienai dradzenei bija līdzīga situācija: Kopā bija 10 gadus. Stabilas un ideālas attiecības, bet bildinājums nesekoja. Meitene arī teica - bērni būs tikai pēc kāzām. Vīrieti tas apmierināja, jo bērniem vēl nav gatavs. Līdz meitene nobrieda - bildināšu pati!!! Ja priekritīs, precēsimies, ja nē - varbūt tā ir zīme, ka mums ir savādāki nākotnes plāni un katram jāiet savs ceļš.
Sarīkoja vakariņas, izpušķoja māju (liels uzraksts uz sienas - precēsi mani vai būsi mans vīrs - tādā garā, nezinu...) ... Viņš bija pārsteigts, bet piekritis. Abi kopā sarūpēja viņai saderināšanas grezdenu un apprecējās pēc mēnešiem 6-8... :) tas bija prims gada.
Abi laimīgi, vīrs arī priecīgs - nejutas piespiests... :) Plāno bērnus! :)
Lai veicas!!!

Ir atziņa, ka daļa vīriešu uzskata - precēties vajag tad, kad plāno bērnus - lai tie dzimst laulībā. Un līdz tam brīdim par kāzām negrib ne dzirdēt, ne runāt.
Daudziem ir bailes no atbildības par bērniem, sievu - arī šī iemesla dēļ tiek atliktas kāzas.

Vai tavs vīriestis grib bērnus?
Kad sāku runāt par bērniem ar savu vīrieti - viņa pirmais pretarguments bija "Sākumā vajag apprecēties". Pēc laiciņa sekoja bildinājums... Bet tik pat labi viņš un es nepanikotu, ja bērns mums pieteiktos tagad, kad esam saderinājušies.

Bet ir arī daudzi vīrieši, kuri neuzskata, ka bērnam obligāti jādzimst laulībā.

Pilns calis ar piemeriem, kur sizeta galvena linija ir attiecigi tada "mani neprec, mums jau ir 1/2/3 berni, bet veljoprojam neprec". Mana izpratne galvena problema ir tada, ka virietis tevi sak uztvert ka mebeli. Nu nekur jau tu neliksies, neiesi prom. Un ja uzrodas berns, tad jau 100% nekur sieviete neliksies. Un tad virietis pazino - man tapat ir labi, nu un ko tad tu ar mazu bernu darisi, iesi prom??

Pec statistikas ka var spriest, jo ilgak tu turesies pret berniem pirms laulibam, jo lielaka iespeja, ka tevi appreces (pie noteikuma ka virietis, protams, velas kartigu gimeni).

Varbūt kādai noder psihoterapeta viedoklis un ieteikumi

http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=8480

Piekrītu, tādi arī nav retums.

Manam vīram arī sākumā bija ļoti kategoriska nostāja attiecībā uz precēšanos - esot pārāk daudz negatīvu piemēru apkārt, kad zināmi pāri apprecējušies un pēc neilga laika izšķīrušies, kaut gan līdz tam dzīvojuši saticīgi un laimīgi. Tāpēc labāk neprecēties, jo tas visu sabojāšot. Tad nu es stingri un mierīgi pateicu savu nostāju, ka noteikti vēlos kādreiz apprecēties, ka bērnus ārpus laulības neplānošu, pastāstīju, ka ir daudz labi un skaisti piemēri par laulībām, kurās attiecības saglabātas gadu desmitiem, ka no visas sirds vēlos sekot labajiem piemēriem, nevis baidīties no sliktajiem. Vairāk pie šīs sarunas neatgriezos, nekladzināju katru mīļu brīdi, kad būs gredzens un vai vispār būs. Un mans mīļotais nedaudz vairāk kā gadu pēc šīs sarunas kādā skaistā ziemas vakarā mani bildināja.

Un vēl...tāds interesants piemērs par šo tēmu - kādai pazīstamai meitenei ar puisi jau bija piedzimis dēliņš, bet puisis kā nebildina, tā nebildina savu mīļoto. Tad nu reiz pēc dažiem gadiem mazais pārvests mājās no bērnudārza jautā savam tēvam "Tēti, a kāpēc tu nepreci mammu?" Puisis šokā, tiešām sakaunējās un beidzot saņēmās bildināt sava dēla māmiņu.
P.S Vēlāk atklājās, ka dārziņā kāds cits bērniņš bija piedalījies savu vecāku precībās un palielijās ar to saviem rotaļu biedriem:)

pēc Tava rakstītā - gandrīz identiska situācija. Es arī nekad neesmu bijusi kā apmāta ar domu par kāzām, domāju - ka gan jau šī diena pienāks, būs skaists bildinājums kā pārsteigums, kad vismazāk to būšu gaidījusi... Taču tas viss ir kaut kā apmetis kūleni un te nu es esmu - rakstot forumā par to, ka nevaru sagaidīt bildinājumu... :( Un pašai šķiet tik muļķīgi, ka esmu tik tālu - gandrīz vai dīcu, lai mani apprec.... Es arī negribu bildināt viņu, gribu, lai pats tam ir gatavs un dara to, kad patiešām to vēlas... Taču ir grūti gaidīt, kad nezini pat ne aptuvenu termiņu... Jā, un šī lūgšana - nosaukt vismaz aptuvenu termiņu - manējo arī spēj sadusmot līdz pilnīgam ārprātam, lai gan ikdienā par citām lietām gandrīz nemaz nestrīdamies un nedusmojamies.... Tas ir kaut kas grūti saprotams - ja jau viss ir tik forši, labi, ja viņš saka, ka esi īstā, tad kur ir problēma apprecēties?! Pie kam abi esam par mazām kāzām (par ko runājām, kas šis temats vēl nebija tabu), tā kā arī finansiāli tam nebūtu nekādu sarežģījumu. Arī bērnus viņš grib, taču uzskata, ka tas var notikt arī bez kāzām... Man atkal uzskati ir pilnīgi citādāki. Un nav iespējams viņam to sakarīgi noargumentēt, jo viņš, izdzirdot vārdu "kāzas", iespītējas gandrīz vai pilnīgi speciāli, apgriežot visu otrādi un galu galā mēs esam sastrīdējušies.

Bet sirsnīgs paldies jums visām par uzmundrinājumu un jaukiem piemēriem iz dzīves! :) Tas palīdz saglabāk gaišāku skatu un censties saprast, kas notiek.

Nu tev ir copy paste situācija manējai. Un dažreiz ir tā ka es kādu brīdi atceros par to, ka mani nebildina un uz viņu tā sadusmojos, bet kad viņš man prašņā- mīļā, kas ir noticis? , tad es saprotu to, ka viņam nevaru to izstāstīt, nevaru dalīties ar savām dusmām, jo viņa atbilde būs- bāc, atkal tu par tām kāzām. Un es arvien bieži uz viņu sāku tā klusībā dusmoties, man jau ir bail, ka tik ar laiku es viņu nesāku par to ienīst. Man arī nevajag krutas kāzas, man pat patreiz pietiktu tik ar bildinājumu vien.
Varbūt jau esošās sieviņas var padalīties ar savu pieredzi un mums kaut ko ieteikt?

nu mēs arī 10gadus nodzīvojām kopā, visi draugu apkārt precējās, bet mani neviens kā nebildināja, tā nebildināja. Sākumā man tas mazliet sāpēja, ik pa brīdim devu mājienus un atgādināju, ka gribu precēties, bet beigās tam visam atmetu ar roku. Skaidrs bij viens, ka tāpat sarakstīties negribam, ja precamies, tad taisam riktīgas kāzas, bet nu tā kā naudas iekrājumi mums nebija,kāzas pat sapņos nerādījās. Taču brīdī, kad vismazāk to gaidīju, tiku bildināta (pagājušā gada decembrī mūsu ceļojumā laikā, kalnos), tas bija skaisti. Un nu jau kā mēnesi esam vīrs un sieva.
No savas pieredzes varu teikt,ka nevajag vīrietim uzbāsties ar nemitīgiem jautājumiem par kāzām, tas notiks tad, kad vismazāk gaidīsi.Protams, visi vīrieši nav vienādi, tādēļ grūti spriest, kas notiek viņa galvā un ko viņš plāno.
Katrā ziņā, lai veicas!!!

Man šķit, ka vienīgais risinājums ir RUNĀT. Izstāsti viņam savas izjūtas, ja Tu esi viņam svarīga- ieklausīsies. Ja šķiet, ka runāt nav jēgas uzraksti vēstuli.

es atslēgas vārdus problēmai atradu autores vienā no pirmajiem komentāriem, proti, ka "drauga vecāki ir šķīrušies". Uzskatu, ka tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ viņš baidās precēties un tur nu neko no malas neviens nevar ietekmēt- viņam pašam ir jāsajūt, ka grib to darīt :)

Manam vīram šī ir jau otrā laulība, ar pirmo sievu apprecējās pēc trīs gadu ilgas kopdzīves, mazliet vairāk kā pusgadu pēc kāzām sāka dzīvot šķirti. Pēc sievas ierosinājuma.
Pēc tam esot bijuši mēģinājumi no abām pusēm laulību glābt,bet nesekmīgi un pēdējā reizē mans vīrs paziņojis, ka negrib saglabāt šo laulību un abiem jāšķiras.

Kad sākām draudzēties, gana ātri sarunu gaitā dzirdēju no viņa mutes frāzi "es nekad vairs neprecēšos". Skarbi vārdi, bet, kā tagad smejas pats, tobrīd vēl nav ne nojautis ar ko beigsies šī neregulārā tējas dzeršana rudenīgos vakaros.
Tagad smejamies- rau, pirms gada teici liktenīgos vārdus "nekad vairs", bet tagad jau esi uzvijis jaunu ligzdiņu, vēlreiz apprecējies, ...
Un kad viņam draugi saka "klau, vecīt, a nav bail, ka esi par ātru ielecis jaunā laulībā?", vienīgais, ko viņš spēj atbildēt: "nekad neesmu juties tik laimīgs un pārliecināts par šo soli kā tagad" :)

Man liekas, ka tai apziņai, ka viņš grib ar tevi kopā pavadīt visu mūžu, ir jānāk no viņa paša. Un tas, kad tā nāks, nav paredzams.

Jā, iespējams man viegli teikt "vajag pagaidīt", jo pašai nenācās ilgi gaidīt un tagad esmu laimīga sieviņa, bet tomēr... vajag pagaidīt :)