Vīrieši savā būtībā tomēr ir mednieki, un ja mājās viss skaisti, mierīgi un saulaini, viņam nav nekādas nepieciešamības ko mainīt, ne uz vienu, ne otru pusi.
Otrs ir tas, ka daudzi vīrieši ir arī sabiedēti, mēs taču visas zinam anekdotes, teicienus, karikatūras par briesmīgajām sievām, par vīru būrītī tur, zem tupeles paliek, ar veļas rulli sagaida. Un vēl arī draugi ar saviem padomiem, lai nečakarē savu dzīvi un neprecas.
Mēs arī apprecējāmies pēc 9 gadu pazīšanās, un tieši tādēļ, ka mierīgā ikdiena tika izsista no līdzsvara, tas viņam lika padomāt. Savukārt mana draudzene aizbrauca ārzemju ceļojumā, puisis pasēdēja nedēļu viens mājās un saprata, ka bez viņas dzīvot nevar. Lai kaut ko novērtētu, vajag pakāpties atpakaļ, arī mākslas darbus var novērtēt tikai no attāluma. :)

P.S. Bet, ja viņam ir bijusi slikta bērnības pieredze ar ģimeni, tad problēma ir dziļa. Ne velti es biju tā, kas negribēja precēties tieši tādēļ, ka mana mamma un mans patēvs neapprecējās un par īstu ģimeni mūs nekad neesmu uzskatījusi. Un ar gaidīšanu tur nebūtu līdzēts, es nekad nebūtu gatava. Varbūt tomēr rīkoties pašai un bildināt? Tad viņam nebūs, kur likties.

Vissmieklīgākais tajā precību un laulību jomā un katra dzimuma attieksmē ir lielais paradokss: laulības dzīvē vīriešu veselības stāvoklis stabilizējas un pat uzlabojas, bet sievietēm tas ir viens no faktoriem, kas grauj veselību. Tikai kas baidās spert liktenīgo soli? Vīrieši!
Lai cik rožainas ir attiecības, ja šajā jautājumā partneriem atšķiras viedoklis, tad tas var iedragāt attiecības, nav viegli tai meitenei, kas neļauj savām dusmām izlādēties, jo šī tēma ir tabu.
Pārsvarā vēlme precēties ir kā klikšķis smadzenēs, un ja viņš nav iestājies 10 gadu laikā, tad varbūtība, ka tas notiks tuvāko 10 gadu laikā ir minimāla.
Vecāku pieredze mūs ļoti ietekmē, bet vairāk jau personiskā, varbūt ir vēl kāds iemesls, kāpēc netiec bildināta?
Varbūt patiešām aizbrauc ceļojumā ar mammu vai draudzenēm, lai sajūt ko var zaudēt!
Lai veicas un lai piepildas tavs sapnis!

tas par to drošumu bija vairāk domāts tā, ka vīriešiem patīk būt iekarotājiem .... - zini tas, ka jūs esat kopā daudzus gadus neliecina, ka Tavam vīrietim patīk būt iekarotājam.

Nē nu nopietni - mums meitenēm ir uzskats, ka vīrietim vienīgā laime ir kaut ko iekarot...
cik es novēroju savējo un viņa draugus, tad, jo vairāk secinu, ka šis laikmets, kurā dzīvojam atspoguļojas arī uz vīrieti - vīrietim kļūst viena no prioritātēm, lai "mājās viss ir labi". Viņš grib mieru. Viņš ļoti priecājas, ka mājās viņam viss ir labi, ka ir mīļa sieviņa, nav skandālu vai kaprīzes.

Tā kā visdrīzāk kā tu jau teici, viņu viss apmierina, viņš vēlas būt ar tevi. Varbūt viņš baidās, ka līdzko jūs apprecēsieties, Tu izmainīsies - kļūsi prasīga, pretenzioza....
Jo šitādu variantu es dzirdēju no viņa draugiem- džekam viss ir tik ideāli ģimenes dzīvē, ka viņš pat baidās to sagraut.

Vai arī - vīrietis parasti tieši pasaka to, ko domā: ja vinš saka, ka nav gatavs kāzām, tad tas tieši to arī nozīmē - viņu biedē kāzu drudzis, lielā uzmanība. Varbūt piedāvā klusas kāzas?

Manam nu jau vīriņam arī bija tāda attieksme, ka viņam nepatīk kāzas kā tādas (tieši laulību diena, nevis būt precētam), jo cik viņš tajās ir bijis tur, viņaprāt, ir muļķīgas spēles, visi apdzeras utt... Tad nu viņš ar lielu skepsi gaidīja mūsu lielo dienu, kuru lielākoties plānoju es. Bet beigās viņam mūsu kāzas pat patika, neskatoties uz to, ka viņam parasti nepatīk būt uzmanības centrā. Tomēr gan vedēji, gan kāzu vadītāja bija stipri vien pie tā visa piedomājuši, lai viss patiktu mums abiem un tā patiešām bija. Un nevajag jau obligāti kāzas taisīt pēc visiem standartiem, ja vīrietim nepatīk. Kaut gan visu var tik un tā interpretēt pa savam.

Vēl gan gribu piebilst, ka pirmskāzu laikā es tiešām paliku kašķīgāka. Pirms tam biju pati teikusi, lai neuztraucas pat to, ka viņam nav brīva laika - es pati visu sameklēšu. Pēt tam tad kodu pirkstos, jo negribējās visu vienai domāt un meklēt. Gala lēmumu gan pieņēmām kopā, bet es biju tā, kas brauca skatīties viesu namu, tikās ar mūziķiem utt. Un ja kaut kas negāja kā vajag, tad man arī bija iemesls neapmierināti pukstēt. Vispār jūtos forši, ka tas trakais gatavošanās laiks ir garām un varam turpināt mierīgo ģimenes dzīvi :D Bet ja arī kaut kas mūsu attiecībās un attieksmē vienam pret otru ir mainīties, tad tikai uz labu. Kaut kā lielāks mīļums tagad vienam pret otru :)

Mjā... laikam ir daudz vīriešu, kam īpaši kāzu ideja nepatīk... Es savu arī nedaudz paskubināju, jo diiikti jau nu vilka laiku... Beigās tomēr bildināja un nu jau vairāk kā gadu precēti...abi esam laimīgi par šo soli...:)

Nu tā kā mēs ar kopā ilgi bijām bez precēšanās, beigās jau teicu, ka jāizlemj - vai nu precamies vai kā, jo kaut kā nenopietni diviem cilvēkiem mūsu vecumā kopā dzīvot. Dīvainākais bija tas, kad tad kad izlēmām par kāzu datumu, manam vīram vairs tas nelikās pasaules gals, bet man piemetās tipiskā vīriešu slimība - bailes par nākotni pēc kāzām. Tāpēc, kad skatos video, tad redzu, ka ejot baznīcā mans mīļais smaida kā aprīļa saulīte, bet man acīs izmisums:):)
Nu ja.... laikam ieteikums - izrunāties. Jo dialogs ir visu attiecību pamatā. domāju, ka gadījumā, ja vīrietis pēc ilgstošas kopdzīves tomēr nevēlas precēties, ir pamats pārdomāt savas attiecības. Atruna, ka bez precēšanās arī taču laba, nezinu... man liekas, ka tā ir nenopietna attieksme pret otru cilvēku....

30 gadi jau nav arguments lai precētos! Mums tā sabiedrība tā izveidojusies, ka veel aktīvi litojam tādus vārdus kā vecmeita utml!
Laulības nāks tad kad tai jānāk! Es zinu pāri, kas apprecējās pēc 20 gadu kopdzīves!
Doma par kāzām dažiem mēdz uzdzīt bailes.

katram jau sava pieredze-zinu pāri, kas saderinājās pēc četriem mēnešiem, citi pēc ilgāka laika. Arī mēs bijām ilgi kopā un pēdējā laikā līdzīgas domas arī man ienāca prātā. Es zināju, ka netaisīšu tās rotaļas - ja tu mīli, tad preci. Pirmos gadus tas nebija svarīgi, bet pamazām aizvien biežās iešāvās prātā - vai gribu tā. Es to neteicu, bet man šķiet viņš saprata, jo no otra puses mēs ļoti uzklausam un saprotamies. Tādēļ mans ieteikums būtu - paskaties uz dzīvi kopumā - kādi ir citādi Jūsu plāni nākotnei, cik tālejoši tie ir, cik nopietni, kāda ir Jūsu atpūta - vai vislabāk ir divatā, vai vajag vēl kompāniju, vai Jums ir kas kopīgs tāds kā hobijs, cik cieša ir jūsu ikdiena.... Ja Jūs riņķojat katrs savā trajektorijā, tad ir ko padomāt, bet, ja ikdienā Jūs rēķinaties viens ar otru un jums ir svarīgas otra jūtas ikdienā un citās lietās, tad viņš noteikti sadzirdēs - varbūt piemērotās situācijās ir jāieminās par to, ka ģimene citādā statusā ir ļoti svarīga un katram dzīves periodam ir sava loma un arī attiecibām un tur vīrietis, kas kaut mēģina saprast savu sievieti, nevarētu dusmoties, bet uzprasīties uz bildinājumu - nu nē, tas nav tas. Ja Jūs abi vēlaties būt kopā un viņš rēķinās ar tevi un tu zini, ka tavs viedoklis viņam ir svarīgs, tad bildinājums būs un kad citi teica neticēju, bet tā notiek - tad, kad vismazāk gaidīsi ;-)

neko nedarot un klusējot var gaidīt visu mūžu! Un atjēgties, kad ir jau pāri 40, bērnu nav un svešiem cilvēkiem tevi iepazīstina kā Mistera X draudzeni! Jo kāzām viņš tā arī nav saņēmies pa šiem gadiem, un kāpēc gan vajadzēja, ja viņa neko neteica, tātad viņai arī ir labi tā kā ir!

Mans ieteikums - PAR VISU VAJAG IZRUNĀTIES! Ja attiecībās kaut kas neapmierina - pēc iespējas ātrāk tas jāizrunā - un līdz sīkumiem, nevis kategoriski - "Es gribu precēties un viss!", bet izskaidrot, kāpēc tev tas ir svarīgi, ko tas pozitīvu dos attiecībām. Arī iespējamās negatīvās lietas un kā tu piedāvā no tām izvairīties. Lai viņam sabrūk priekšstats, ka laulība ir cietums vai laimīgu attiecību beigas. UN tikpat svarīgi ir uzklausīt viņa viedokli, "neesmu gatavs" 30 gados pēc 10 gadu kopdzīves nav nopietns arguments. Ja viņam ir svarīgi ko tu domā un lai jūsu atiecībās būtu saskaņa, viņš ne tikai noklausīsies, bet arī mēģinās saprast, un, iespējams, mainīs savu nostāju. JA VIŅŠ PAT NEGRIB KLAUSĪTIES... secinājumus izdari pati. BET.. sēžot un gaidot rokas klēpī salikusi, diez vai tiksi uz priekšu.

negribu baigi ilgi rakstit par to, ka viriesi ir tadi neizlemigi utt. un ka var gaidit muzigi, kamer pati neierosinasi - meitenes laikam pirms manis jau paspeja )))

Vienkarsi pastastisu, ka rikojas viena mana draudzene. Kad vina ar draugu bija jau kadu laiku kopa, vina paludza savu draugu ar bildinajumu apliecinat nodomus. Vinas nostaja bija apmeram tada: gadi iet, jaunaka nepalieku, lidz ar to velos zinat, vai varu domat par gimeni un berniem ar tevi kopa, pati prieks sevis es jau varu izdomat, bet bez tavas lidzdaligas ta ka nesanaks, tapec velos zinat uz ko varu ceret. Preceties jau nav obligati uzreiz - var ari pagaidit, sakrat naudu utt. Bet zinat man vajadzetu, tapec ka ja ne, tad neteresu ar tevi laiku un meginasu skatities apkart un varbut atradisu savu laimi cittur.

Manuprat, mazliet tada anlitiska pieeja - bez emocijam un jutam liekas logiski un godigi. Vienu vardu sakot, sada saruna lika puisim aizdomaties par to, ko vins var but lidz sim nebija domajis, vai ir ista un uz visu muzu, a kad izdomaja, tad nebija vairs iemeslu nepreceties. Lidz ar to sekoja gan bildinajums, kad kazas pec gada.

Es ļoti pozitīvs piemērs kaut kam citam - mani bildināja pēc gandrīz 3 mēnešus pēc iepazīšanās :))
sanāk, ka apprecējāmies 9 mēnešus un 2 dienas pēc iepazīšanās :) un tagad plānojam ģimenes pieaugumu :)))
Meitenes, viss būs kārtībā ;) mīlestību, sapratni un atbalstu, galvenais - KOPĀ :)

Es pirms pāris dienām arī izdarīju tāpat - vienkārši pateicu, ka ok - nav jāprecās uzreiz, es varu vēl pagaidīt, tikai man vajag zināt - vai mums kādu dienu tās būs un vēlāk arī bērni. viņš teica, ka jā. vēlāk vēlreiz mierīgā garā centos parunāt par kāzām un - jā, ir tā kā ir - viņam šķiet, ka cilvēki apprecas un attiecības mainās pavisam uz slikto pusi. domāju, ka tas noteikti ir no viņa vecāku pieredzes.

un vēlreiz- lielais paldies par morālo atbalstu un piemēriem no savas pieredzes! Tas viss tiešām palīdzēja un ļāva tā kā no malas uz visu šo situāciju paskatīties. Sapratu, ka kāzas man nozīmē daudz un manā uztverē tas ir apliecinājums divu cilvēku mīlestībai, taču situācijas mēdz būt dažādas un katram no mums ir sava dzīves pieredze, katra ģimenes modelis un ģimenē pieredzētais var atšķirties no pārējo. No vienas puses viņš rīkojas varbūt egoistiski, nespējot pēc 10 gadiem precēties, taču arī es esmu rīkojusies bišķi egoistiski, domājot tikai par to ko gribu es. Un būtībā tik daudz kas ir atkarīgs no cilvēku egoisma. Viņš iespītējas, es iespītējos un viss - attiecības beidzas. Taču vai tas ir tā vērts? ... Varbūt labāk mēģināt to visu maz pamazītēm "bīdīt". Es domāju mazliet laika un mēs kopā sasniegsim šo nākamo līmeni un varēšu ar jums konsultēties par kāzu organizēšanu :) es ticu, ka viss būs labi! Paldies, meitenes!

Atcerējos vienu faktu "par vīriešu neizlēmību".
Topošais man laikam gada garumā (ja ne ilgāk) visnegaidītākajos brīžos jautājis "Ja es Tevi tagad bildinātu, ko Tu atbildētu?!" Pretī smejos "To uzzināsi, kad bildināsi" vai ķircināju ar pretjautājumu "Tas ir ģenerālmēģinājums bildinājumam?!" ... :)) Tāpat arī jautājis, vai es gribētu, lai mani bildina publiski (kādā pasākumā, restorāna, ģiemenes saieta laikā) vai intīmā gaisotnē (divatā). Tad piebildis - laikam publiski - tad nevarētu atteikt :)
Pēcāk viņš izstāstījia, kāpēc uzdeva šo jautājumu neskaitāmas reizes: Gribējis 100% būt drošs, ka es neteikšu "NĒ!". Baidījies, ka noraidīšu, velti būs centies un viņa EGO tas būtu ļoti sāpīgi.

Kāpēc viņam bija paniskas bailes no JĀ/NĒvārda...!?? Vienreiz sarunā pateicu "Nekad neprecēšos būdama stāvoklī..." Tādā gadījumā piekristu precēties mazā ceremonijā vai pēc bērna piedzimšanas... Savukārt Mīļotais sapratis, ka man ir kategoriskais NĒ kāzām kā tādām!!! Biju pārsteigta, kad vairākus mēnešus pec tās frāzes, Mīļotais prasa "Kāpēc tu nekad neprecēsies?" -man tas bija šoks, jo uz sitiena nevarēju atcerēties, kad ko tādu būtu teikusi, jo tā nav taisnība.. Izrādās, ka viņš par šo bija ilgi domājis, ieciklījies un baidījies bildināt...
Varbūt autore arī kādreiz sen sarunā uzsvēra, ka viņai kāzas ir mazsvarīgas - vīrietis to iegaumējis un tagad nevar saprast, kāpēc Tu cepies...

Mani bildināja 18 dienas pēc mūsu iepazīšanās, apprecējāmies gadu pēc bildinājuma... Kad jautāju vīriņam, kapēc tik ātri bildināja - atbilde bija, sapratu, ka tādu meiteni kā Tu garām nevēlos laist un citam kādam atdot ne tik... :)
Man jau arī liekas, ka vīrietis ilgi velkot garumā laulības tomēr kaut kur iekšā patur iespēju un šaubas ka šī sieviete viņam nav īstā un vienīgā...

prieks, ka veel kaadai aatri notikusi bildinaashana ;))
kaut gan - iemesli var buut visdazaadaakie, vai nu paaraak jauni, nenobriedushi, negatavi lauliibaam, vai kas... gruuti teikt taa viennoziimiigi.

Veiksmi "bīdot" visu pamazām! Patiešām svarīgākais ir divu cilvēku attiecības, mīlestība, kopā būšana utt. Ticu, ka Jums izdosies pārvarēt nedrošību un šaubas kopā.
p.s. neaizmirsti šeit paziņot par jaunumiem, kad tie būs ;)

sveikas, meitenes! Pirms pusgada šī diskusija noslēdzās ar domu, ka es paziņošu, ka arī es piebiedrošos jums, lai plānotu savas kāzas :) tad nu beidzot tas ir noticis :) vasarā svinēsim savus svētkus :) vienkārši domāju, ka jāuzraksta, jo pēc iepriekšējām sarakstēm redzēju, ka ne es te tāda viena, kurai otra pusīte ilgi domā :) tad nu varu teikt, ka gaidīšana tomēr ir noslēgusies un pēc n-tajiem gadiem kopdzīves stūrējam laulības ostā :)
uff tagad jāsāk tikai plānot kāzas :)

super!!! :)