Patiesībā, mums tas stāsts ir tāds diezgan interesants... Ja godīgi, lai izstāstītu visu un visus galvenos skaistākos notikumus tā, lai varētu saprast un kaut nedaudz nojaust, cik ļoti emocionāli tas bija, tad vajadzētu daudz, daudz, daudz papīra lapu... Bet nu – no paša sākuma...

Visu laiku atradāmies līdzās, vienīgi dažādās klasēs, un viens par otra eksistenci nojautām, jo kurš gan skolā mācoties nezin, ka tajā un tajā klasē dzīvojās tāds un tāds cilvēks. Tā iepazīšanās un tiešāks kontakts laikam parādījās pateicoties dejām vidusskolas laikā (abi dejojām vienā tautas deju kolektīvā). Vienā notikumu bagāti mutuļojošā vasarā, apzināti vai neapzināti, sanāca vairāk uzturēties vienotā kontaktā un tad jau laikam arī tas sākās... Emocionāli pārbagātie dziesmu un deju svētki, ne mazāk fantastisks ārzemju brauciens, šādas tādas VIŅA ašās idejas vasaras gaitā un... kaut kā tas viss sāka likt aizdomāties par kaut kādām, diezgan nesaprotamām sajūtām... Man un viņš...? Par ko Tu, meitēn`, vispār domā...? Bet kaut kā arvien vairāk un vairāk par sevi lika manīt šis aktīvi atraktīvi nopietni nenopietnais puisietis ar fantastiskajiem matiem (lai cik tas smieklīgi arī neizklausītos...) un kāds augstāks spēks bija nospiedis trako iemīlēšanās podziņu ‘’Starts’’...

Tā sākās skola, atkal tie paši gaiteņi, kuros cilvēki dien dienā satiekās, saskrienās, tās pašas dejas vakaros, un kaut kā, kaut kā... nebija vairs tā, kā iepriekš. Tur kaut kas bija... līdz pienāca ziema. Sākās kopistiskie vakara dažu draugu braucieni uz slidotavu, nelielas jautras pasēdēšanas... Tā viens vakars, otrs, trešais... Nu, tās trakās sajūtas kā negāja, tā negāja prom, līdz beidzot kādas norunas rezultātā (no tēmas ‘’ja Tu izdarīsi to, tad es izdarīšu šito...’’) viņam radās izdevība izdarīt ko tādu... kā dēļ sākās viss tas skaistais, kas mūs vieno vēl šodien.

Izraksts no dienasgrāmatas pēc 11.janvāra...

‘’ ...sapratu, ka vakars jau tuvojas noslēgumam, bet... man tā negribējās, lai tas beidzas!!!... Piebraucām pie mājas, vēlreiz pateicu paldies par burvīgo pārsteigumu un foršo slēpošanu, un jau grasījos kāpt laukā no mašīnas, kad viņš teica :‘’Pagaidi, tas vēl nav viss...’’ Viņš izkāpa no mašīnas, aizgāja līdz bagažniekam, kaut ko paņēma un iekāpa atpakaļ. Viņš noslāpēja motoru, izslēdza mūziku un... es redzēju, ka viņam rokās ir mantiņa – vērsītis (pēc horoskopa gan viņš, gan es esmu vērsis). Viņš pagriezās pret mani, paskatījās un teica: ‘’Šovakar viss ir gājis necerēti pēc plāna – pat vēl labāk, kā bija izplānots...’’ neliela pauzīte... ‘’Es nezinu kur, es nezinu kad, es nezinu kurā brīdī, bet... es iemīlējos! Un man vajadzētu zināt tavas domas...’’ Lūk – un viņš tagad to pateica un es nespēju saprast, kas notiek... Es jutos laimīga, es jutos abstulbusi, es jutos... es nevarēju neko pateikt, neko izdarīt... tikai abstulbusi sēdēju. Viņš turpināja: ‘’ Tev nav nekas jāsaka.’’ No kabatas viņš izvilka mazu metāla slēpotāju. ‘’Ja tu saki, ka tikai draugi, tad uzliec šo slēpotāju vērsītim uz muguras, ja eņģelis – tad aiz auss, bet ja tomēr kaut kas vairāk, tad pieliec to pie sirds...’’ Viņš trīcēja, to varēja redzēt. Es jau nu ne labāk... Es nevarēju neko nekur pielikt, tikai spēju to vien izdvest kā – ‘’...man ir tā pat...’’

Un tā nu viss sākās...

Nebija mums tādu īstu randiņu, nebija patiesībā pat tādas īstas nojausmas, ka arī otram cilvēkam iekšā darās kas līdzīgs... Tā nu vienā vakarā visa mana dzīve sagriezās ar šiem puikiņa vārdiem ‘’Es nezinu kur, es nezinu kad, es nezinu kā, bet es Tevī iemīlējos...’’ un manu ‘’Man ir tāpat...’’ un sākās jau ‘’mūsu dzīve’’...

Vēl varu piezīmēt, ka viņš tajā vakarā atzinās, ka pirmo reizi esot sastādījis tādu plānu un domājis runu, un cer, ka tā būs arī pēdējā reize. Ha! – kā izrādījās vēlāk, tā bija tikai pirmā lielā plānošana...

Tā nu dzīvojām savā lielajā mīlestībā, kā es saku – burbulī. Lai kas notiktu ārpusē – ikdienas grūtības, skriešanas, rūpes – esot kopā sev apkārt uzzīmējam burbuli, kurš visu lieko atstāj ārpusē. Tās ir kā divas dažādas pasaules – pasaule pasaulē. Un tā nu vēlāmies savā burbulī, līdz pienāca trešā kopā būšanas gada astotā mēneša ceturtais datums, kad kopā būšana ievirzījās jau citās sliedēs...

Tas bija 4.augusta vakars – pats vasaras briedums, kad prāts tā vien nesās uz garīgu atslābināšanos un vienkāršu dabas baudīšanu. Visa diena bija aizvadīta nu jau par tradīciju izveidojušajā ikgadējā ikvasarējā puikiņa vecāku iedibinātajā Ekspedīcijā – lielā pulka (draugi, radi un citi personāži) gājienā no punkta A līdz punktam B gar visiem tik nomierinošo un vilinošo jūras krastu. Kā jau iepriekš tas bija gaidāms – arī šoreiz visi kā viens jautri izklaidējoši pacilājoši sparīgā omā bijām braši nonākuši vietā uz ko tik ļoti trāpīgi bijām mērķējuši jau no paša rīta agruma. Bija jau pienākusi dziļa pēcpusdiena, jeb labāk būtu varbūt teikt – agrs vakars. Tā nu bravūrīgi, patīkama noguruma apņemti bijām nokļuvuši mūsu centrālajā ‘’nometnē’’ – nakts guļas, tusiņa, satikšanās un dzīvošanas vietā, kur nelielas koka mājiņas paspārnē kā sēnes pēc lietus bija uzslējušies vismaz 4x4 auduma namiņi – jeb ko tautā ierasti dēvējam par teltīm. Šogad tiešām to jau varēja dēvēt par kārtīgu telšu pilsētiņu. Bet ne jau par to ir šis stāsts...

Vakars ar savu aktīvi atraktīvi noorganizētajām izdarībām sita augstu prieka vilni, neskatoties uz to, ka jūra turpat stāvkrasta pakājē bija salīdzinoši mierīga. Tā ritēja vakars – pēc sekundes nāca minūte, pēc minūtes – stunda, un nebija it nekas, kas varētu liecināt par turpmāko vakara pavērsienu, notikumu – kā beigās izrādās – gada notikumu Nr.1!

Nākot pulkstenim ap pusnakts stundu, kādā mirklī pamanīju, ka esot iegrimušai sarunās ar citiem cilvēkiem, kādu laiciņu nebiju manījusi savu dārgo misteru. Bet ilgi nebija jāgaida, kad kādā brīdī dārgā brālis ieziņoja, ka visi ir laipni aicināti uz stāvkrastu – tur mūs sagaida neliels pārsteigums. Pārsteigums ta` pārsteigums – mazums pārsteigumu bija sarūpēti dienas gaitā, tā ka nekādas nojautošas aizdomas par kaut ko TĀDU neradās nevienā brīdī. Tā nu vēl aši pieveicot iesākto tējas krūzi, pārējiem aiz muguras kopā ar savu dārgo (laikam piemirsu pieminēt, ka ar šo uzaicinājumu bija arī uzradies mans puikiņš...) devāmies taisnā ceļā uz pārsimt metru attālo stāvkrastu. Un kā jūs domājat – kāds bija pārējo pārsteigums, nerunājot par manējo, kas pavērās acu skatam...! Stāvkrasta pakājē jūras krastā no lāpām bija izveidota milzīga sirds, kurā pēc nelielas ieskatīšanās saburtoju savu vārdu... Wha-ta...! Tajās sekundes simtdaļās īsti nesapratu, kas te īsti notiek – sirds tā aizdomīgi negudri sāka driblēt kā pa basketbola laukumu – ātrāk, ātrāk, ātrāk... Acis tā vien šaustījās no pakājē dzīvajā ugunī liesmojošā skaistuma uz blakus stāvošo puikiņu... kas... ko... kāpēc... lai gan tai pat laikā... vai tiešām..? tas taču nevar būt!... Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad mans ‘’bruņinieks’’ bija kritis uz celīša, satvēris manu roku, veikli izvilcis no kabatiņas kastīti, kurā noslēpumaini bija paslēpies saderināšanās gredzentiņš, un nosaucot manu vārdu un uzvārdu, laimīgā balsī teica: ‘’Esmu Tevī neprātīgi iemīlējies un vēlos visu savu atlikušo mūžu pavadīt kopā ar Tevi – vai kļūsi par manu sievu?!...’’ ...tā tur nu bijām -  ļaužu ieskautā puslokā, tumsā, kur tikai lāpu gaismas no apakšas liecināja par notiekošo... Tālāk sekoja mans laimīgais iesmiekls un ‘’Bet...PROTAMS!!!’’ (pēc kura topošajai vīra mammai aizrāvās elpa – ‘’kāds vēl BET..? kas par BET...!? :)) ...)  Pēc tam pirkstiņā tika uzvilkts gredzentiņš, un kā par brīnumu – taisni pa izmēram! Un tad sekojot aplausiem un priekpilnu acu skatu pavadījumam, saskāvušies cieši, cieši – turpat vai kā viens vesels – kusām mīlestībā un baudījām skaisti fantastisko mirkli. Ar raudāšanu sanāca tā pat kā tai dziesmā ‘’Raudāja māte, raudāja meita...” un līdzi visi pārējie. Salija tāda laimes asaru jūra pa visiem kopā – tik skaisti tas viss bija. Pat mana māsa ar draugu, kuri īpaši neizceļas ar savu sentimentalitāti, vēlāk teica manam, nu jau līgavainim ‘’Tu pat mūs saraudināji!’’ Sanāca tik ļoti sirdi pacilājošs notikums, kuru no dziļajiem atmiņu plauktiņiem mēdzu izņemt laukā un atsaukt, un atsaukt vēlreiz un vēlreiz...

Tā nu vakara atlikusī daļa tika pavadīta tādā apsveikumu, laba vēlējumu un dažu metru pacilājienā virs zemes – visapkārt valdīja tikai mīlestība un neaprakstāmas emocijas, kas mijās ar prieku, laimi un satraukumu. Nu, nespēju tam visam noticēt – vai tiešām ar mani, vai tiešām tā notika kā notika, vai varbūt tomēr mans kārtējais reālistiskais sapnis...?..bet nē – pārāk īsti... Tā nu mēs kā tādi mīlas burbulīši tur lidinājāmies cauru nakti – neatkāpdamies viens no otra ne solīti.

Tagad vēl arvien mēdzam pāriet ar domām pāri savām atmiņu grāmatām – tik ļoti emocijām pielieti notikumi, emocijām bagāta kopā būšana... Nu jau ir pagājis vairāk kā gads kopš kāzām – kopš mums ir mūsu mazā ģimenīte. Un varam teikt, ka nekas nav mainījies – tāpat lidojam savā, tikai mums zināmajā burbulī un priecājamies par katru kopā pavadīto brīdi. Un reizēm sejā parādās plats smaids, jo zinām, ka tas vēl ir tikai mūsu stāsta pats sākums...